POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Kas tur ir? — viņš jautāja pārvērstā balsī.

— Inspektors Sinē.

Fernāns ar atvieglojuma sajūtu plaši atvēra durvis un laipni padeva policistam ceļu.

— Ko Rublo no tevis gribēja? — bez kāda ievada jautāja Sinē.

— Neko! — atbildēja apjukušais Fernāns. — Viņš man bija atnesis dāvanu zirga vietā.

Inspektors rūpīgi aizvēra durvis.

— Nestāsti niekus, — viņš stingri teica. — Tik devīgu cie­miņu neviens nepavada ar kruķi rokā. Es visu redzēju, jo sēdēju tepat laukumiņā loga priekšā . . . Tātad?

Fernāns nolieca galvu.

— Liekas, ka viņš kaut ko meklēja, — zēns atzinās. — Ja viņam būtu izdevies piespiest mani rotaļāties ar elektrisko vil­cienu, viņš laikam būtu izložņājis visu māju no apakšas līdz augšai, bet es neļāvos . . .

— Viņš varēja tevi piespiest citādā veidā, —- zobgalīgi pa­smīnēja inspektors.

— Par to es iedomājos, — teica Fernāns. — Man nebija diezcik lāga sajūta.

— Vai tev ir kāda jausma par to, ko viņš meklēja?— vaicāja Sinē, ziņkārīgi raudzīdamies apkart.

— Ne mazākās! Mums mājās nekā vērtīgāka nav. Māte saimniecības naudu vienmēr glabā pie sevis.

— Kāpēc tu to vilcienu negribēji ņemt?

— Man tas likās aizdomīgi . . . Tirdziniekiem nav nekādas daļas gar mūsu zirgu, viņi nekad nav to redzējuši.

Pareiz! darīji, — smaidīdams turpināja Sinē. — Rublo nav godīgs cilvēks. Vai tu zināji, ka viņš jau ir sēdējis cietumā?

— Nezināju, bet to var redzēt pēc viņa sejas. Esmu gatavs derēt, ka viņš vēlreiz tur nokļūs.

Sinē aizdedzināja cigareti un uzmanīgi paraudzījās apkārt, tad viņa skatiens apstājās pie Fernāna.

— Vai es nevaretu apskatīt dzīvokli? — viņš bez aplinkiem iejautājās.

— Jūs, protams, — zēns atbildēja, laipni smaidīdams. — Nā­ciet, es jums visu parādīšu.

— Nestāsti neko saviem vecākiem, — Sinē piekodināja, juz­damies drusku neērti. — Mana rīcība nav gluži likumīga, jo es nedrīkstu neko darīt bez kratīšanas ordera… Varbūt pie jums ir kaut kas, kam jūs neapzināties vērtību. Man ir vērīgas acis, es to tūlīt ieraudzīšu.

— Es saprotu, bet tam vairs nav nekāda sakara ar zirgu, —- drusku vīlies, piezīmēja Fernāns.

— Gluži otrādi, — neiecietīgi atbildēja Sinē. — No tā viss ir sācies, varbūt šie abi slaisti ir veltīgi nozaguši zirgu un ir maldījušies savās cerībās.'

— Ak tā! To es nebiju iedomājies …

Inspektors Fernāna pavadībā lēnām apstaigāja visu māju un nekautrējās parakņāties arī pa atvilktnēm.

Visur valdīja nevainojama tīrība-,"kas vēl vairāk pasvītroja dzīvokļa nabadzību, tā iemītnieku vienkāršību un godīgumu.

Kad Sinē no vecāku istabas iegāja Fernāna istabā, zēns ar sasprindzinātu uzmanību sekoja katrai inspektora kustībai. Viņš nebūtu pārāk izbrīnījies, ja Sinē izvilktu no viņa spilvena apakšas kādu briljantu vistas olas lielumā.

— Nav nekā, — drusku sarūgtināts nopūtās Sinē. — Iesim atpakaļ uz virtuvi. . .

Ar tādiem pašiem panākumiem viņš izrevidēja Duēna kunga rīku kastīti. No jauna iededzinājis cigaretes galu, viņš apsēdas pie galda un nosēdināja Fernānu sev pretī.

— Ja es nezinātu, cik godīgs cilvēks ir tavs tēvs, — Sinē nopietni sacīja, — es iedomātos nezko. Vai tu viņam stāstīsi par šīsdienas apciemojumiem — Rublo un manējo?

Fernāns papurināja galvu.

— Nē, — viņš pārliecināti sacīja. — Viņam darbā rūpju diezgan. Ja jau te nav nekā aizdomīga, nav vērts viņu sarūgti­nāt vēl ar visiem šiem notikumiem.

— Labi, — sacīja inspektors, apmierināti smaidīdams. — Tu proti uzņemties atbildību . .. Tagad klausies labi uzmanīgi, tu taču esi prātīgs zēns. Ja tu novēro kaut ko interesantu mūsu kvartālā, atnāc un pastāsti man. Par Rublo vari neraizēties, es no viņa nenolaidīšu acis.

— Mēs arī viņu uzmanīsim, — ar lietpratēja apziņu noteica Fernāns. — Kas attiecas uz viņa tirdzniecības apgrozījumu Luviņjī Šķirotavā, mēs gādāsim, lai tas nokrītas līdz nullei . ..

Rublo ieradās tirgū bez steigas kā parasti desmitos, sēžot pie sava jaunā kravas automobilīša stūres.

Visu rītu sniga retām pārslām, kas lēnām krita uz melna asfalta un tūlīt izkusa. Pie stacijas pret pelēkajām debesīm kāpa balti, smagi dūmu mutuļi no Šķirotavas. Rublo izlika savu saliekamo galdu un sāka klaigāt, lai pievērstu Luviņjī mājsaim­nieču uzmanību «Kartupeļu brīnumam Ekstrā», augstākā la­buma mašīnai, ko atzinīgi novērtējusi armijas apgādes daļa. Tā nomizo veselu pūru kartupeļu divās minūtēs divdesmit komats sešās sekundēs.

Laiku pa. laikam viņš atskatījās uz «Parīzes» kafejnīcas no­rasojušiem logiem. Pārdesmit dīkdieņu pagodināja ar savu klātbūtni viņa mašīnas demonstrēšanu. Rublo izlaida caur ma­šīnu divas kārtas kartupeļu. Tad pūlītis palēnām izklīda, un kļuva redzama otra skatītāju rinda, kas, protams, arī gribēja red/.et mašīnas demonstrēšanu.

Paceļot galvu, Rublo sirds nepatīkamā pārsteigumā sarāvās. Viņa priekšā stāvēja visi desmit, sastājušies pēc augumiem, ļoti pieklājīgi, klusi un nekustīgi. Vislielākais bija sārtvaidzis Gabijs Zuā, kura tumšos, cirtainos matus sedza krietni apval­kāta, nošķiebušies cepure. Kalsnējais Zidors Lošs bija nosalis zils, viņš trīcēja, ierāvies pārāk lielā adītā kamzolī, kas viņam sniedzas līdz ceļiem. Nākošais bija gaišmatainais, izstīdzējušais Fernāns Duēns zilā beretē, uzvilktā cieši līdz pat ausīm, tālāk slavēja resnītis Tatāvs Luvrjē izbalējušā, pašaurā, vadmalas blūzē, kas bija vienos ielāpos. Huans Gomezs bija ietuntuļojies īsā mētelītī ar noplukušu samta apkaklīti, melnā čigāna galviņa bija iegrimusi siltā adītā cepurītē ar pušķi galā. Mariona Fabēra savos garajos vīrieša svārkos stāvēja izslējusies taisni. Gaišie mati bija pabāzti zem melnas beretes, tāpēc nopietnā sejiņa iz­skatījās vēl bālāka. Glītā, trauslā Berta Žedeona bija apvilkusi briesmīga izskata pašas adītu sarkanu džemperi lielām, nevie­nādām acīm. No Mēlijas B^bēnas lielā, melnā lakata apakšas bija redzams viņas pastāvīgais smaids un zeltojās rūpīgi sasu­kātie mati. Mazais, sīkais Krikē Larikē drebuļojās biezā truš- ādiņu vestē. Rindas beigās stāvēja komandas pastarītis Bonbons Luvrjē, kam zem zilās audekla blūzītes bija apakšā pavilkti džem­peri un jakas kārtu kārtām, visam pāri pārsieta gara šalle, div­reiz aptīta ap kaklu un pār krūtīm sakrustota kā zobenu siksna.

Tā nu stāvēja visi desmit, skatīdamies Rublo acīs, bet bez kāda izaicinājuma; tikai skatījās, vairak neko. Sīktirgotājs sā­kumā mēģināja jokot. Viņš bezbēdīgi uzrunāja bērnus:

— Cik patīkami jūs redzēt! — Rublo sacīja ar samocītu smaidu. — Nāciet tuvāk, mani mazie kartupeļu ēdāji, es tūliņ vēlreiz demonstrēšu mašīnu tikai jums …

Neviens nekustējās. Bariņš likās pieaudzis pie ietves. Ga­

raiņi no bērnu mutēm virmoja kā migliņa virs viņu galvām. Viena otra sniega pārsla lēnām noslīdēja garām viņu sastin­gušajām sejām. Visi skatījās uz Rublo, kurš drīz vien sajuta, ka šis skatienu loks paņem viņu savā varā. Viņš centās būt dar­bīgs, slavēja savu nederīgo preci tā, ka skanēja viss tirgus, un izniekoja veselu pusmērinu cūku kartupelīšu. Nekādu panākumu. Neviens nenāca aplūkot, kā darbojas «Kartupeļu brīnums Ekstrā», bet visi desmit stāvēja kā stāvējuši un tikai skatījās ar apbrīnojamu izturību, gandrīz vai acis nepamirkšķinādami.