POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

— Vai kāds no jums ievēroja kravas auto numuru? — viņš jautāja, kad Fernāns bija beidzis savu stāstu.

Zidors un Fernāns satriekti saskatījās: to viņi nebija ievēro­juši. Mazais Bonbons priecīgi steidzās pacelt pirkstu:

— Es redzēju numuru!

— Neklausieties uz viņu, inspektora kungs! — Tatāvs no­skaitās. — Knauķis pazīst tikai desmit burtus un jauc visus ci­parus!

Bērni sāka smieties. Abi policisti uzjautrināti saskatījās. Sinē turpināja iztaujāšanu.

— Tagad man vajadzīgs sīks abu huligānu apraksts, — viņš sacīja bērniem. — Pastāstiet man visi pēc kārtas, kādi viņi iz­skatījās. Tikai bez kādām izdomām!

Apraksti visumā saskanēja, tikai Mariona, kas runāja pēdējā, raksturoja viņus pāris vārdos pavisam pārsteidzošā veidā:

— Nesmukais ir garāks, viņam ir riebīga lapsas galva, viņa vienkārši stāstīja, — Pepē ir mazāks, viņam ir riebīga bul­doga galva. Es nejokoju: visi cilvēki vairāk vai mazāk līdzinās dzīvniekiem.

— Nu lūk, mēs esam jau šo to noskaidrojuši, — nopūtās Sinē, uzmaukdams cepuri dziļāk uz pieres, lai izvairītos no Marionas asā skatiena.

Inspektoram Sinē bija zirga galva — to zināja visi, un komi­sariātā par to zobojās. Tagad viņš centās uzminēt, vai meitene jau bija šo līdzību pamanījusi.

— Ko jūs tagad darīsiet? Gabijs viņam jautāja.

— Uzsāksim izmeklēšanu, — svinīgi paziņoja inspektors, kam solījumi neko nemaksāja. Viņš uzlika roku uz papīra.

— Te man ir materiāli ziņojumam, kas nekavējoties tiks sa­stādīts. Rīt visa Luviņjī policija būs sīki iepazīstināta ar jūsu lietu un ķersies pie darba .. . Tagad ejiet mierīgi mājās un liecie­ties uz auss, mēs atradīsim jūsu zirgu.

Viņš pats juta, ka nosarkst aiz kauna, redzot pēkšņi atplauk

Uam skaidrās, vienkāršās bērnu sejas, kas raudzījās uz viņu ar ādu uzticību.

— Paldies jums, inspektora kungs! — sajūsmināts iesaucās iabijs visas komandas vārdā.

Inspektors Lamī no jauna aizdedzināja pīpi un iesmējās:

— Tu šodien esi krietni pastradājis, — viņš sacīja savam ko- ēģim. — Šitie knēveļi tagad visiem stāstīs, ka vislabākais Fran- :ijas izmeklētājs darbojas Luviņjī Šķirotavas policijā …

Sinē paraustīja plecus. Ziņojumu viņš savīstīja kamolā un iedomādams iemeta papīrkurvī. Piepeši viņa iegarenā seja ap­skaidrojās. Viņš izvilka ziņojumu no papīrkurvja un, rūpīgi iz­gludinājis, nolika to sev priekšā uz galda.

— Par ko tu brīnies? — jautāja Lamī.

— Es taču esmu redzējis šo zirgu bez galvas, — Sinē vēl ne­varēja attapties. — Tas man pat izdarīja lielisku pakalpojumu. 3ez šī zirga man nebūtu izdevies notvert viņdien to sprukstu, tu aču zini.. . Malāru!

Tagad pienāca Lamī reize brīnīties.

— Es domāju, ka tu viņu saņēmi ciet bez grūtībām . . .

— Jā, tāpēc, ka viņš jau gulēja garšļaukus, jo ēnā paklupa >ret trīsriteņu zirgu, ko bērni bija pieslējuši pie sētas. Tas no- eikti ir tas pats . ..

— Un tad? — ieinteresējās Lamī. — Es neredzu nekādu kop­sakarību, jo Malārs jau piecas dienas ir apcietinājumā. Viņš ne­varēja nozagt šo zirgu.

— Protams, — piekrita Sinē. — Bet sagadīšanās ir intere­santa. Man gribētos zināt, vai aiz šī juceklīgā notikuma neslēp­ās kas nopietns. Vajadzētu dabūt rokā šos abus neģēļus, kas uz- autrinās, biedēdami bērnus . . . Un tad, kāpēc bija jāzog zirgs? Mazais puišelis atkārtoja vienā laidā, ka zirgs nav ne plika graša vērts.

Lamī berzēja rokas. .

— Tagad tu svilsti aiz ziņkārības, gribēdams noskaidrot, kas šim kartona zirgam ir vēderā. Varbūt simts miljonu no Parīzes- Vintimiljas ātrvilciena vai Frensisas Benetas smaragdi, vai ari Levī-Bloka bankas zelta stieņi? Atliek tikai izvēlēties. Atrodi Zirgu, un tev pieturas punkts būs zināms.

Sinē paraustīja plecus.

— Tur nav nekā kopīga, — viņš sapīka. — Bet es domāju, ka policijai būtu vērts pastrādāt.

Tajā brīdī dežūrtelpā atskanēja smagi soļi. Brigadieris Peko, gluži satriekts, pabāza galvu durvīs.

— Vispirms bērni, pēc tam vecāki! — viņš pieteica. — Kas tik nav jāpieredz! . . . Vai laist iekšā?

— Laid iekšā! — Sinē novaidējās un pacēla rokas pret dc besīm.

2uā un Duēns bailīgi tenaca ma zajā istabiņa, mulsi burzī­dami savas dzelzceļnieku cepures.

— Nomierinieties, jūsu bērni nupat te bija, — smaidīdams sacīja Sinē. — Viņi mums veselu stundu klāstīja savu nelaimi ar zirgu. Es vairs nezināju, kā tikt no viņiem vaļā . . .

— Piedodiet, lūdzu, bērniem, — murmināja Duēns, drusku sarūgtināts. — Saprotiet, inspektora kungs, viņi ir tik ļoti pieķē­rušies savam zirgam. Bērniem nav nekā cita ar ko rotaļāties. Mēs, vecāki, nevaram izdot simtus un tūkstošus par rotaļlieti­ņām, kas pēc dažām dienām salūst. Zirgs viņiem kalpoja …

— Cik viņš īsti maksā? — ziņkārīgi iejautājās Sinē.

— Necik! — atzinās Duēns. — Pat mazāk kā necik . ..

Viņš pastāstīja, kā zirgs iegūts, bet noklusēja vissvarīgāko:

par saņemto piedāvājumu atpirkt zirgu, visu, ko vecais Blašs viņam bija stāstījis par zirga atrašanu un par sīktirgotāja Rublo savādo izturēšanos tirgus dienas vakarā, kad pie Mazo Nabagu ielas stūra tika arestēts kāds noziedzīgs puisis. Duēna rīcība nebija pareiza. Gadās, ka arī godīgi cilvēki izdara lielas aplamības pār­liecīgas piesardzības dēļ. 2uā, kas policiju lāgā neieredzēja, tikai klausījās, lūpas sakniebis, un purināja galvu. Inspektoram neiz­devās no abiem vīriešiem neko vairāk uzzināt. Viņš no tiem atva­dījās diezgan ironiski.

— Vai jūs domājat, ka zirgu varēs atrast? — apvaicājās Duēns, stāvēdams uz sliekšņa.

— Darīsim visu, kas mūsu spēkos, — apgalvoja Sinē ne visai pārliecinoši. — Luviņjī nav liela. Ja zirgs nav neko vērts, kā jūs sakāt, mēs viņu drīz vien atradīsim pie kādas atkritumu kastes …

Sinē grasījās pārvērst visu par joku, bet viņu apturēja Duēna neatlaidīgais skatiens, tāds pats, ar kādu viņā vērās Mazo Na­bagu ielas bērni. Tā skatās nabaga ļaudis, kam ir dārgs viņu ma­zumiņš un kas lūdz, lai to atdod.

Fernāns gāja atpakaļ taisnā ceļā uz Mazo Nabagu ielu un ieradās mājās dažas minūtes agrāk par tēvu. Atslēga bija dur­vīs. Viņš atvēra tās, palūkojās virtuvē, kur saimniekoja māte, un palika sastindzis stāvam uz sliekšņa. Sirds strauji pukstēja — uz galda bija nolikta zirga galva, kas raudzījās pretim ar ņir­dzīgu smīnu.

— Beidzot tu esi mājās! — Duēna kundze nopūtās, skūpstī­dama dēlu. — Mēs jau sākām bēdāties. Tēvs labu laiku tevi vi­sur meklē . .. Kas noticis?

— Mums nozaga zirgu, — čukstēja Fernāns, platām acīm raudzīdamies uz zirga galvu.

Nupat bija pazudis zirgs, un pēkšņi Duēnu mājās parādīju­sies viņa nogrieztā galva. Fernānam, kas tikko bija pārdzīvojis zaudējuma sāpes, vecā rotaļlieta sāka iztēloties kā mistiska per­sonība.

— Tēvs atnesa šo ērmu, — paskaidroja Duēna kundze, vēro dama dēla skatienu. — Viņš šodien, nākdams no darba, bija aiz gājis pie vecā Blaša …

Dzirdot noskrapstam durvīs atslēgu, viņa pagriezās atpakaļ. Duēns nomierinājās, atrazdams dēlu mājās, bet viņa laipnajai sejai bija pārklājusies viegla neapmierinātības ēna.

— Jums nevajadzēja celt tādu traci, iekams neapspriedāties ar mums, — viņš pārmeta Fernānam. — Kā tas izskatās — iet traucēt Sinē kungu veca kartona zirga dēļ, kam nav pat galvasl Jums viņš ir dārgs, tas tiesa, bet nevar taču tādā veidā griezties pie policijas, tur ir vajadzīgas attiecīgas formalitātes. Tagad visi kvartāla iedzīvotāji smiesies par mums .. .