POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Fabrika, domājams, tika slēgta, kad tā vēl strādājusi ar pilnu jaudu. Par to liecināja līmes un papīra masas kubli, līdz pusei pilni ar sakaltušu masu, darbagaldi, piekrauti ar daudzkrāsainām lentēm un zeltotu papīru, un dēļi gar visām sienām ar ņirdzīgiem

masku veidņiem. Grīda bija notriepta ar krāsu un piemētāta ar vi­zuļiem un serpentīnu. Kaut kādu iemeslu dēļ karnevāla piederumu ražošana bija pārtraukta pirms kara, drūmajā saimnieciskās krī­zes gadā, bet bērniem no Mazo Nabagu ielas šīs pagātnes atliekas neierosināja nekādas grūtsirdīgas domas.

Lielais Gabijs aušojās ar cūkas galvu uz pleciem un kartona pistolēm abās rokās. Viņš nemaz nenobijās, ieraudzīdams aiz gai­teņa stūra izlienam lauvu uz tievām kājiņām ar maigu papīra mežģīņu apkaklīti.

— Kas tu esi? — viņš jautāja lauvai.

— Mēli ja, — lauva klīrīgi pīkstēja.

Fernāns sakrējās ar feju melnā maskā un senlaicīgā, zvaig­žņotā galvassegā, brīnumnūjiņas vietā viņa vicināja rokā desu.

— Mariona, — Fernāns smējās. — Es tevi pazīstu pēc gaiša­jām acīm. Tās tevi vienmēr nodod …

Tatāvu interesēja tikai stabulītes. Viņš izmēģināja visas pēc kārtas. Tiklīdz viņam iepatikās kādas stabulītes skaņa, viņš tūlīt uzrausās uz darbagalda, piepūta savus apaļos vaigus un ieprieci­nāja pārējos ar dziesmu, kurai nebija ne sākuma, ne gala. Brīžiem šo pieticīgo mūziku apslāpēja vilcienu dunoņa. Fabrikas plānās sienas drebēja. Kad ātrvilciens tuvojās Luviņjī, klaboņa pamazām aprima. Klusumā atkal bija dzirdama Tatāva aizsmakusi fleita, kuras pavadījumā lielie un mazie bērni ar negantu troksni skrai­dīja no darbnīcas darbnīcā.

Krikē Larikē skaļi brēca, neatlaidīgi pieprasīdams, lai viņu ap­balvo ar Lielā Zaļā Tirlititī ordeņa pirmo šķiru un pieņēma mili­tāru stāju. Huans Spānietis aplika viņam ap kaklu gofrēta papīra ordeņa lentu, kurā karājās milzīga skārda zvaigzne, visas trīs meitenes cita pēc citas apbalvoto iecēla bruņinieku kārtā, Zidors uzsita viņam plakaniski ar zobenu pa abiem pleciem. Svinīgā ceremonija ar to nebija beigusies — mazajam Krikē vēl vaja- dzeja pec reglamenta pagriezties, padevīgi noliekt galvu, un Ga­bijs viņam cienīgi iespēra pa vietu, kur beidzas mugura.

Zirgs gandrīz bija aizmirsts. Arī Fifija piedalījās svētkos. Lepni sacēlusi asti, viņa skraidīja apkārt, turēdama zobos garu, sarkanu lenti, kuras bārkstainie gali vilkās pa zemi.

Fabrikas gatavās preces bija sakrautas kādā lielā telpā bez lo­giem. Sienas bija izbalsinātas, no darbnīcām to atdalīja režģu siena. Tur drīkstēja iet tikai Gabija pavadībā, jo viņš centās iero­bežot preču izvazāšanu un baidījās no ugunsgrēka, kas varēja iz­celties kāda vieglprātības dēļ.

Trīs vakarus pēc kārtas nerimās prieki. Trīsošā sveces gaismā lielie bērni rūpīgi izpētīja visus skapjus, plauktus, garās rindās citu virs citas sakrautās kastes. Tur bija visa kā papilnam: dī­vainas cepures un jocīgas rotaļlietiņas, kā «dzēlīgās mēles», kuras Zidors no divu metru attāluma pēkšņi laida kādam acīs, vai brīnišķās puķes, kuras Berta Zedeona izpūta no resna cigāra.

Mariona rosīgi piedalījās meklēšanā. Viņa ar savām kaķa acīm redzēja arī tumsā. Pārstumjot kastes, meitene pamanīja noliktavas viņā galā durvis ar šauru pažobelīti, kur agrāk laikam bijusi ģērbtuve. Mariona to iztaustīja, bet neatrada neko tādu, par ko būtu vērts ziņot pārējiem. Nejauši turpat gadījās arī Bon­bons. Mazais gāja Marionai pakaļ, turēdams sev priekšā sveci, kas apgaismoja viņa prātīgo, ziņkārīgo sejiņu. Garām ejot, Mari­ona satvēra viņu pie rokas.

— Nevajag te staigāt, — viņa sacīja laipni, bet balsī, kas ne­cieš ierunas.

— Nē? — mazulis izbrīnījies pacēla acis uz meiteni.

— Nē! — Mariona atkārtoja un aizveda viņu pie pārējiem. — Un nejautā, kāpēc …

Ja Mariona tādā tonī teica «nē», tad neviens neuzdrošinājās nepaklausīt. Pat Gabijs neko neuzsāka, nepametis acis uz Mari­onas pusi, gaidīdams šīs atjautīgās meitenes piekrišanu, jo viņa bija visas komandas sirdsapziņa.

Vakarā bērni gāja mājās, maldoties pa Pekē klajuma bedrēm, kuras vācu laikā bija izrāvušas angļu bumbas. Atkal bija jāiet garām Melnajai Govij, kas tumsā izskatījās kā sakumpis bries­monis. Lielos tā vairs nebiedēja, bet mazie tās tuvumā apklusa un joza, cik kājas nes.

— Neskrieniet tik ātri! — Gabijs sauca pakaļ smiedamies. — Govs jūs neaprīs …

Bet melnā govs drūmi iedunējās, jo uz to sāka lidot ak­meņi.

Lokomotīves katlam vienos sānos bija liela plaisa. No priek­šējās platformas tur viegli varēja ielīst iekšā. Gaišā dienas laikā tas nebija nekas bīstams. Visi desmit ne vienreiz vien bija plē­suši svārkus un bikšu dibenus, ložņādami pa katlu. Naktī pat vis­drošsirdīgākie tur nemēģinātu bāzt degunu.

Vakarā, kad komanda tuvojās rūsas klātajām lokomotīves at­liekām, Zidors nāca klajā ar priekšlikumu, uz kuru neviens ne­atsaucās.

— Es atdošu savu kartupeļu devu tam, kas apskatīs katlu, — viņš skaļi paziņoja.

Tatāvs, Gabijs un Huans smējās ļoti skaļi, bet neatbildēja ne vārda.

Bērni bija nonākuši līdz Govij.

— Lai iet! — pēkšņi noteica Mariona, kas nāca drusku iepa­kaļ. — Aizdedziniet man sveci, — es paraudzīšos, vai tur kāds nav iekšā . ..

— Nedari muļķības! — atrunāja Gabijs. — Zidors tikai pajo­kojās …

— Palīdziet man! — apņēmīgi turpināja Mariona.

Atbalstīdamās uz Tatāva pleca, viņa uzlēca uz platformas kāpnītēm. No apakšas bija redzams, ka viņa lēnām apstaigā visu lielo katlu, turot svecei priekšā roku. Plaisa bija aizmugurē, ne­tālu no mašīnista kabīnes. Mariona vispirms iebāza tur sveci, pēc tam līdz pusei ieliecās pati. Katla dibenu sedza plāna kārtiņa ne­tīra ūdens, kurā rēgojās saplīsušu cauruļu gali. Mariona pacēla sveci un apskatīja vispirms^fifrpalikušos kurtuves režģus. Nekā nebija. Tad viņa pagrieza galvu uz otru pusi.

— Nu, kas ir? — no ārpuses draugi sauca.

Mariona nopūta sveci un, zobus sakodusi, nāca atpakaļ.

— Nev nekā! — viņa līksmi iesaucās. — Nav neviena. Es biju nez ko iedomājusies .. .

Viņa nolēca zemē, sataustīja zālē krietni smagu dzelzs ga­balu un laida to ar visu spēku pret nošķiebto katla pārsegu.

— Bū-umm… — iemaurojās Melnā Govs klajuma vidū.

Drīz kļuva redzams ceļš, kuru apgaismoja retas gāzes later­nas, tālāk šaurā Mazo Nabagu ieliņa, aiz kuras tumsā gulēja pil­sēta. Pie dzeloņdrātīm Gabijs lika drusku apstāties, lai Mariona varētu aiziet pēc Fanfāna un Bitora viņpus Nacionālās ielas. Kad viņa atnāca ar abiem suņiem, visi klusēdami pārgāja pāri ceļam un iegriezās Ceriņu ielā.

«Klubā» bija tik jauki pēc satraukuma pilnajām stundām, kas bija pavadītas Bileta fabrikas bagātību krātuvēs. Kad uguns jau uzliesmoja stiprāk, meitenes izvārīja buljonu, sagrauzdēja maizes šķēlītes un pārklāja tās ar kausētas šokolādes kārtiņu. Pa to laiku Gabijs centās iegūt skaidrību par ārējo stāvokli, uzklau­sot biedru ziņojumus.

Visvērtīgākās ziņas sniedza Huans Spānietis un nēģerēns, kas abi dzīvoja nabadzīgo ļaužu kvartālā, kur netrūka arī visādu salašņu.

— Vakar vakarā, — stāstīja čigānzēns, — kāds kravas auto trīs reizes braukāja pa Ponso ceļu starp staciju un Bakhusa priekšpilsētu. Mašīna brauca ļoti lēnām, un likās, ka šoferis kaut ko meklē. Varbūt tam nav nekādas nozīmes, jo mēs uzturamies stacijas otrā pusē.