POLS BERNĀ - ZIRGS BEZ GALVAS

Nākošajā dienā pēc skolas Gabijs aizveda visspēcīgākos no saviem draugiem uz neapbūvētajiem laukumiem pie Sezāra Aravāna noliktavām. Tur bija veci, nojaukti koka vagoni, rūsas sa­ēstas dzelzs lūžņu kaudzes, apdeguši gulšņi, saliektas sliedes — īsta mēslaine. Mariona te pazina katru caurumu. Viņa veda sa­vus draugus uz tukšu pudeļu atradnēm gar pēdējo vagonu. Pu­deles, trīs ciešās rindās saliktas, gulēja bedrē, kas bija jau atz- birusi ar irdeno zemi un aizaugusi ar zāli.

Bērni sastājās ķēdē un ātri vien sakrāva piecdesmit pudeles bērnu ratiņos, ko bija aizdevusi Berta Zedeona. Pēc tam Gabijs ar Zidoru un Fernānu devās uz Bakhusa priekšpilsētu, visi pēc kārtas stumdami ratiņus. Tatāvs, klibs un vārgs būdams, aiz­manījās līdzi meitenēm.

Zigona tēvs gluži vai apstulba, kad trīs zēni iebruka ar savu kravu viņa dēļu būdā. Viņš vairs neko neatcerējās. Vecā vīra krātuvē nebija tukšas pudeles vien, un pa šo laiku viņš bija pa­guvis pamatīgi iekampt no pilnajām.

Atpakaļ, tāpat patikas dēļ vien, zēni nāca ar līkumu gar staciju.

— Zirgs nebija nekāds vērtīgais, — sērīgi prātoja Gabijs. — Neglīts kartona rumpis, trīs riteņi un daži stienīši. Un tomēr, kad viņa vairs nav, jūties kā pazudis. Kā tu domā, vai tavs tēvs izpildīs, ko solījis?

— Vismaz šodien no rīta viņš aizgāja ar zirgu, — atteica Fernāns. — Rosī kungs noteikti to salabos. Viņam ir visi vaja­dzīgie rīki. Mums atliek tikai gaidīt, bet uz svētdienu vēl nav ko cerēt.

— Ko tad lai mēs iesākam! — izmisis žēlojās Zidors.

— «Ēdenē» iet krāsaina filma par kovbojiem, — paziņoja Fernāns. — Mēlija, uz skolu iedama, ir redzējusi attēlus … Grā­vējs!

— Pārāk dārgi, — nopūtās Gabijs..— Huānam un nēģerim nekad nav ne sū. Tā, protams, nav viņu vaina, tomēr mums iz­nāk maksāt par viņiem … Un bez tam kase ir tukša.

— Mariona nokārtos, — teica Fernāns.

«Parīzes» kafejnīcā bija daudz ļaužu. Garām ejot, Gabijs ielū­kojās logos.

— Citreiz, kad nav tirgus, Rublo šai pusē nebija manīts, — viņš piepeši sacīja draugiem. — Nāciet paskatīties …

Rublo sēdēja zāles dibenā pretim diviem nezināmiem tipiem kažokādu vēja blūzēs; svešie kaut ko runāja, tālu pārliekušies pāri galdam. Cepures gandrīz saskārās; acīm redzot sarunas' temats bija ļoti aizraujošs.

Fernāns, izdzirdis kāda steidzīga garāmgājēja soļus, pagrie­zās atpakaļ. Kafejnīcas spilgtajā gaismā pēkšņi parādījās in­spektora Sinē aizsargkrāsas lietusmētelis. Zidors ar Gabiju pie­bikstīja viens otram ar elkoni: inspektoram Sinē uz kreisā vaiga koši sārtoja plākstera strēmele, kas izskatījās jocīgi pretstatā ar viņa pelēcīgi bālo seju. Viņš bērnus neredzēja un neintere­sējās arī par «Parīzes» kafejnīcas apmeklētājiem. Drīz vien in­spektora augums izgaisa tumsā.

— Sinē ir dabūjis krietnu piemiņu, — zobojās Gabijs. — Pa­visam nesen . ..

— Bet izskatās, it kā viņš būtu ar sevi ļoti apmierināts, — nobrīnījās Zidors.

— Atceries, vakar vakarā? — turpināja Gabijs. — Viņš se­koja kādam starp staciju un Atbrīvošanas laukumu. Tur kaut kas ir noticis … Bet kas?

Duēns pārnāca mājās ap astoņiem tukšām rokām. Fernāns neko nesacīja, bet skatījās uz tēvu lielām acīm, neiedrošināda­mies bilst ne vārda. Tēvs papurināja galvu.

— Prom ejot es vairs nesastapu Rosī kungu, — viņš teica kā atvainodamies. — Viņš izlabos zirgu bez maksas, un tad taču es nevaru lūgt, lai pasteidzas …

Sestdien visu dienu lija straumēm. Pēc skolas Fernāns, at­vadījies no pārējiem, gāja tūlīt uz Mazo Nabagu ielu, tieši mājā, jo tādā negantā lietū neko citu nevarēja iesākt.

Mariona negāja viņam līdz. Viņa skraidīja no ielas uz ielu savā lietusmētelī, no kura ūdens tecēja straumītēm, mēģinā­dama savākt piecsimt franku, kas izkūpēs par svētdienas kino apmeklējumu. Visi jau bija izpurinājuši savas kabatas, bet sa­nāca tikai divi simti piecdesmit franku. Mariona bija apņēmusies sadabūt pārējo vēl tai pašā vakarā.

Neviens neticēja brīnumiem. Bija skaidrs, ka nebūs ne zirga, ne kino.

— Kāpēc nevarētu pārdot pudeļu atradnes? — Tatāvs bija devis padomu. — Zigona tēvs paņemtu visu krājumu …

— Ir lietas, kuras nevar pārdot, — Mariona bija pikti atbil­dējusi. — Šīs pudeles pieder visiem. Ja es tās esmu uzodusi, tad tas vēl nenozīmē, ka mums ir tiesības ar tām diez kā rīkoties. Kā tas izskatīsies, ja mēs tirgosimies ar pudelēm. Lai mēs esam nabaga ļaužu bērni, bet spekulantu bērni mēs neesam…

Tieši sešos viņa ieradās pie Duēniem. Fernāns sēdēja mājās viens, māte tikko bija izgājusi. Aiz garlaicības viņš bija gatavs vai raudāt.

— Man ir piecsimt franku, pat drusku vairāk, — rāmi smai­dīdama, paziņoja Mariona. — Es ceru, ka pārējie arī būs apmie­rināti, kaut gan kino nav zirga vērts …

— Kā tu to izdarīji? — ziņkārīgi jautāja Fernāns.

— Kāda veca kundze no Jaunā kvartāla iedeva trūkstošo summu. Luviņjī ciemata veterinārārsts ar savām zālēm bija tā saārstējis viņas klēpja sunīti, ka tas tikko nenobeidzās. Es viņu padzirdīju ar zāļu tēju, un pēc divām dienām viņš bija ve­sels. Parasti es neņemu atlīdzību par suņiem, tā var samaitāt roku, bet šoreiz es pieļāvu izņēmumu zirga dēļ; mēs taču neva­ram pavadīt veselu svētdienu, cits citam acīs skatīdamies, vai ne?

Minūtes piecas pēc Marionas ierašanās noskrapstēja atslēga. Duēns strauji atvēra durvis. •

— Te tas ir, — viņš pamirkšķināja ar aci. — Nāciet palīgā ienest…

Vairs nelija. Ietve vēl bija slapja un dzeltenīgajā laternu gaismā mirdzēja kā mierīga ūdens virsma.

Mazo Nabagu ielā visdzīvākā kustība bija sestdienas vakaros. Dzelzceļnieki mazos pulciņos nāca no stacijas, logi bija gaiši, daudzas durvis atvērtas, mazā kafejnīca Sabiedroto ielas stūrī ļaužu pilna līdz pat desmitiem vakarā.

Zirgs bez galvas stāvēja uz saviem trim riteņiem dārziņā uz asfaltētā celiņa, viņa sakropļoto augumu sedza ogļu maiss.

— Rosī kungs pats salaboja riteņus, iesmērēja rumbas un iztaisnoja saliektos spieķus, — stāstīja Duēns.— Labi pada­rīts darbs! Vajadzēs viņam par to pa­teikties . ..

Trijatā viņi iestūma trīsriteni virtuvē, lai varētu to apbrīnot gaismā. Fernāns noņēma maisu, ar pirkstu galiņiem ap­taustīja jauno dakšu, ko Rosī kungs bija nokrāsojis ar zaļo vagonu krāsu.

— Nu tu vari braukt! — iesau­cās Duēns. — Ta­gad izturēs . ..

Mariona pa­ķēra lupatu un ap- slaucīja pelēki bal­tos zirga sānus,

27

bet Fernāns izcilāja visus riteņus, pārbaudīdams, vai tie griežas. Duēns noraudzījās bērnos, nervozi berzēdams rokas.

— Man bija savāds piedzīvojums laukuma stūrī, — viņš ie­sāka stāstīt. — No «Parīzes» kafejnīcas iznāk kāds cilvēks, sa­ķer mani gluži vienkārši pie rokas un jautā, ko es tur stiepjot. Es paceļu maisu un parādu zirgu. «Es tev dodu par viņu piecus tūkstošus franku,» viņš man saka. Es domāju, ka viņš jokojas, bet nē — pavisam nopietni. Viņš nāca ar mani kopā līdz mūsu lau­kumam, arvien paaugstinādams cenu. Pie stūra viņš bija ticis līdz desmit tūkstošiem … Es vairs nezināju, kā lai tiek vaļā no tāda nelieša.

Bērni pacēla galvas.

— Kas fas tāds bija? — jautāja Fernāns. — Varbūt Rublo .. .

— Nē, es viņu nepazinu: dūšīgs puisietis, tīri pieklājīgi ģēr­bies, bārdu gan nebija skuvis jau dienas trīs. Nelikās, ka viņš ņirgātos. Un tomēr desmit tūkstošus franku par šito sagrabējušo karieti — tas ir ārprāts!