POLS BERNĀ: ZIRGS BEZ GALVAS

Zēns paraudzījās vecās Luviņjī baznīcas torņa pulkstenī viņā laukuma malā.

— Tētis būs jau pārnācis, — viņš teica pusbalsī.

Mariona pasvilpa suni. Abi bērni, sadevušies rokās, nāca at­pakaļ uz Mazo Nabagu ielu pa īsāko ceļu — pāri laukumiņam. Jau pagriezies ap stūri, Fernāns ieraudzīja savas mājas priekšā kaut ko tumšu guļam šķērsām pāri visai ietvei. Bērni pienāca tu­vāk un ieplēta acis.

Tas bija zirgs bez galvas.

— Tev labāk vajadzēja viņu ienest iekšā, — sprieda Mariona.

Fernāns saudzīgi piecēla savu nelaimīgo zirgu un nostādīja uz

pakaļējiem riteņiem.

— Kāds garāmejot ir apgāzis, — viņš sarūgtināts noteica. — Cik nejēdzīgi! Es taču zirgu tīšām pieslēju pie sētas, tas nevienu netraucēja. Jā, manu zirgu pazīst visi!

— Ir cilvēki, kas mēdz postīt prieka pēc, — paskaidroja Mari­ona. — Paraugi, vai viss ir kārtībā …

Fernāns pagrieza abus riteņus, paspieda ar roku seglus. Zirgs bija vesels.

— Labi! — viņš apmierināti sacīja. — Ja tētim izdosies sa­labot dakšu, mēs sestdien vai svētdien varbūt varēsim sākt atkal braukt. Tētis taču mūs nepametīs nelaimē, vai ne?

Fernāns pacēla galvu un ieraudzīja kādu tumšu ēnu, kas zag­šus tuvojās no skvēra puses. Laternas dzeltenīgajā gaismā Fer­nāns pazina Rublo. Cepure sīktirgotājam bija uzmaukta uz acīm, neaizpogātais mētelis plivinājās uz visām pusēm. Viņš pēkšņi ap­stājās un, kā redzams, bija ļoti neapmierināts, sastapdams abus bērnus.

— Kas jums vajadzīgs? — naidīgi noprasīja Fernāns. — Te ir mūsu mājas, mūsu iela …

Rublo neko neatbildēja. Viņš pavirzījās atkal drusku uz priekšu, mezdams savādu līkumu, it kā gribētu bērnus piespiest pie sie­nas. Mariona, to redzēdama, iebāza mutē divus pirkstus un iesvil­pās tik griezīgi, ka svilpiens vēl ilgi atbalsojās tukšajās ielās.

Kā uz burvja mājienu ielas viņā galā parādījās trīs milzīgi, pinkaini, atbaidoši neglīti suņi. Šausmu pārņemts, Rublo skatījās, kā tie klusu, bez riešanas drāzās šurp. Nedzirdamā, pēkšņā suņu ierašanās atstāja tik dīvainu iespaidu, ka Rublo neizturēja un likās prom, ko kājas nes. Mariona smējās no visas sirds.

Paskrēja garām visi trīs suņi — dāņu dogs Cēzars, putnu suns Hugo un ganu suns Fricis. Tie bija kvartāla visnetīrākie suņi, Marionas veterinārslimnīcas bijušie iemītnieki. Mariona pa- klakšķināja ar mēli. Suņi izbeidza vajāšanu un, paklausīgi, kā labi audzinātiem suņiem pieklājas, nostājušies Marionas priekšā, lie­liem vēzieniem luncināja astes. Fernāns smējās kā negudrs.

— Tas vēl nav nekas, — sacīja Mariona. — Ja es iesvilpjos Bakhusa priekšpilsētā, tad atskrien vairāki desmiti. Suņi neaiz­mirst …

Viņa noglāstīja visus trīs milzeņus. Tie, vairākkārt aplieci­nājuši savu draudzību Fifijai, pacēla kājas pret Duēnu mājas sienu un devās atpakaļ katrs uz savām mājām kaut kur Cecīlijas ielas galā.

— Vai Fu gribētu, lai es vēl kādu brītiņu palieku? — jautāja Mariona. — Māmiņa mani gaida gan, bet piecas minūtes agrāk vai vēlāk …

— Nav vērts, — atbildēja Fernāns, skatīdamies uz stacijas pusi. — Tētis nekavēsies.

— Un ja nu atnāk tas otrais?

— Ko nu! Viņš ir zaķapastala …

— Es gribētu zināt, ko viņam no mums vajadzēja, — Mario­nas balsī ieskanējās nemiers.

— Ir taču tādi cilvēki, kas spēj uzklupt otram ne no šī, ne no tā, — teica Fernāns. — Rublo varbūt nav vēl samierinājies ar mazā Bonbona izlēcienu … Ej, Marion, nekavējies!

Mariona noskūpstīja savu biedru uz vaiga un lieliem soļiem aizsteidzās prom. Fifija tipināja viņai pa priekšu. Cecīlijas ielas stūrī Mariona pagriezās atpakaļ un vēlreiz pamāja ar roku. Fer­nānam tikai tagad, ar šo pēdējo sveicienu, beidzās jaukā ceturt­diena.

Duēna kungs, nākot mājās no stacijas, ieraudzīja, ka dēls sēž iespiedies kaktā pie žoga pinuma un aplicis roku zirgam ap kaklu.

— Māmiņa gatavo pusdienas kaut kur Jaunā kvartāla ļau­dīm, — stāstīja Fernāns tēvam. — Viņa nebūs mājās agrāk par astoņiem …

— Tev vajadzēja pagaidīt mani pie kaimiņiem, nevis saldēties te durvju priekšā, — norūca Duēns. — Ej iekšā . ..

Fernāns gāja tēvam pa priekšu, vilkdams zirgu uz diviem ri­teņiem sev līdzi.

— Ko tad jūs šodien labu darījāt? — jautāja Duēns.

— Zirgs ir salauzts, — čukstēja puišelis, noliekdams galvu. — Priekšējais ritenis pagalam .. .

— Atkal! — nopūtās Duēns, bet bez dusmām.

— Man liekas, ka šoreiz nav pa jokam.

Fernāna tēvs iededzināja virtuvē gaismu un nolika savu somu uz galda. Duēns bija lēnīgas dabas labs cilvēks ar mazliet skumju izteiksmi acīs un garām iesirmām ūsām, kas aizsedza sejas apak­šējo daļu.

— Palūkosimies, — viņš teica, atlaizdamies krēslā.

Zēns pastūma zirgu, un tas atmuguriski ieripoja virtuvē. Abi atlikušie riteņi, kas ne reizes nebija smērēti, neganti čīkstēja. Du­ēns satvēra stūri pie ass un noliecās apskatīties, kas īsti ir bojāts.

— Ak tu nelabais! Dakša ir salauzta! — viņš iesaucās.

Fernāns skumji pacēla un nolaida rokas. Duēns vēlreiz nopū­tās, nolika stūri sev uz ceļiem, aplūkoja nolauzto dakšu tuvāk un ar prasmīgu roku aptaustīja abus dakšas zarus, kā jau strādnieks, kas radis darīt katru darbu.

— Es tur nekā nevaru līdzēt, —; viņš noteica. — Vienkāršs lo- dējums neturēsies, un jūs kuru katru brīdi atkal varēsiet apdauzīt savus degunteļus.

Fernāns, zaudējis cerību, sāka klusu raudāt. Asaras ritēja pār vaigiem un pilēja uz virtuves spožās flīžu grīdas. Duēns ar nes kaktiņu to labi redzēja un piesardzīgi nolika stūrī uz galda malas.

— Neraudi, veco zēn, — viņš sacīja mazliet piesmakušā balsī. — Rīt, uz darbu iedams, es iegriezīšos vilces dienesta darbnīcās. Rosī kungs brīvā brītiņā izkals jaunu dakšu, viņam tas ir tīrais nieks … Nav patīkami, ka nevar noņemt veco dakšu, to vajadzēs nozāģēt turpat darbnīcā, un biedri vilks mani uz zoba, kad es iera­dīšos ar šitādu kleperi padusē.

— Var noskrūvēt abus riteņus, — Fernāns ieteica, smaidī­dams caur asarām. — Taču jau mazāk būs ko nest. Tā kā zirgam galvas nav, bez riteņiem tas nemaz pēc zirga neizskatīsies. Ne­viens par tevi nezobosies.

Duēns aizgāja pēc darba rīku kastītes, un tad abi sāka cītīgi ņemties ap zirgu.

Gaišmatainā, trauslā Duēna kundze atnāca mājās ap pusdevi- ņiem, pārguruši, bet ka parasti apmierināta. Viņa smējās, redzot tēvu ar dēlu sēžam uz grīdas blakus apgāztajam zirgam.

— Es zinu, — viņa teica. — Zidora māte man pa ceļam visu izstāstīja. Tatāvam, liekas, dzirksteles vien nošķīdušas gar acīm. Es jums saku, vienā jaukā dienā jūs sev lauzīsiet kaklus …

— Nu lai! — atbildēja Duēns. — Lai taču bērni papriecājas. Ja viņi nedabūs papriecāties šinī vecumā, tad nedabūs vairs nekad.

Fernāns piecēlās un gāja palīdzēt mātei. Duēns noņēma abus riteņus un iznesa zirgu priekšnamā. Tad viņš rūpīgi sāka mazgāt rokas pie izlietnes. Sieva, dzirdot viņu svilpojam, at­skatījās.

— Vai tu pirms trīsdesmit gadiem daudz priecājies tur ba­rakā, Bakhusa priekšpilsētā? — viņa jautāja smiedamās.

— Nepriecājos vis, — atbildēja Duēns. — Bet vai tad tā­pēc …

Lariona ar savu māti dzīvoja Mazo Nabagu ielas pašā ga­lā pussagruvušā mājā Melnās Govs ceļa stūrī. Neviens īsti nezi­nāja, kā šai ielai, kas līdzinājās lauku ceļam, bija radies tāds nosaukums. Mariona, kas skatījās uz šo ceļu rītā un vakarā, bija pārliecināta, ka Melnā Govs nevarēja būt nekas cits kā pamestā lokomotīve, kas jau trīsdesmit gadus rūsēja uz kādreizējām re­zerves sliedēm Pekē klajuma vidū. Pamazām bija noņemtas vi­sas sliedes, atskaitot vienu mālos iegrimušu posmu, uz kura bal­stījās vecā lokomotīve, kas lepni raudzījās pāri skumīgajiem sliežu ceļiem. Vasaras karstajā saulē tā bija rūsgana un izskatī­jās pļavas vidū tikpat savādi kā nīlzirgs mārpuķīšu dobē. Melnā Govs bija īsti melna tikai lietū, kad pret tumšajām debesīm tā kļuva pavisam drūma un draudīga. Vētrainajās rudens un ziemas naktīs, kad pūta rietumu vējš, no vecā, saplīsušā lokomotīves katla nāca tik žēlabainas skaņas, ka tām līdzi izmisīgi gaudoja visi divpadsmit mazās Marionas pacienti.