TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Kolhaunam ne prātā nenāca ņemt binokli no māsīcas rokām. Viņš zināja, ka Luīza saka taisnību.

Tad Poindeksters paņēma binokli un, noregulējis asumu, ieraudzīja sarkanlapainu cipresi, kas slējās pār prēriju.

— Taisnība, — viņš teica, — koks ir redzams. Puisis ir go­dīgs cilvēks, un veltīgi tu esi viņu apvainojis, Kaš. Man negri­bējās ticēt, ka viņš spētu rīkoties tik zemiski, lai apvestu mūs ap stūri. E, mister Sansom, dodiet rīkojumu saviem dzinējiem!

Nevēlēdamies turpināt šo sarunu, aizkaitinātais Kolhauns pie­rāva pavadu un aizrikšoja.

— Lūdzu, padod man to vizītkarti, Henrij, — klusinātā balsī teica Luīza. — Man gribas redzēt bultu, kas izdarījusi mums tik lielu pakalpojumu. Ņemsim karti līdzi, brāļuk: tā kā mēs esam jau ieraudzījuši koku, nav nozīmes to te atstāt.

Henrijs, ir nenojauzdams, kas licis māsai izteikt šo lūgumu, paklausīja, noņēma kartona gabaliņu no kaktusa un iesvieda viņai klēpī.

— Moriss Džeralds! — jaunā kreoliete nočukstēja, izlasījusi otrā pusē vārdu. — Moriss Džeralds! — viņa saviļņota atkār­toja, paslēpdama vizītkarti uz krūtīm. — Lai tu būtu kas būdams, lai tu nāktu no kurienes nākdams, lai tu ietu kurp iedams, no šā brīža mūs saista kopīgs liktenis. Es zinu to, es jūtu tikpat skaidri, kā redzu debesis virs galvas!

meitene kā apburta sēdēja savu sapņu varā, saspiedusi ar baltajām rokām deniņus, un likās, ka viņa ar visiem dvēseles spēkiem pūlas vai nu izskaidrot pagātni, vai paredzēt nākotni.

Ilgi ļauties sapņiem viņai tomēr nebija lemts. Viņu iztraucēja brāļa balss, kurā jautās satraukums:

— Paskaties, tēv! Vai tu tos neredzi?

— Kur, Henrij, kur?

— Tur, aiz furgoniem. Nu, vai tagad redzi?

— Redzēt redzu, bet nesaprotu, kas tie tādi varētu būt. Tie izskatās kā … kā … — Poindeksteram pietrūka vārdu. — Nu­dien nezinu, kas tie tādi.

— Ūdens stabi? — ieminējās atvaļinātais kapteinis, kas, ieraudzījis neparasto skatu, bija pievienojies pārējiem. — Jūra ir pārāk tālu no šejienes. Neesmu dzirdējis, ka tie būtu novēroti prērijā. .

— Vienalga, kas tie arī būtu, tie kustas, — sacīja Henrijs. — Rau, tie saiet kopā un tad izšķiras. Tie izskatās pēc melnā marmora obeliskiem.

— Vai nu milži, vai dēmoni, — zobgalīgi piemetināja Kol­hauns. — Cilvēkēdāji no kādas citas pasaules, kuriem ienācis prātā pastaigāties pa šo riebīgo prēriju.

Tas izklausījās pēc karātavu humora. Tāpat kā visi pārējie, arī virsnieks bija dīvainu izjūtu varā.

Un par to nebija ko brīnīties. Ziemeļos pie apvāršņa bija ne­gaidot pacēlušies vairāki pilnīgi melni stabi. Tiem nebija noteik­tas formas, tie nemitīgi mainīja lielumu, apveidu un vietu, uz brīdi apstājās, tad slīdēja pa izdegušo zemi, reizēm fantastiski izlocīdamies un noliekdamies cits pret citu.

Nebija vajadzīga sevišķi spilgta iztēle, lai šajos briesmoņos saskatītu atdzīvojušos senlaiku titānus, kas pēc mežonīgām Bakha dzīrēm atnākuši paklejot pa Teksasas prērijām. Cilvēkiem, kas pirmo reizi vēroja tik dīvainu parādību, tā šķita pārdabiska, un viņiem mati slējās stāvus no šausmām. Visi ticēja, ka redz pašu prēriju nelabo.

Karavāna apstājās. Nēģeri un dzinēji, drausmās kliegdami, nokrita ceļos. Dzīvnieki instinktīvi apstājās, zirgi zviedza un trī­cēja, mūļi spalgi brēca.

Taču tās nebija vienīgās skaņas. No melno torņu puses vēlās ūdenskrituma šņākoņai līdzīga skaņa, kuru lāgiem pārtrauca tādi kā šauteņu zalvju spraksti vai attāla pērkona grāvieni.

Šīs skaņas pamazām kļuva stiprākas un skaidrāk izšķiramas. Briesmas tuvojās.

«•Visu ceļinieku — arī Kolhauns nebija izņēmums — sejās atspoguļojās bailes. Kapteinis vairs nemēģināja izlikties. Visi skatījās uz zemajiem padebešiem un melnajiem stabiem, kas nesa viņiem iznīcību.

Šajā mirklī pretējā pusē atskanēja kliedziens, un, kaut gan tajā bija saklausāms satraukums, tas tomēr uzmundrināja baiļu pārņemtos. Pagriezušies ceļinieki ieraudzīja aulekšiem tuvojošos jātnieku.

Zirgs bija ogles melnumā, jātnieks no galvas līdz kājām tāpat. Tomēr viņu pazina — tas bija svešais jauneklis, pa kura laso pēdām viņi brauca.

Sievietei ir stiprāka nojauta nekā vīrietim: meitene karietē pazina viņu pirmā.

— Uz priekšu! — jauneklis uzsauca. — Cik ātri vien varat!

— Kas noticis? — šausmu pārņemts, jautāja plantators. — Vai mums draud briesmas?

— Jā. Es negaidīju to, kad jāju prom no jums. Tikai sasnie­dzis upi, es ieraudzīju draudīgas pazīmes.

— Ko tās liecināja, ser?

— Ka tuvojas ziemelis.

— Tā jūs saucat vētru?

— Jā.

— Nekad neesmu dzirdējis, ka tas būtu tik briesmīgs, — iestarpināja Kolhauns. — Uz jūras gan. Es zinu, ka tas nes līdzi stindzinošu aukstumu, bet…

— Ne tikai aukstumu, ser, — jauneklis pārtrauca Kolhaunu,

— ja jūs neesat paguvis paiet tam nost no ceļa. Mister Poindek- ster, — viņš nepacietīgi turpināja, pagriezies pret plantatoru,

— jums un jūsu ļaudīm draud briesmas. Ziemelis ne vienmēr ir bīstams, bet šis.. . Palūkojieties pats! Vai jūs redzat tos melnos stabus?

— Mēs skatāmies un nevaram saprast, kas tie ir.

— Tie ir vētras vēstneši. Paskatieties turp! Vai jūs neredzat to melno mākoni, kas aizklājis debesis? Lūk, no kā jums jābīstas. Es negribu jūs velti biedēt, bet tāds mākonis nes nāvi. Tas nāk šurp. Jūsu vienīgais glābiņš ir ātra rīcība. Ja nepasteigsieties, būs par vēlu. Desmit minūtēs tas būs klāt, un tad… Ātrāk, ser, es jūs lūdzu! Lieciet saviem dzinējiem braukt, cik ātri vien var.

Plantators ir nedomāja neklausīt enerģiskajam lūgumam. Viņš pavēlēja braukt un braukt, cik ātri vien iespējams.

Dzīvniekus, tāpat kā dzinējus, bija sagrābušas tādas bailes, ka pātaga izrādījās lieka.

Kariete un jātnieki joprojām virzījās pa priekšu. Svešais pa­lika aizmugurē, it kā gribētu pasargāt karavānu no draudošajām briesmām. • *

Reizi pa reizei viņš apturēja zirgu un paraudzījās atpakaļ. Viņa skatienā jautās aizvien lielākas bažas.

To pamanījis, plantators piejāja jauneklim klāt un jautāja:

— Vai briesmas vēl nav garām?

— Diemžēl es nevaru pateikt jums neko iepriecinošu. Es cerēju, ka vējš mainīs virzienu.

— Vējš, ser? Nekāda vēja taču nav, vismaz es nemanu.

— Ne jau te. Bet tur plosās viesulis, un tas tuvojas mums. Ak dievs, cik ātri! Diez vai mēs pagūsim šķērsot izdegušo prēriju.

— Ko tad lai dara? — iesaucās plantators paniskās bailēs.

— Vai jūsu mūļi nevar paskriet veicīgāk?

— Nē, tas nav iespējams.

— Es baidos, ka tādā gadījumā mēs nepagūsim.

Izteicis šo drūmo minējumu, jātnieks vēlreiz paskatījās atpa­kaļ uz mākoņu kolonnām, it kā lēstu to ātrumu. Jaunekļa vaibsti bija pietiekami daiļrunīgi.

— Jā, ir jau par vēlu! — viņš izsaucās. — Tie virzās, ātrāk nekā mēs, daudz ātrāk. Mums nav nekādu cerību izbēgt.

— Mans dievs, ser! Vai tiešām briesmas ir tik lielas? Vai mums nav nekādas iespējas izvairīties no tām?

Svešais vilcinājās atbildēt. Brīdi viņš klusēja un, skatīdamies nevis uz debesīm, bet uz furgoniem, saspringti domāja.

— Vai tiešām nav iespējams izvairīties no briesmām? — iz­misis jautāja plantators.

— Ir iespējams, — kā laimīgas domas spārnots, priecīgi at­bildēja jātnieks. — Man agrāk tas neienāca prātā. Vētra mums