TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Karietē, kuru sauc par «carriole» (kaut kas vidējs starp Džer- sijas ori un divasu karieti ar nolaižamu jumtu), sēž divas meite­nes. Vienai no viņām āda ir žilbinoši balta, otrai — cik melna var būt. Pirmā ir Vudlija Poindekstera meita, vienīgā meita, melnā — viņas kalpone.

Pārceļotāj brauc no Misisipi krastiem, no Luiziānas štata. Pats plantators nav dzimis šajā štatā, viņš nav kreols Turpretī viņa dēla sejā un it īpaši jaukajā sejiņā, kas nejauši pavīd karie­tes aizkaru spraugā, tās smalkajos vaibstos spilgti izteikts pirms simts gadiem pāri Atlantijas okeānam atbraukušo senču francis­kais daiļums.

Vudlijam Poindeksteram pieder milzīgas cukurniedru plantā­cijas dienvidos. Viņš ir viens no augstprātīgākajiem savas šķiras pārstāvjiem, viesmīlīgs līdz izšķērdībai. Tās dēļ izputējis, viņš bijis spiests atstāt savas plantācijas Luiziānā un ar visu «saimi» un atlikušajiem melnādainajiem kalpiem pārcelties uz Dienvidrietumteksasas mežonīgajām prērijām.

* *

*

Saule ir gandrīz zenītā. Ceļotāji min virsū paši savām ēnām. Karstuma nomocītie baltie jātnieki klusi sēž seglos. Pat noputē­jušie kājām gājēji, kas vairāk pieraduši pie tveices, beiguši savas garlaicīgās sarunas un gurdos bariņos mēmi slāj nopakaļ furgo­niem.

Klusumā, kas atsauc atmiņā bēru gājienu, paretam kā pistoles šāviens noplīkšķ pātaga vai, pavēris biezās lūpas, basā ieklie­dzas kāds no melnajiem dzinējiem.

Karavāna virzās uz priekšu lēni, it kā taustītu ceļu. Nekāda īsta ceļa te nav. To iezīmē agrāk braukušu ratu atstātā sliede, kas tikko samanāma pieliektajā zālē.

Kaut lēnām, pajūgi tomēr kustas. Plantators lēš, ka viņi atro­das nepilnas divdesmit jūdzes no ceļojuma gala mērķa. Viņš cer sasniegt to pirms tumsas iestāšanās, tāpēc pavēlējis braukt pat dienas vidus svelmē.

Piepeši uzraugs ar zīmēm liek visiem apstāties. Viņš jāj simts jardus pa priekšu un negaidot apstājas, it kā būtu atdūries pret kādu šķērsli.

Uzraugs rikšiem laiž atpakaļ pie saimnieka. Pēc viņa žestiem noģiedams, ka kaut kas nav labi. Ko tas varētu nozīmēt?

Klīst baumas, ka šajā,apvidū varot satikt indiāņus.

Vai tiešām tie būtu sarkanādainie laupītāji? Diezin vai — uzrauga žesti nevēstī briesmas.

— Kas noticis, mister Sansom? — uzraugam tuvojoties, jautā plantators.

— Zāle ir nodegusi. Prērijā plosījies ugunsgrēks.

— Plosījies, bet vai šobrīd arī plosās? — raudzīdamies uz priekšu, atjautā furgonu īpašnieks. — Es nekur neredzu dūmus.

— Nē, ser, nē, — stostīgi atbild uzraugs, pārliecinājies, ka velti sacēlis trauksmi. — Es neteicu, ka pašlaik deg. Es teicu tikai to, ka prērija ir degusi un viscaur kļuvusi melna.

— Nu un tad? Manuprāt, mēs varam braukt tikpat labi kā pa melnu, tā pa zaļu prēriju.

— Cik muļķīgi, Džon Sansom, nieku dēļ sacelt tādu traci un biedēt ļaudis! Ei, nēģeri, kustieties! Uz priekšu! Veicīgāk, vei­cīgāk!

— Bet sakiet, kapteini Kolhaun, — uzraugs iebilst kungam, kas viņu tik nepelnīti sarājis, — kā tad mēs atradīsim ceļu?

— Kā atradīsim ceļu! Ko tu muldi? Vai tad mēs esam to pa­zaudējuši?

— Baidos, ka jā. Riteņu sliedi vairs neredz. Tā ir nodegusi līdz ar zāli.

— Un kas par to? Es domāju, ka mēs tiksim pāri prērijas nodegušajai daļai arī bez šīs sliedes. Gan mēs otrā pusē to atkal uziesim.

— Jā-ā, — vientiesīgi novelk uzraugs, kas diezgan labi pazīst prēriju, — ja vien tur ir palikusi otra puse. Vismaz es, zirgā sē­žot, nevaru to saskatīt.

— Veicīgāk, nēģeri! Veicīgāk! — neatbildējis uzraugam, uz­kliedz Kolhauns un, iecirtis zirgam sānos piešus, drāžas uz priekšu, likdams saprast, ka viņa pavēle nav apstrīdama.

Karavāna sakustas, bet, nonākusi izdegušās prērijas malā, atkal apstājas, šorēiz bez jebkāda rīkojuma.

Baltie cilvēki pajāj sāņus, lai apspriestos. Tas ir nepieciešams, jo priekšā, cik tālu vien sniedzas skatiens, plešas izdegusi, melna prērija. Velti meklēt kaut sīkāko zaļumiņu — nevienas lapiņas, neviena stiebra vai nezāles! Nelaime notikusi pēc vasaras saul­griežiem. Nobriedušo graudzāļu stiebrus un prērijas puķu kātiņus uguns iznīcinošā elpa pārvērtusi pelnos. Priekšā, pa labi un pa kreisi tāltālu vērojama postaža. Pat gaiši zilais debesu jumols te izskatās tumšāks. Lai gan sauli neaizsedz mākoņi, tās spožums liekas apmācamies, raugoties uz drūmo zemi.

Uzraugam tomēr bijusi taisnība — prērijā nav nekādu pēdu. Līdz ar zāli uguns iznīcinājusi arī riteņu sliedes.

— Ko lai iesākam?

Jautātājs ir pats plantators; viņa balsī saklausāms apjukums.

— Kas ir, tēvoci Vudlij? Skaidrs, ka jābrauc tālāk. Upei jābūt otrā pusē. Ja neizdosies atrast pāreju pusjūdzes attālumā, mēs dosimies uz augšu vai uz leju gar upi, atkarībā no apstākļiem.

— Bet ja nu mēs pazaudējam ceļu, Kasij?

— Tas nav iespējams. Man liekas, izdegusī vieta nav liela. Ja mēs arī pazaudēsim ceļu, nebūs nekāda nelaime — agri vai vēlu mēs to atkal atradīsim.

— Lai tā būtu, draugs, tu zini labāk. Es tev sekošu.

— Nebaidieties, tēvoc. Esmu meklējis ceļu vēl ļaunākos ap­stākļos. Braucam, nēģeri! Turieties aiz manis!

Iedomīgi paskatījies uz karietes pusi — aizkaru spraugā ir

parādījusies skaista sejiņa, kuru mazliet apēnojis satraukums —, atvaļinātais virsnieks iecērt zirgam sānos piešus un pašapzinīgi aizrikšo uz priekšu.

Pātagu plīkšķu korim pievienojas astoņdesmit mūļu pakavu dipoņa, kas sajaucas ar riteņu čīkstoņu. Furgonu rinda ir atkal sakustējusies.

Tagad mūļi cilā kājas naskāk. Dzīvnieku acīm neparastā melnā zeme viņus biedē: tikko pieskārušies ar pakaviem pelniem, viņi steigšus rauj tos nost. Jaunie dzīvnieki tramīgi sprauslā. Pama­zām viņi tomēr nomierinās un, tāpat kā vecākie dzīvnieki, pāriet vienmērīgākā solī.

Nobraukusi jūdzi vai nedaudz vairāk, karavāna atkal apstā­jas. Tas notiek, paklausot Kolhauna pavēlei. Viņš tur pavadu pie­vilktu un vairs nesēž seglos tik pašpārliecināts. Šķiet, ka viņš ir pazaudējis ceļu.

Ainava, ja tā to var nosaukt, ir izmainījusies, pie tam ne jau uz labo pusi. Viss ir melns līdz pašam apvārsnim. Taču šeit rel­jefs vairs nav līdzens: nelieli pauguri mijas ar ielejām. Nevar teikt, ka te nemaz nebūtu koku, kaut gan tos, kas redzami, diezin vai var saukt par kokiem. Pirms ugunsgrēka te atsevišķi un gru­pās augušas ceratonijas un citas akācijas. To gaisīgo, spalvām līdzīgo lapotni liesmas iznīcinājušas bez žēlastības. Palikuši tikai pārogļojušies stumbri un nomelnējuši zari.

— Tu pazaudēji ceļu, mans draugs? — ātri piejādams klāt, jautā plantators.

— Nē, tēvoc, pagaidām vēl ne. Es apstājos, lai apskatītu apkārtni. Ceļam jābūt tur, tajā ielejā. Lai karavāna brauc pa to. Virziens ir pareizs, es par to atbildu.

Furgoni ripo tālāk, šoreiz lejup pa nogāzi, tad pa ieleju, tad augšā stāvā nokalnē, lai tur atkal apstātos.

— Tu tomēr esi pazaudējis ceļu, Kasij? — atkārto savu jau­tājumu plantators, vēlreiz piejādams tuvāk savam māsasdēlam.

— Velns parāvis, laikam gan, tēvoc! — Kolhauns atbild, un viņa balsī saklausāmas šaubas. — Un kā lai arī atrod ceļu tādā ellē? Nē, nē! — viņš turpina, redzēdams, ka kariete piebraukusi pavisam tuvu, un nevēlēdamies izrādīt savu apjukumu. — Tagad man viss ir skaidrs. Mēs braucam pareizi. Upei jābūt tajā vir­zienā. Uz priekšu!