TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Taču svešinieks nekā nezināja. Viņš pat nezināja, ka ir tāda meitene. Viņa skatiens aizslīdēja pār noputējušo karieti: tā cil­vēks pārlaiž acis pērlenes raupjajai čaumalai, ne sapņos nespē­dams iedomāties, kādu dārgumu tā slēpj sevī.

— Zvēru pie sava goda, — jauneklis teica, pagriezies pret furgonu saimnieku, — ka nevaru ieraudzīt nevienas pazīmes, pēc kuras jums būtu iespējams atrast ceļu. Jums būs jāiet pāri Leo- nai piecas jūdzes lejpus forta, un, tā kā man jājāj pāri turpat, jūs varat braukt pa mana zirga pēdām. Uz redzēšanos, kungi!

Tik negaidīti atvadījies, svešinieks iecirta zirgam sānos piešus un aizauļo ja.

«Cik negaidīti, bezmaz vai nepieklājīgi!» nodomāja planta­tors un viņa ļaudis. Taču pēc īsa brīža jātnieks atkal parādījās. Pēc desmit sekundēm viņš bija klāt.

— Baidos, ka jums būs maz labuma no mana zirga pēdām. Pēc ugunsgrēka te bijuši mustangi. Tie atstājuši tūkstošiem pa­kavu nospiedumu. Mans zirgs gan ir apkalts, bet jūs .neesat pie­raduši atšķirt pēdas un jums būs grūti, jo vairāk tāpēc, ka sau­sajos pelnos visas zirgu pēdas ir gandrīz vienādas.

— Ko tad lai mēs darām? — izmisis jautāja plantators.

— Ļoti žēl, mister Poindekster, bet es nevarēšu palikt, lai pavadītu jūs. Man steidzami jānogādā fortā svarīgs ziņojums. Ja pazaudēsiet manas pēdas, turieties tā, lai saule būtu pa labi no jums, lai jūsu ēnas kristu pa kreisi, aptuveni piecdesmit pēdu leņķī pret jūsu kustības virzienu. Kādas piecas jūdzes dodieties taisni. Tad jūs ieraudzīsiet cipreses galotni. Šā koka lapas ir sar­kanas. Dodieties taisni uz šo koku. Ciprese aug upmalā, netālu no pārejas.

Jaunais jātnieks grasījās jau pievilkt pavadu, te pēkšņi kaut kas lika viņam apturēt zirgu. Viņš pirmo reizi ieraudzīja tumšas, mirdzošas acis nolūkojamies viņā pa karietes logu.

Meitene sēdēja ēnā, taču bija pietiekami gaišs, lai redzētu

ka viņa ir pārsteidzoši skaista. Šajās tieši viņam pievērstajās acis jātnieks izlasīja satraucoši maigu atzīšanos.

Viņš nevilšus atbildēja ar apbrīnas pilnu skatienu, veltīgi pūlēdamies apslēpt uzliesmojušās jūtas. Baidīdamies, ka to neuz­tver kā nekaunību, jauneklis strauji pagriezās pret plantatoru, kas dedzīgi pateicās viņam par laipnību.

— Es neesmu pelnījis pateicību, — jauneklis atbildēja, — jo man jāpamet jūs likteņa varā, bet, kā jau teicu, man nav laika.

Viņš paskatījās pulkstenī, it kā nožēlotu, ka jājāj vienam.

— Jūs esat ļoti labs, ser, — sacīja Poindeksters. — Ceru, ka, paklausot jūsu norādījumiem, mēs nenomaldīsimies. Gan saule mums parādīs …

— Baidos, ka tikai laiks nemainās. Ziemeļos savelkas mākoņi. Vienā stundā tie var aizsegt sauli. Tas katrā ziņā notiks ātrāk, nekā jūs sasniegsiet vietu, no kuras saredzama ciprese. Pagai­diet, — viņš turpināja, kādu brīdi apsvēris, — man ir kāds yēl labāks priekšlikums — turieties mana laso pēdās!

To teikdams, jātnieks noņēma no seglu loka saritinātu virvi, brīvo galu nometa zemē, bet otru atstāja piestiprinātu pie seglu gredzena. Tad viņš ar skaistu kustību pacēla cepuri, paklanījās uz karietes pusi un, iecirtis zirgam sānos piešus, aizauļo ja pa prēriju.

Laso, nostiepies aiz zirga, atstāja uz pelniem klātās zemes čūskas jpēdām līdzīgu nospiedumu.

— Ārkārtīgi interesants puisis, — teica plantators, nolūkoda­mies pakaļ jātniekam, kas ātri pazuda melnā putekļu mākonī. ~

— Man_vajadzēja pajautāt, kā viņu sauc.

— Ārkārtīgi iedomīgs puisis, es gribētu teikt, — nomurmi­nāja Kolhauns, pamanījis, ka svešinieks paskatās uz karietes pusi.

— Kas attiecas uz viņa vārdu, tad tam nav nekādas nozīmes. Diez vai viņš būtu nosaucis savu īsto vārdu. Teksasa čum un mudž no šādiem frantiem, kas slēpj savus īstos vārdus, jo ir at­sūtīti uz šejieni izciest sodu vai kāda cita iemesla dēļ.

— Paklau, Kasij, — iebilda jaunais Poindeksters, — tu esi netaisns pret svešo. Man viņš atstāj izglītota un kārtīga cilvēka iespaidu.

— Velnišķi grūti iedomāties — kārtīgs cilvēks, bet izģērbies pēc āksta! Es vēl nekad neesmu redzējis meksikāņu lupatās ģēr­bušos cilvēku, kas nebūtu bijis nelietis. Varu apzvērēt, ka viņš ir no tās pašas sugas.

Šīs īsās sarunas laikā skaistā pasažiere bija pabāzusi galvu no karietes un ar acīm pavadīja ātri aizjājošo jaunekli. Varbūt tieši tas arī piešķīra Kolhauna vārdiem manāmu sīvumu.

— Kas noticis, Lū? — jādams blakus karietei, viņš jautāja tik klusi, lai pārējie nedzirdētu. — Tu, liekas, ļoti steidzies? Varbūt tu labprāt jātu kopā ar to lielībnieku? Vēl nav par vēlu — es aizdošu tev savu zirgu.

Meitene atlaidās sēdeklī, pārsteigta par šiem vārdiem un toni, kādā tie tika izteikti. Taču viņa ne rādīja dusmīgu seju, ne pikti atcirta, bet apslēpa vilšanos zem skanīgu smieklu maskas.

— Apkaunies, Kasij!

— Jākaunās ir tev, Lū! Veltīt savu uzmanību kaut kādam vazaņķim, pēc spoka apģērbtam puisim! Nav ne mazāko šaubū, ka viņš kalpo forta virsniekiem par kurjeru.

— Par kurjeru, tu domā? Ak, cik patīkami būtu saņemt mīles­tības vēstules no tāda pastnieka!

— Tad pasteidzies un pasaki viņam to. Mans zirgs ir tavā rīcībā.

— Ha-ha-ha! Cik tu gan neattapīgs! Ja es arī joka pēc gri­bētu panākt šo prērijas pastnieku, ar tavu kleperi tas tik un tā nebūtu iespējams, par to nu nevar būt divu domu. Viņš pazustu skatienam, pirms tu būtu paguvis apmainīt seglus. Ak, nē, man viņu nepanākt, lai kā es gribētu! Un var jau būt, ka es to gribu.

— Pielūko, ka tēvs tevi neizdzird.

— Pielūko, ka viņš neizdzird tevi, — meitene atteica, pirmo reizi ierunādamās nopietni. — Lai gan tu esi mans brālēns un tēvs uzskata tevi par pašu pilnību, es tam nepiekrītu. Es nekad neesmu tev to slēpusi, vai tā nav?

Par atbildi uz šo sāpinošo jautājumu Kolhauns tikai sarauca pieri.

— Tu esi mans brālēns, — meitene turpināja tonī, kas krasi atšķīrās no bezrūpīgā toņa, kādā viņa bija sākusi sarunu, — bet tu man neesi nekas vairāk . .. nekas vairāk kā kapteinis Kasij s Kolhauns. Tev nav nekādu tiesību būt manam padomdevējam. Ir viens vienīgs cilvēks, kura padomi vai pārmetumi man jāuz­klausa. Tāpēc lūdzu tevi, Kaš, nekad vairs nelasi man tādus spre­diķus. Man nevienam nav jāatbild par savām domām un arī par

savu rīcību, iekams nebūšu atradusi tā cienīgu cilvēku. Bet tas nebūsi tu!

To pateikusi, jaunā kreoliete nomērīja savu brālēnu ar sašu­tuma un nicinājuma pilnu skatienu un aizrāva ciet karietes aiz­karus. Kapteinim vajadzēja saprast, ka viņa vairs nevēlas runāt.

Satriektais kapteinis bija priecīgs, kad izdzirdēja dzinēju ska­ļos «Aiziet!», un furgoni brauca tālāk pa drūmo apvidu, kas bija tikpat drūms, cik viņa domas.

Braucēji vairs neraizējās par ceļu.

Laso atstātās pēdas vijās kā bezga­līga čūska, un pat bērns nenomaldītos, turēdamies pie tām.

Pēdas gāja nevis pa taisnu līniju, bet līkumoja starp krūmiem, vietumis nogriežoties sānis, kad ceļš veda pa pilnīgi kailu līdze­numu. Tas bija darīts ar nepārprotamu nolūku — lai furgoniem neiznāktu aizkavēšanās: katrā tādā līkumā ceļinieki redzēja, kur ir dziļas gravas vai citi šķēršļi.

— Cik jaunais cilvēks bijis rūpīgs! — teica Poindeksters. — Es tiešām nožēloju, ka nepajautājām, kā viņu sauc. Ja viņš ir saistīts ar fortu, mēs varētu viņu satikt.