TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

nepaies secen, bet no briesmām mēs izvairīsimies. Atri, mister Poindekster! Dodiet saviem ļaudīm rīkojumu, lai apsien mūļiem un zirgiem galvas, citādi dzīvnieki tiks padarīti akli un sāks tra­kot. Segas, lakati — viss noderēs. Kad tas būs izdarīts, lai ļaudis kāpj iekšā furgonos. Tiem jābūt noslēgtiem no visām pusēm. Es pats parūpēšos par karieti.

Poindeksters un viņa uzraugs ar skubu steidza izpildīt šos no­rādījumus, bet jaunais jātnieks devās pie karietes.

— Kundze, — viņš teica, apturēdams zirgu pie karietes un runādams, cik laipni šajos apstākļos vien bija iespējams, — jums jānolaiž visi aizkari. Jūsu kučierim jākāpj iekšā karietē. Un jums, džentlmeņi, arī, — viņš turpināja, uzrunādams Henriju, Kolhaunu un nupat piejājušo Poindeķsteru. — Vietas pietiks visiem. Kāpiet iekšā, es jūs ļoti lūdzu! Nezaudējiet laiku. Pēc da­žām minūtēm vētra būs klāt.

— Bet jūs, ser? — jautāja plantators, izlikdamies norūpējies par cilvēku, kas gādāja par viņu drošību. — Ko jūs pats darīsiet?

— Par mani neraizējieties. Es zinu, kas mūs sagaida. Nav pirmā reize, kad man jācīnās ar vētru. Kāpiet iekšā, kāpiet, es jūs lūdzu! Jūs nedrīkstat vilcināties vairs ne sekundi. Ieklausie­ties tajā svilpoņā! Atri, citādi mūs apņems putekļu mākonis!

Plantators un viņa dēls reizē nolēca no zirgiem un iekāpa karietē.

Kolhauns atteicās kāpt zemē un spītīgi palika sēžam seglos. Kādēļ lai viņš atkāptos kaut kādu šķietamu briesmu priekšā, ja tas, meksikāņa apģērbā, neslēpās?

Jātnieks neuzstāja. Viņš lika uzraugam kāpt tuvākajā fur­gonā, un tas paklausīja bez ierunām. Tagad svešinieks varēja padomāt arī par sevi.

Atri izpletis serapē, viņš uzmeta to zirgam uz galvas un sasēja tam ap kaklu. Tikpat veikli viņš noņēma ķīniešu krepa šalli, ap­tina to ap sombrēro un, vienu galu aizbāzis aiz lentes, bet otru nolaidis lejā, izveidoja kaut ko līdzīgu vizīram.

Pirms aizsegt seju, jauneklis vēlreiz pagriezās pret karieti un pārsteigts ieraudzīja, ka Kolhauns joprojām sēž zirgā.

Līdzjūtība guva virsroku pār sākotnējo nepatiku.

— Vēlreiz lūdzu jūs, ser, kāpt karietē! Lai nebūtu jānožēlo. Pēc desmit minūtēm jūs būsiet beigts.

Šie vārdi nepalika bez sekām. Aci pret aci ar mirstīgu ienaid­nieku Kasijs Kolhauns nebija gļēvulis, bet šis ienaidnieks nebija no mirstīgajiem. Tas jau pieteica sevi pērkonīgā balsī, tas tuvo­jās melns kā pusnakts. Kuram gan nenodrebētu sirds tāda postī­tāja priekšā?

Kapteinis paklausīja zemes un debesu brīdinājumiem; viņš šķietami negribīgi noslīdēja no segliem un iekāpa karietē.

* * *

Tālākie notikumi ir grūti aprakstāmi. Neviens neredzēja šo dabas izrādi, jo neviens neiedrošinājās paskatīties uz to. Ja arī kāds būtu mēģinājis, tas neko nebūtu redzējis. Piecas minūtes pēc tam, kad mūļiem bija aptītas galvas, karavāna pazuda aklā tumsā.

Ceļinieki redzēja tikai pašu viesuļvētras sākumu. Viena no baisajām kolonnām atdūrās pret furgoniem, sašķīda melnos putek­ļos un nolija kā pulvera lietus. Tas bija ievads tālākajiem noti­kumiem.

Tad uzdvesa tāds karstums kā no cepļa. Pēc tam sacēlās brāz­mains vējš, kas nesa līdzi stindzinošu aukstumu un tādu troksni, it kli visas Eola kokles sludinātu vētru valdnieka ierašanos.

Brīdi vēlāk ziemelis bija klāt. Subtropu joslā apstājušos kara­vānu apņēma tāds aukstums, kāds parasts Ziemeļu Ledus okeānā.

Neko vairs neredzēja, neko vairs nedzirdēja, ja neskaita vēt­ras kaucienus un aizsmakušos rēcienus, tai triecoties pret furgonu pārklājiem. Mūļi klusi stāvēja, pagriezuši muguras pret vētru. Cilvēku balsis aprija viesuļa auri.

Visi caurumi bija ciet, jo izbāzt degunu no audekla apakšas nozīmētu nosmakt. Gaiss bija pilns ar putekļiem, kurus trakojošā stihija bija pacēlusi no izdegušās prērijas un samalusi smalkā jo smalkā pulverī.

Smacējošie mākoņi neizklīda apmēram stundu, un visu šo laiku ceļinieki sēdēja kā cietumā.

Beidzot pie pašas karietes atskanēja svešinieka balss. Viņi bija brīvi.

— Varat kāpt laukā, — teica jauneklis, noņemdams no sejas krepa šalli. — Vētra nav mitējusies, tā turpināsies visu jūsu ceļojuma laiku, varbūt pat vēl trīs dienas ilgāk, bet jums nav ko baidīties. Visi pelni ir aizmēzti. Tie ir aiznesti jums pa priekšu, un maz ticafhs, ka jūs tos panāksiet šaipus Riograndes.

— Ser, — sacīja plantators, steigšus izkāpdams no karietes, — mēs esam jums pateicību parādā par… par…

— … savām dzīvībām, tēv! — pabeidza Henrijs. — Ceru, ka jūs būsiet tik laipns, ser, un nosauksiet savu vārdu.

— Moriss Džeralds, — atbildēja svešinieks, — kaut arī fortā mani vairāk pazīst kā mustangu mednieku Morisu.

— Mustangu mednieks! — nicīgi nopurpināja Kolhauns, bet tik klusu, ka vienīgā to dzirdēja Luīza.

«Nekas vairāk kā mustangu mednieks!» nodomāja aristokrāts Poindeksters, kvēlajām pateicības jūtām stipri atsalstot.

— Tagad es jums vairs neesmu vajadzīgs, — teica savvaļas zirgu mednieks. — Ciprese jau ir saredzama, brauciet taisni turp. Pārkļuvuši pāri upei, jūs ieraudzīsiet virs forta plīvojam karogu. Jūs būsiet galā vēl pirms tumsas iestāšanās. Esmu spiests atva­dīties no jums.

Pats sātans tartariesu zirga mugurā neizskatītos velnišķāks' par mustangu mednieku Morisu, kad viņš pēc īsa brīsniņa jau jāja prom no plantatora un viņa ceļabiedriem.

Taču nedz viņa pelniem klātā seja, nedz paziņojums par ne­cilo nodarbošanos nemazināja svešinieka pievilcību Luīzas Poin- deksteres acīs.

Izdzirdējusi viņa vārdu, Luīza vēl maigāk piekļāva kartona gabalu pie savām sniegbaltajām krūtīm un čukstēja:

— Mustangu mednieks Moriss! Par spīti savam nokvēpuša­jam apģērbam, par spīti savai vienkāršībai, tu esi satraucis kreolu meitenes sirdi. Mon Dieu, mori Dieu! Viņš man nozīmē pārāk daudz, lai es viņu nicinātu!

Tur, kur Riodenuesesa (Riekstu upe) savāc ūdeņus no simtiem pieteku, kas aizstīdz pa karti kā milzu ģenealoģiskā koka zari, jūsu ska­tienam atklājas sevišķi skaistas vietas. Paugurainajā prērijā pa­rādās ozolu un valriekstu koku puduri, kas piekrastēs šur un tur veido birzis.

Dažviet sastopami īsti biezokņi, kur kopā ar akācijām aug balzāma koki un kreozota krūmi, savvaļas alojes, lielziedu kak­tusi un kokveidīgā juka.

Šie dzeloņainie krūmi, kas atbaida zemkopi, jo tie mīl liesu augsni, pievelk botāniķi un dabas draugu, īpašie kad savas it kā no vaska darinātās milzīgās ziedlapiņas pleš lielziedu kaktuss vai augstu pār apkārtējiem krūmiem savus greznos ziedus kā sar­kanu karogu slej Fouquiera splendens

Taču šajā apgabalā ir arī dāsnākas vietas, kur melnās kaļķai­nās augsnes baro kokus, lai tie stiprāk tiektos pretī saulei ūn plestu kuplāku lapotni. Te draudzīgi sadzīvo indiāņu ziepju koki, Ziemeļamerikas valriekstu koki, vīksnes, cipreses, vairāku sugu ozoli un Kanādas apses, veidojot mežu, kas sava zaļuma dažādo nianšu un mūždien mainīgo aprišu dēļ ir pelnījis, ka to sauc par skaistu.

Upes šajā apvidū ir kristāltīras un, tāpat kā debesis, safīra krāsā. Sauli, mēnesi un zvaigznes reti kad aizsedz mākoņi. Ne­viena slimība pagaidām nav atradusi ceļu uz šo paradīzes dārzu.

Un tomēr, par spīti šīm priekšrocībām, civilizēts cilvēks te savu kāju vēl nav spēris. Pa mežu takām klīst vienīgi lipano jeb komanči [8] un arī ne citādi kā jāšus. Varbūt tieši tādēļ — kaut gan dažreiz šķiet, ka galvenais iemesls ir gleznainās dabas valdzi­nājums, — šo vietu par mājotni izvēlējušies īstie dabas bērni un savvaļas dzīvnieki. Nekur citur Teksasā jūsu priekšā tik bieži neizlēks briedis vai biklā antilope. Tāpat bieži redzams trusis. Sesks, oposums un ziņkārā meža cūka sastopami nedaudz retāk.