TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Ainavu atdzīvina arī skaistu formu un krāsu putni. No takas uzspurdz paipalas; gaisā līganus lokus met karaliskais ērglis; val­riekstu koku birzes malā vizošās krūtis saulē gozē milzīgu apmēru meža tītars; starp spalvainajiem akāciju zariem garo, šķērēm līdzīgo asti zibina šuvējputns, kuru vietējie mednieki pazīst ar nosaukumu «paradīzes putns».

Krāšņi tauriņi plivina platos spārnus vai atpūzdamies sēž uz ziediem, ar savu spilgtumu daudz neatšķirdamies no tiem. Milzī­gas bites zumzina ziedošajos krūmos, strīdēdamās par tiesībām uz saldo guvumu ar vanagkodēm un kolibri, kas nav daudz lie­lāki par viņām pašām.

Ne visi šā jaukā dabas stūrīša iemītnieki ir nekaitīgi. Klabur- čūska visā Ziemeļamerikā nesasniedz tādu garumu kā šeit un slēpjas turpat, kur indīgais rāpulis, kas pazīstams ar nosaukumu «mokasins».-Bez tam te savu briesmīgo dzeloni šauda tarantuls, te dzīvību apdraud skorpions, te cilvēkam uz miesas uzrāpjas simtkājis, pārnesot drudzi, kas var izrādīties liktenīgs.

Upju mežainajos krastos siro plankumainais ocelots [9] , puma un tās krietni stiprākais radinieks jaguārs; te stiepjas šā dzīvnieka ģeogrāfiskās izplatības ziemeļu robeža.

Gar briksnāju vientuļš un kluss ložņā kārnais Teksasas vilks, bet tam radniecīgais mazdūšīgais koijots medī atklātā līdzenumā kopā ar saviem brāļiem.

Tajā pašā prērijā starp šiem mežonīgajiem četrkājaiņiem ga­nās viscēlākais un skaistākais dzīvnieks — varbūt pat cēlāks un skaistāks par cilvēku —, gudrākais no cilvēka draugiem — zirgs.

Te viņš ir brīvs no cilvēka iegribām, viņa žokļi nepazīst lauž­ņus, muguru nekropļo nasta vai segli, te viņš var izklejoties pēc sirds patikas, pilnīgi ļaujot vaļu ugunīgajam straujumam.

Tomēr pat šajā neapdzīvotajā apgabalā zirgam reizēm nav miera no cilvēka. Viņu nolūko, sagūsta un pieradina mustangu mednieks Moriss.

* *

*

Alamo bija viena no straujākajām Riodenuesesas pietekām. Tās krastā stāvēja vienkārša, bet izskatīga mājiņa, kādu Teksasā ir bez sava gala.

Mājiņa bija celta no stāvus zemē iedzītiem, uz pusēm pāršķel­tiem kokveidīgās jukas stumbriem un apjumta ar šīs pašas gigan­tiskās lilijas garajām, durkļveidīgajām lapām. Stabu starpas bija nevis «aizsmērētas» ar māliem, kā Austrumteksasā parasts, bet pārklātas ar zirgu ādām. Tās savukārt bija piestiprinātas nevis ar dzelzs nagliņām, bet gan ar Meksikas alojes lapu asajiem dzelo­ņiem.

Upes kraujajos krastos pārpārēm auga materiāls, no kura bija celta būda. Te varēja atrast jukas un agaves, bet auglīgajā ielejā zaļoja mīkleņu, ozolu un valriekstu koku mežs, kas aizstiepās jūras jūdzēm tālu. Vietām šajā zaļajā blīvā no upes puses ietie­cās nelielas pļavas ar sulīgu jo sulīgu zāli, kuru meksikāņi sauc par gramu.

Vienā no šādām pusapaļām ieplakām stāvēja iepriekš aprak­stītā primitīvā mājiņa. Tai garām tecēja koku ieskautā upe; stumbri līdzinājās kolonnām, uz kurām balstās meža kolizeja jumts.

Ēciņa slēpās ēnā un bija tikko samanāma starp kokiem, it kā vieta būtu ar nodomu izraudzīta svešām acīm nepieejamāka. To varēja redzēt tikai no upes puses un arī tikai tad, ja novērotājs atradās tieši pretī. Mājiņas vienkāršība un rūsganā krāsa vērta to vēl neuzkrītošāku.

Mājiņa tiešām nebija nekas vairāk kā būda, ne lielāka par tirgus telti, ar vienu vienīgu caurumu — durvīm, ja neskaita slaido māla skursteni no pavarda, kas bija izmūrēts pie sienas. Vieglās, ar zirga ādu apsistās durvis turējās no tās pašas ādas izgrieztās virās.

Aiz būdas atradās no mietiem celta un ar jukas lapām klāta nojume. To iejoza neliels iežogojums, kas bija taisīts, piesienot kārtis pie tuvējo koku stumbriem.

Otrs, mazāks iežogojums bija ierīkots ap akru lielu laukumu starp būdu un krauju. Pakavu izdangātā zeme norādīja, kādaņi nolūkam iežogojums kalpo: tas bija korals savvaļas zirgiem mus­tangiem. Tajā tiešām bija ieslodzīti savi desmit vai pat vairāk zirgi, kuru baiļpilnās acis un satrauktās kustības nepārprotami liecināja, ka dzīvnieki saķerti pavisam nesen un ka tiem nav viegli panest nebrīvi šajā ēnainajā aplokā.

Būdas iekšējam iekārtojumam piemita zināma pievilcība un komforts. Skatienu priecēja pie istabas sienām izplātas mustangu ādas — melnas, bēras, sniegbaltas un dārkas. To izvietojumā bija jūtama gaume.

Mēbeles bija gaužām trūcīgas: ar zirgādu pārvilkti āži, pāris

paštaisītu krēslu un no jukas nomaļiem sasists rupjš galds. Kaktā bija redzams kaut kas līdzīgs otrai gultai.

Priekšmets, kuru tādā vietā varēja gaidīt vismazāk, bija plaukts ar grāmatām, spalvaskātiem, tinti un vēstuļu papīru; uz nomaļu galda gulēja avīze.

Te bija vēl arī dažas citas lietas, kas atgādināja civilizāciju; liela ādas ceļasoma, divstobru šautene ar Ričarda Vestlija firmas zīmi uz aizslēga, kalts sudraba kauss, mednieka rags un suņu pātaga.

Uz grīdas stāvēja daži trauki, lielāko tiesu no alvota skārda, kaktā — ar klūdziņām appīts balons, kurā droši vien bija kaut kas stiprāks par Alamo ūdeni.

Citas mantas nebija pretrunā ar kopainu. Tur bija meksikāņu segli ar augstu loku, no zirga astriem pīta pavada un iemaukti, divi vai trīs rezerves serapē un šādi tādi virvju gali. Tāds bija mustangu mednieka mājoklis, tā apkārtne un iekārta.

Uz viena no krēsliem istabas vidū sēdēja cilvēks, kas neizska­tījās pēc mustangu mednieka. Viņu nekādā ziņā nevarēja saukt par saimnieku. Gluži otrādi — visas pazīmes vedināja domāt, ka šis vīrs ir kalps.

Ne jau tādēļ, ka viņš būtu noplucis vai izdēdējis. Tas bija resnulis ar rudu matu kodaļu un sārtu seju; mugurā viņam bija golfa bikses, kājās getras. Kādreiz tumši zaļā samta jaka ar lie­lām kabatām uz krūtīm un sānos bija izbalējusi un kļuvusi gan­drīz brūna. Apģērbu papildināja uz vienas auss nošķiebta mīksta filca platmale. Vēl var piebilst, ka šim cilvēkam mugurā bija rupjš katūna krekls, ap kaklu nevīžīgi apsiets sarkans kaklauts, bet kājās vienkāršas nemītas ādas kurpes.

Taču, lai noteiktu šā cilvēka tautību, nebija vajadzīgas ne kurpes, ne golfa bikses. Viņa lūpas, deguns, acis, izturēšanās un manieres nepārprotami norādīja, ka šis cilvēks ir īrs.

Jebkuras šaubas izklīda, līdzko resnulis pavēra muti, lai sāktu runāt. Tādu žargonu lieto tikai Galvejas grāfistē. Likās, ka, viņš atrodas būdā viens un sarunājas pats ar sevi. Tā tomēr nebija. Pavarda priekšā uz zirgādas, noguldījis purnu pelnos, zvilnēja milzīgs īru briežu suns. Šķita, ka viņš saprot sarunu biedra valodu.

Vai nu suns saprata vai ne, bet runa bija domāta viņam, it kā dzīvnieks saprastu katru vārdu.

— Nu, Tara, manu dārgum, — iesaucās cilvēks golfa biksēs, — vai tu negribi atgriezties Balibalahā? Vai tev nepatiktu atkal bizot pa vecās pils pagalmu un maķenīt uzbaroties? Citādi tev jau visas ribas var izskaitīt. Draudziņ, kā man pašam gribas tur pabūt! Bet ej nu sazini, kad jaunais saimnieks atgriezīsies un ņems mūs līdzi. Nekas, Tara. Viņam drīz jābrauc uz koloniju, manu veco suni. Viņš apsolīja paķert mūs līdzi, un tas mani kaut cik nomierina. Piķis un zēvele, jau trīs mēnešus neesmu bijis fortāl Varbūt nesen atbraukušo .kareivju vidū es sastapšu kādu no sa­viem vecajiem paziņām. Tad nu gan bez iemešanas neiztiks, vai tā nav, Tara?

Izdzirdējis savu vārdu, suns pacēla galvu un par atbildi uz ērmoto jautājumu nošņaukājās.

— Šobrīd nebūtu par ļaunu ieraut, — īrs turpināja, kāri uz­skatīdams appīto balonu, — bet pudele gandrīz jau iztukšota un jaunais saimnieks var atķerties. Bez tam nebūtu jau arī īsti go- digi dzert bez atvēlēs, vai ne, Tara?