TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Ķēve tumšas šokolādes krāsā ar baltiem plankumiem. Skaists zirgs!

— Velns parāvis! Tieši tādēļ es esmu atjājis!

— Ak tā?

— Esmu redzējis šo mustangu, redzejis vairākas reizes prē­rijā. Jūs sakāt, tā ir ķēve? Es to nezināju, jo tā nelaida mani klāt tuvāk par pusjūdzi. Es gribēju, lai jūs pamēģinātu viņu no­ķert. Es jums pateikšu, kāpēc. Biju kolonijā. Tur ieradās kāds cilvēks, ko es pazinu jau Misisipi. Tas ir bagāts plantators. Dzī­voja zaļi un bija sevišķi izdaudzināts ar savām godībām. Daudz briežu un tītaru esmu sagādājis viņa galdam. Viņu sauc Peintdeksters.

— Poindeksters?

— Jā. Viņa vārds Misisipi krastos zināms visur — no Orleā- nas līdz Sanluī. Viņš bija bagāts, jā, es domāju, ka arī tagad nav nekāds nabags, tāpēc ka atvedis līdzi simts nēģeru. Bez tam kopā ar viņu dzīvo māsasdēls vārdā Kolhūns, kuram ir dolāri, un viņam nav ar tiem ko darīt. Viņš var tos aizdot savam tēvocim. Tagad, mans draugs, es pateikšu, kāpēc gribēju ar jums tikties. Planta­tora vienīgā meita, kuru viņš dievina, ir kā apsēsta uz zirgiem. Luiziānā viņa jāja ar vismežonīgākajiem, kādus vien varēja at­rast. Viņa reiz dzirdēja, kad stāstīju vecajam par lāsumaino mus­tangu. No tā laika viņa nedeva tēvam miera, kamēr tas nebija apsolījis, ka nežēlos naudu tam, kas noķers šo zirgu. Viņš teica, ka došot divsimt dolāru. Es zināju, ka visi kolonijas mustangu mednieki uz karstām pēdām liksies pakaļ mustangam, līdzko būs to uzzinājuši, tāpēc, nevienam ne pušplēsta vārda neteicis, stei­dzos ar savu veco ķēvi šurp.

— Nāciet līdzi, mister Stamp, — sacīja jaunais īrs, piecelda­mies un iedams uz durvīm.

Mazliet pārsteigts par negaidīto uzaicinājumu, mednieks se­koja viņam.

— Vai šis zirgs kaut cik līdzinās tam mustangam, par kuru jūs runājāt, mister Stamp?

— Lai velns par stenderi, ja tas nav tas pats mustangs! Ga­tavs, jau rokā! Divi simti dolāru kā no gaisa! Puis, jūs esat lai­mes bērns. Veikli nostrādāts! Un lai es nolādēts, ja šis dzīvnieks nav vērts katra penija no šīs summas! Mis Peintdekstere gan būs priecīga! Viņa pazaudēs prātu no sajūsmas!

Negaidītais atklājums, ka lāsumainais mustangs jau noķerts, neiedo­mājami iepriecināja veco mednieku. Liels nopelns bija arī pude­lei, kurā, par spīti Felima bažām, pirms ceptā tītara nogaršošanas katram atradās pa viskija malkam.

Saruna pa to starpu ritēja tālāk, skardama jautājumus, kurus labprāt pārspriež visi prērijā dzīvojošie, — par indiāņiem un mednieku piedzīvojumiem.

Tā ka Zebs Stamps bija dzīva medniecības jautājumu enciklo­pēdija, viņam lāva runāt visvairāk, un viņš arī runāja tā, ka pārsteigtais Felims tikai laiku pa laikam skali iesaucās izbrīnā.

Tomēr saruna apsīka jau ilgi pirms pusnakts. Droši vien tukšā pudele vairāk nekā citi iemesli spieda vīrus domāt par atpūtu, kaut gan bija vēl cits, svarīgāks iemesls. Mustangu mednieks bija nolēmis no rīta doties uz koloniju. Lai sagatavotos šim ceļo­jumam, celties vajadzēja agri jo agri. Savvaļas zirgus vajadzēja sasiet stingrāk kopā, lai tie pa ceļam nepaspruktu.

Mednieks jau bija piesējis garā Saitē savu «veco ķēvi», kā viņš saukāja nožēlojamo zirglopu, un paķēris līdzi vecu, izbalē­jušu segu — savu vienīgo gultas piederumu.

— Liecieties manā gultā, — viņam laipni piedāvāja saim­nieks. — Es paklāšu ādu un gulēšu uz grīdas.

— Nē, — atteica viesis, — Zebam Stampam neder neviens no jūsu plauktiem. Vislabprātāk es gulu zemē, tad man ir pat cie­šāks miegs. Bez tam nav jābaidās nogāzties.

— Ja jums tā patīk, liecieties uz grīdas. Te būs vislabāk. Es noklāšu jums ādu.

— Jaunais cilvēk, esiet bez rūpēm, nav ko velti laiku tērēt. Tāds puisis kā es nevar gulēt ne uz kādas grīdas. Viņa gulta ir zaļā prērijas zāle.

— Vai tiešām jūs gulēsiet zem klajas debess? — brīnījās mustangu mednieks, redzēdams, ka viesis, pārmetis pār plecu savu veco segu, iet uz durvju pusi.

— Jā, es nedomāju darīt neko citu.

— Bet nakts taču ir stindzinoši auksta!

— Nieki! Labāk maķenīt pasalt nekā smakt nost zem jumta.

— Jūs jokojat, mister Stamp?

— Jaunais cilvēk! — dedzīgi atsaucās mednieks, tieši neat­bildēdams uz jautājumu. — Pēdējos sešos gados Zebs Stamps vēl ne reizi nav izstiepis savus vecos kaulus zem jumta. Man reiz bija kaut kas līdzīgs mājai kalnu kļavas dobumā. Tas bija pie Misisipi, kad mana vecene vēl bija dzīva un es turēju šo mā-' jokli, lai izdabātu viņai. Pēc viņas nāves pārcēlos uz Luiziānu, bet pēc tam uz šejieni. Kopš tā laika, vai gulos vai ceļos, Teksa- sas zilās debesis ir bijušas mans vienīgais jumts.

— Ja nu jums tā patīk gulēt ārā . ..

— Jā, man patīk, — īsi atteica mednieks, pārkāpdams pār slieksni un dodamies uz mauriņu starp būdu un upīti.

Viņš nesa līdzi ne tikai novalkāto segu — pār roku viņam bija pārmesta sešus septiņus jardus gara astru virve. Tas bija gabals no kabriesto, kuru parasti lieto zirgu piesiešanai ganībās, kaut gan šajā gadījumā kabriesto kalpoja citam nolūkam.

Mēness gaismā rūpīgi apskatījis zāli, Zebs salocīja virvi iega­renā cilpā un nolika zemē.

Iegājis šajā savdabīgajā nožogojumā, viņš ietinās vecajā segā, apgūlās, un pēc brīža jau likās, ka viņš ir aizmidzis. Vienmērīgā elpa liecināja, ka Zebam Stampam ar viņa spēcīgo organismu un tīro sirdsapziņu vajag tikai gribēt, un miegs būs klāt kā saukts.

Tomēr ilgi atpūsties viņam nebija lemts. Katru viņa kustību vēroja izbrīnītu acu pāris — Felima O'Nīla acis.

— Svētais Patrik, — čukstēja galvejietis, — ko tas nozīmē? Kāpēc vecajam apkārt virve?

īra ziņkāre sākumā cīnījās ar pieklājību, tomēr beidzot ziņ­kāre guva virsroku. Līdzko gulētājs bija iekrācies, galvejietis pielavījās viņam klāt un sāka viņu purināt, lai tiktu skaidrībā par neatminēto jautājumu.

— Sasodītais īru ēzeli! — Stamps iesaucās, saniknots par traucējumu. — Es jau domāju, ka ir rīts. Kāpēc es lieku sev ap­kārt virvi? Taču lai' pasargātu sevi no visvisādiem mūdžiem!

— No kādiem mūdžiem, mister Stamp? Jūs gribat teikt — no čūskām?

— Kā tad, ka no čūskām. Ej gulēt!

Par spīti asajai atbildei, Felims atgriezās būdā apmierināts. Ja Teksasā bija kaut kas tāds, no kā viņš baidījās vairāk nekā no indiāņiem, kā viņš mēdza teikt, tad tikai indīgie rāpuli. Vēl nevienu nakti viņš šajā zemē nebija varējis nogulēt mierīgi, iedo­mādamies vai sapņodams, ka apkārt rāpo pretīgas odzes. Cik žēl, ka svētais Patriks pirms aiziešanas viņā saulē nebija apmeklējis Teksasu un atpestījis to no čūskām!

Dzīvodams šajā tālajā nostūrī, Felims ne ar vienu nesatikās, tāpēc arī nezināja par kabriesto maģiskajām īpašībām.

Viņš nekavējās likt lietā iegūtās zināšanas. Klusītēm iezadzies būdā, lai neuzmodinātu aizmigušo saimnieku, viņš noņēma no vadža kabriesto un, izgājis atkal pa durvīm, novilka to visap­kārt būdai.

Pabeidzis «apvaļņošanu», Felims - atgriezās būdā, čukstēdams pie sevis:

— Felim O'Nīl, beidzot tu varēsi gulēt mierīgi, lai cik čūsku būtu Teksasā!

Ta.d mustangu mednieka mājokli apņēma pilnīgs klusums. Arī pašā būdā valdīja klusums. Svētā Patrika tautietis, kas vairs ne­baidījās no čusnakiem, izstiepies uz zirgādas, vienā acumirklī iemiga.