TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Virs Indžas forta garā karogkātā plīvo zvaigznēm nosēts karogs; tas met nemierīgu ēnu uz savdabīgu un neparastu ainavu.

Tā ir īsta pierobežas dzīve — puslīdz militāra un puslīdz civila, puslīdz mežonīga un puslīdz civilizēta. Visur raibo balti un krāsaini cilvēki.

Pat mizanscēna — forts — izskatās neparasta. Te nav nocie­tinājumu un mūru, nav kazematu vai slepenu eju, grāvju vai uzbērumu — nekā tāda, kas atgādinātu cietoksni. Nojume" div­simt zirgiem apjozta ar vienkāršu algarobijas mietu iežogojumu. Ārpus tā — kādas desmit pieticīgas ēciņas, dažas ar pītām un

māliem apmestām sienām. Lielākās no tām ir kazarmas. Aizmu­gurē izvietojies hospitālis un noliktavas, vienā pusē — sargbūda, otrā, daudz dižmanlgāk — ēdnīca un virsnieku dzīvokli. Viss ārkārtīgi vienkāršs, apmests un nobalsināts ar kaļķi, kura pie Leonas netrūkst, viss tīrs un kārtīgs. Tāds ir īndžas forts.

Netālu redzama cita māju grupa, ne lielāka par to, kas tika aprakstīta kā forts. Kaut gan pār tām nekrīt karoga ēna, šīs mā­jas tomēr atrodas zvaigžņotā karoga aizsardzībā un ir tam patei­cību parādā par savu izveidošanos un pastāvēšanu Tās ir dīglis vienam no tiem ciematiem, kas parasti izveidojas amerikāņu militāro atbalsta punktu -tuvumā un neilgā laikā izaug par pilsē­tām, varbūt pat par lielpilsētām.

Patlaban ciematā dzīvo markitants, kura noliktavā ir armijas devās neparedzēti našķi, viesnīcas saimnieks, kura krodziņš ar balto smilšu grīdu un šķautnainām pudelēm piekrautajiem plauk­tiem vilināt vilina dīkdieņus, saujiņa profesionālu spēlmaņu, kas ar faraonu un montē [13] izvelk kareivjiem no kabatas lielāko dalu viņu algas, dažas apšaubāmas reputācijas meičas, pārdesmit med­nieku, lopu dzinēju, mustangu mednieku un nenosakāmas nodar­bošanās cilvēku — tādu, kas visās zemēs veido katras karaspēka apmetnes neatņemamu sastāvdaļu.

Mājas šajā raibajā draudzē izvietotas zināmā kārtībā. Iespē­jams, ka tās pieder kādam spekulantam. Tās stāv ap «laukumu», kur laternu stabu vai statuju vietā pār izmīdīto zālāju sliedz trū­došs cipreses stumbrs un pāris krūmelu.

Pagriezies pret ziemeļiem, jūs negaidot ieraugāt vairākus simtus pēdu augstu savmaļu konusveida kalnu. Aiz tā dūmakainā tālē iezīmējas Gvādalupes kalnu izlauzītās aprises.

Paskatieties augstāk. Jūs ieraudzīsiet tādas kā safīra, kā tirkīza debesis. Dienā no tām līst saules zelts, naktī tās rotājas ar zvaigznēm, kas liekas no tīra tērauda kaldinātas, un mēnesi, kura disks izstaro sudrabainu spožumu.

Paskatieties uz leju stundā, kad mēness un zvaigznes jau no­zuduši un vējš, pievilcis pilnu krūti ar puķu smaržām, pūš no Matagordas līča puses un izpleš rītausmas priekšā zvaigžņoto karogu — paskatieties uz leju, un jūs ieraudzīsiet daudzkrāsainu un spilgtu ainu, kuru nav iespējams aprakstīt.

Šajā gleznā jūs atšķirsiet Savienoto Valstu kājnieku gaiši zilos formas tērpus, dragūnu zilos apģērbus un zirgos sēdošo strēlnieku gaiši zaļos formas tērpus. Pilnā ietērpā ir tikai dežu­rējošais virsnieks, sardzes kapteinis un pats sargs. Viņu brīvie biedri sarkanos flaneļa kreklos, mīkstās platmalēs un nespodrinā- tos zābakos slaistās gar barakām vai zem nojumēm.

Virsnieks tērzē ar ļaudīm, kas nav ģērbušies armijas drēbēs. Tie ir gara auguma mednieki briežādas apģērbos un stulpiņos, gani un mustangu mednieki meksikāņu tērpos un īsti meksikāņi platās biksēs, ar serapē ap pleciem, garos zābakos ar milzīgiem piešiem un nebēdnīgi nošķiebtos spīdīgos sombrero. Virsnieki pļāpā ar indiāņiem, kas ieradušies fortā uz draudzīgām sarunām, vai nu par tirdzniecību, vai par miera līgumu. Attālāk uzslietas indiāņu teltis. Viņiem pašiem ap pleciem sarkanas, zaļas un zilas seģenes, kas dara tos neparasti, gandrīz vai klasiski skaistus, pat par spīti neglītajiem smērējumiem, ar kuriem izķēmota viņu āda, un no netīrības salipušajiem garajiem, melnajiem matiem, kas vTrl pagarināti ar astru pīnēm.

Iztēlojieties šo tautību sajaukumu dažādu rasu, dzīves ap­stākļu un profesiju tērpos, šur tur piezīmējiet klāt pa āfrikāņu atvasei — pa virsnieka raitniekam vai blakus kolonijas plan­tatora ziņnesim, iedomājieties, ka tie stāv pūlīšos un mēļo vai valkājas pa klajumu starp furgoniem, iedomājieties pāris smagos lielgabalus uz riteņiem un munīcijas ratus tiem cieši līdzās, vienu vai divas stūrainas teltis virsniekiem, kas, gribēdami būt oriģi­nāli, labprātāk nakšņo zem telts audekla, vairākus sargkareivjus ar durkļotām šautenēm — iedomājieties to visu, un jūsu acīm ticamā gleznā pavērsies militārs forts uz Teksasas robežas, pašā civilizācijas nomalē.

Viņi visi bija jauni, vecākajam nebija vairāk par trīsdesmit gadiem.

Spriežot pēc uzplečiem ar diviem taisnstūriem, viens bija kap­teinis, otrs, ar vienu taisnstūri, — vecākais leitnants, bet trešais, jaunākais, ar gludām piedurkņu uzšuvēm, — jaunākais leitnants. Būdami brīvi no dienesta pienākumiem, virsnieki sprieda par Kasadelkorvo «jaunajiem», tas ir, par Luiziānas plantatoru un viņa ģimeni.

— Tagad jābūt jaunās mājas iesvētībām, — teica kājnieku virsnieks, atcerējies ielūgumu, kuru bija saņēmuši visi garnizona virsnieki. — Vispirms pusdienas, pēc tam — dejas. īsta izprieca! Jādomā, ka tur mēs redzēsim visu kolonijas aristokrātiju un skaistules.

— Aristokrātiju? — smiedamies atsaucās dragūnu leitnants. — Man rādās, ka aristokrātu nebūs 'vairāk kā še, bet skaistuļu būs vēl mazāk. .

— Jūs alojaties, Henkok. Leonas krastos atrodams viss. Uz šejieni pārcēlušās vairākas dižciltīgas Savienoto Valstu ģimenes. Mēs tiksimies ar tām svinībās pie Poindekstera, man nav ne ma­zāko šaubu. Kas attiecas uz aristokrātismu, tad — lūdzu piedot man šo mazo jociņu — pašam saimniekam tas piemīt tik lielā mērā, ka viņa klātbūtne vien jau būs aristokrātisma izpausme. Tās viņam pietiks, lai iepotētu visiem viesiem. Bet, runājot par skaistulēm, lieku galvu ķīlā, ka viņa meita ir visskaistākā šaipus Sabīnes. Intendanta brāļameitai būs jāatdod pirmās daiļavas vieta. ,

— Ak tā? — izsmējīgi novilka strēlnieku leitnants. — Tātad mis Poindeksterei jābūt velnišķi skaistai.

— Tā arī ir, kad es jums saku, ja vien viņa nav kļuvusi neglī­tāka kopš tā laika, kad pēdējo reizi redzēju viņu Lafurša ballē. Toreiz vairāki jauni kreoli mēģināja iegūt viņas labvēlību un nonāca gandrīz līdz divkaujai.

— Koķete, jādomā? — ieminējās strēlnieks.

— Nekā tamlīdzīga, Krosmen. Gluži otrādi, ticiet man. Viņa ir gudra meitene un necieš pārmērīgu familiaritāti. Viņa manto­jusi tēva lepnumu. Tā ir Poindeksteru ģimenei raksturīga iezīme.

— Meitene tieši manā gaumē, — jautri sacīja jaunais dra­gūns. — Un, ja viņa ir tik skaista, kā jūs, kapteini Slomen, sakāt, es viņā noteikti iemīlēšos. Mana sirds ir brīva, ne tā kā Krosme- nam. Paldies dievam!

— Paklausieties, mister Henkok, — atsaucās prātīgais kap­teinis, — man nepatīk slēgt derības, bet varat būt drošs, ka, ieraudzījis Luīžu Poindeksteri, jūs vairs nerunāsiet par viņu tādā- tonī.

— Par mani neraizējieties, Slomen. Pārāk bieži esmu bijis skaistu acu ugunīs, lai baidītos no tām.

— Tik skaistas jūs nebūsiet redzējis.

— Velns lai parauj, jūs liekat cilvēkam iemīlēties sievietē;' pat neuzmetot viņai aci! Viņai jābūt izcili skaistai un valdzi­nošai.

— Tāda viņa arī bija, kad redzēju viņu pēdējo reizi.