TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Pirms cik ilga laika tas bija?

— Lafurša balle? Pag, pag … Turpat vai pirms astoņpadsmit mēnešiem. Mēs tikko bijām atgriezušies no Meksikas. Toreiz viņa parādījās sabiedrībā «kā jauna zvaigzne debesīs, kam degt un apburt lemts».

— Astoņpadsmit mēneši ir ilgs laiks, — prātīgi ieteicās Kros- mens, — ilgs laiks jaunavai, it īpaši kreolietei. Nereti viņas taču apprecas, nesasniegušas ne sešpadsmit gadu vecumu. Varbūt vi­ņas daiļumam jau nobirusi kāda ziedlapiņa? %

— Domāju, ka ne. Majors ir bijis Kasadelkorvo un atgriezies stāstīja par mis Poindeksteres skaistumu brīnuma lietas.

— Zvēru pie savas dvēseles, kapteini Slomen, — apgalvoja dragūnu leitnants, — jūs esat uzkurinājis manu ziņkāri līdz tādai pakāpei, ka esmu jau puslīdz iemīlējies Luīzā Poindeksterē!

— Pirms iemīlaties galīgi, — nopietni sacīja kājnieku virs­nieks, — atļaujiet man jūs brīdināt. Ģimenē ir cilvēks, kas var sagādāt jums nepatikšanas.

— Brālis, jā? Brāji parasti traucē.

— Ir arī brālis, bet neba viņš stāsies ceļā. Tas ir izskatīgs jauneklis, vienīgais no Poindeksteriem, kuru negrauž lepnuma tārps. Viņš ir pilnīgs pretstats.

— Tātad aristokrātiskais tēvs? Viņš negribētu dalīties ar Hen- kokiem?

— Par to es neesmu pārliecināts. Bet arī vecais Poindeksters tas nav.

— Kas tad tas ir par zvēru, ja ne cilvēks?

— Zināmā mērā tomēr cilvēks. Viņas brālēns, dīvains sub­jekts vārdā Kasijs Kolhauns.

— Fs tā kā būtu dzirdējis šo vārdu.

— Es arī, — teica strēlnieku leitnants.

— Par viņu laikam dzirdējis ikviens, kam bijis jel kāds sakars ar meksikāņu karu, tas ir, ikviens, kas piedalījies Skota karagā­jienā. Par viņu nav palikušas diez cik labas atmiņas. Kā jau šajā štatā dzimušais, viņš bija kapteinis Misisipi brīvprātīgo pulkā.

Taču biežāk viņš bija sastopams pie kāršu galda nekā pulka štābā. Ar diviem vai trim skandāliem viņš nodrošināja sev ķild­nieka reputāciju. Taču šo slavu viņš bija iemantojis jau pirms meksikāņu kara. Ņuorleānas trakuļu vidū viņš pazīstams kā bīs­tams cilvēks.

— Un kas par to? — jautāja jaunais dragūns ar neticības pieskaņu balsī. — Kas kādam par dalu, vai misters Kasijs Kol­hauns ir vai nav bīstams cilvēks? Man vienalga. Jūs taču teicāt, ka viņš esot meitenes brālēns?

— Laikam gan kaut kas vairāk. Man ir pamats domāt, ka viņš mīl meiteni.

— Un viņa atbild ar pretmīlu?

— To es nezinu. Zinu vienīgi to, ka viņš ir tēva mīlulis. Kā lielu noslēpumu man pačukstēja šo simpātiju iemeslu. Tas izklau­sās ticams. Vecvecais stāsts — viss balstās uz naudas. Poindek­sters vairs nav tik bagāts kā agrāk, citādi mēs viņu neredzētu te.

— Ja dāmai piemīt tāds valdzinājums, kā jūs stāstāt, domā­jams, ka arī kapteinis Kasijs drīz būs te.

— Drīz! Vai tas ir viss, ko jūs par to zināt? Viņš jau ir iera­dies reizē ar visu ģimeni un dzīvo kopā ar Poindeksteriem. Daži runā, ka viņš piedaloties spekulācijās ar plantācijām. Es viņu redzēju šorīt pat. Sēdēja lejā viesnīcas bārā, cilāja glāzīti un pa paradumam plātījās.

— Apmēram trīsdesmit gadus vecs melnīgsnējs vīrietis ar tumšiem matiem un ūsām? Valkā zilus svārkus, armijas cepuri, bet pie gurna karājas kolts?

— Jā, un, ja tu būtu ieskatījies vērīgāk, uz krūtīm zem svār­kiem paslēpts mednieku duncis. Tas ir viņš.

— Diezgan atbaidošs, — piezīmēja jaunais strēlnieks. — Iz­skatās tiešām pēc ķildnieka.

— Izskatās! — ērcīgi iesaucās dragūns. — Tēvoča Sema armi­jas vīriem nav bail ne no izskata, ne no lielības. Lai tik man patrāpās tāds plātībnieks, tad es viņam parādīšu, ka protu ietriekt lodi paurī ne sliktāk par viņu.

Šajā mirklī taure aicināja uz rīta skati — uz ceremoniju, kas mazajā pierobežas fortiņā tika ievērota, it kā tas būtu vesels ar­mijas korpuss, un trīs virsnieki šķīrās, lai dotos katrs pie savas dafas un sagatavotos skatei, kad ieradīsies majors, forta koman­dants.

Kasadelkorvo muižas jeb hasiendas īpašumi gar Leonas mežainajiem krastiem pletās vairāk nekā trīs jūdzes, bet uz dienvidiem, uz prērijas pusi aizņēma divreiz lielāku platību.

Pati māja, kuru mēdz nepareizi saukt par hasiendu, atradās lielgabala šāviena attālumā no Indžas forta, no kurienes bija daļēji saredzamas tās baltās sienas. Pārējo mājas daļu savā ēnā slēpa augstie upmalas koki.

Vieta ēkai, bez šaubām, bija izraudzīta ar aprēķinu, lai būtu vieglāk aizsargāties: tolaik, kad mājai lika pamatus, mūždien vajadzēja baidīties no indiāņu uzbrukumiem, un ari tagad tife kuru katru brīdi varēja sākties. Upe te veidoja pakavam līdzīgu līkumu, tādēļ arī hasienda bija mantojusi nosaukumu Kasadel­korvo — «māja līkumā».

Tās fasāde bija pavērsta pret zaļojošo prēriju, kas aizstiepās līdz pašam apvārsnim un kurai blakām katrs pils parks izska­tītos pēc zirgaploka.

Kasadelkorvo, tāpat kā jebkurā citā lielā Meksikas hasiendā, ēka bija celta mauru-meksikāņu stilā. Tai bija viens vienīgs stāvs, plakans jumts ar margām visapkārt, iekšpusē — ar plāk­snēm izlikts pagalms, tajā savukārt — strūklaka un akmens kāp­nes uz jumta. Lielie vārti ar masīvām koka durvīm tnrējās sma­gās virās. Katrpus vārtiem atradās pa diviem vai trim lodziņiem ar izturīgiem dzelzs režģiem priekšā. Tā lielos vilcienos rakstu­rojama meksikāņu hasienda, un Kasadelkorvo maz atšķīrās no v gandrīz visā spāņu Amerikas teritorijā izplatītā tipa.

Tāda bija Luiziānas plantatora nopirktā hasienda.

Ne ēkas ārējā izskatā, ne iekārtojumā līdz šim izmaiņas ne­bija notikušas, mainījušies bija vienīgi iemītnieki. Tīra spāņu tipa seju vietā pagalmā un gaiteņos tagad redzēja angļu un franču sejas, kuplās un daiļskanīgās andalūziešu valodas vietā dzirdēja gārdzošas rīkles skaņas.

Ārpus kungu mājas sienām — ciematam līdzīgā ēciņu pu­durī, kur agrāk bija piemituši peoni un citi ar hasiendu saistīti ļaudis, — izmaiņas bija jūtamākas. Kur kādreiz, piešus šķindinā­dami, apkārt ganāmpulkam bija drasējuši slaiki, kalsnēji gani melnās platmaļu cepurēs un rūtainos serapē, tur tagad pātagu plīkšķināja džersija vai vienkāršas vilnas svārkos ģērbies «uz­raugs»; kur agrāk, aitādās ietinušies, sēri svinīgā klusumā bija klaidojuši mazie, sarkanādainie acteku un anahuaku pēcteči, ta­gad dzirdēja klaigājam melnos Etiopijas dēlus un meitas, kas no rīta līdz vakaram mundri čaloja vai arī dziedāja un dejoja, kā

negribēdami atzīt, ka verdzība ir nelaimes māte.

* *

Luīza Poindekstere, atlaizdamās krēslā pie spoguļa un lik­dama savai kalponei Florindai sapost viņu drīzajai viesu sagai­dīšanai, domāja pavisam par ko citu.

Līdz pusdienām, kas tika rīkotas sakarā ar mājas iesvētībām, bija atlikusi apmēram stunda. Varbūt ar to bija izskaidrojams jaunās kreolietes nemiers, kuru Florindai būtu vajadzējis pamanīt katrā ziņā. Taču viņa to neievēroja. Kā liecināja abu sieviešu saruna, kalpone iztulkoja kundzes satraukumu pēc sava prāta.

Diezin vai to varēja saukt par sarunu. Drīzāk Luīza skaļi do­māja, bet kalpone kā atbalss atsaucās. Kreoliete bija radusi visu mūžu raudzīties uz savu melno verdzeni kā uz lietu, no kuras var neslēpt domas, tāpat kā no krēsliem, galda, sofas vai citām mēbelēm. Starpība bija tā, ka Florinda bija dzīva būtne un spēja atbildēt uz jautājumiem. *