TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Pirmās desmit minūtes pēc ienākšanas istabā Florinda bija vienā laidā tērgājusi par visādiem sīkumiem, bet viņas kundze tikai dažureiz iebildusi pa vārdam.

— O, mis Luī, —. teica nēģeriete, ļaudama pirkstiem maigi slīdēt pār jaunās kundzes matu laistīgajām sprogām, — cik jums skaisti mati! Kā garā spāņu sūna, kas nokarājas no cipreses. Tikai mati jums citā krāsā un spīd kā cukursīrups.

Kā jau minējām, Luīza Poindekstere bija kreoliete, tādēļ die­zin vai ir vērts atgādināt, ka mati viņai bija tumši un, kā nēģe­riete bija naivi izteikusies, spīdīgi kā spāņu sūna. Tie bija nevis melni, bet kastaņbrūni kā dažkārt bruņurupucis vai ziemā nome­dīta cauna.

— Ak, — Florinda turpināja, izplādama šķipsnu, kas vizēja uz viņas tumsnējās delnas kā kastanis, — būtu man jūsu brīniš­ķīgie mati un nevis šis nepaklausīgais ērkulis, tie visi līdz pēdē­jam gulētu pie manām kājām.

— Par ko tu runā? — iejautājās jaunā kreoliete, it kā atmo dusies no sapņiem. — Ko tu teici? Gulētu pie tavām kājām? Kas?

— Ejiet nu, vai tad jūs mani nesaprotat?

— Goda vārds, nē.

— Es liktu viņiem iemīlēties manī. To es gribēju teikt.

— Bet kam?

— Visiem baltajiem džentlmeņiem. Jaunajam plantatoram, forta virsniekiem — visiem, visiem. Ar jūsu matiem, mis Luī, es viņus visus apburtu.

— Ha-ha-ha! — iesmējās meitene, iedomādamās, kāda izska­tītos Florinda ar šo krāšņo rotu. — Tu domā, ka vīrieši nebūtu spējīgi turēties pretī, ja tev būtu mani mati?

— Nē, ne jau mati vien … arī jūsu piemīlīgā sejiņa, jūsu ala­bastra baltā āda, smuidrais augums.. . cēlais izskats. Ak, mis Luī, jūs esat tik skaista! Es dzirdēju baltos džentlmeņus tā sa­kām. Bet man nemaz nav jādzird, ko viņi saka. Es pati redzu.

— Tu esi iemācījusies glaimot, Florinda.

— Nē, mis, nudien ne. Zvēru, ka šajos vārdos nav glaimu. Zvēru pie apustuļiem!

Tam, kas pamestu skatienu uz Luīžu, kalpones zvēresti liktos lieki, lai cik pārspīlēti tie arī izklausītos. Apgalvot, ka Luīza Poindekstere ir skaista, nozīmēja atkārtot apkartējās sabiedrības vispārējo spriedumu. Pietika ar vienu skatienu, lai par to pār­liecinātos kā svešs, tā pazīstams. Tāds skaistums nav jaatklāj, un tomēr to grūti aprakstīt. Spalva šādos gadījumos neklausa. Pat zīmulis dotu vienīgi bālu priekšstatu par šo seju, jo nav tāda gleznotāja, lai cik liels meistars -viņš būtu, kas prastu uz nedzivā audekla attēlot mirdzumu, ko izstaroja meitenes acis un kas šķita apspulgojam viņas sejuf Luīzas vaibsti bija absolūti kla­siski: tie atsauca atmiņā Fīdija un Prāksitela sieviešu statujas. Un tomēr diezin vai visā grieķu Panteonā atrastos līdzīga seja, jo tā bija nevis salta akmens tēla, bet dzīvas, valdzinošas sievie­tes seja.

Juteklīgais apakšlūpas izliekums nelaupīja sejai tās apgaro­tību. li vīrieši, kas šajā atvirzē no dievišķā tipa saskata vislie­lāko pievilcību. Viņi arī Luīzā Poindeksterē saskatītu nevis pielū­dzamu dievību, bet milamu sievieti.

Uz Florindas nopietnajiem apgalvojumiem viņa iecietīgi atbil­dēja ar smiekliem. Tie bija bezbēdīgi, bez šaubu pieskaņas. Jau­najai kreolietei nebija vajadzigs atgādinājums, ka viņa ir skaista. Viņa pati to apzinājās, jo sēdēja spoguļa priekšā. Nēģerietes glaimi Luīzai bija vienaldzīgi kā izlutināta klēpja sunīša lunci- nāšanās, un viņa atkal lavās pārdomām.

Florindu tas nemulsināja. Acīmredzot meitenei bija kāds no­slēpums, un to vajadzēja izdibināt

— Ak, — kalpone turpināja, it kā sarunādamās ar sevi, —ja Florindai būtu kaut puse no tā skaistuma, kas jaunajai mis, viņa ne par vienu neliktos zinis un neviena dēl smagi nenopūstos!

— Nenopūstos? — atjautāja Luīza, pārsteigta par šādu runu. — Ko tu ar to gribi teikt?

— Dieviņ tētīt, mis Luī, Florinda nav ne tik akla, kā jūs do­mājat, ne arī kurla. Viņa redz, ka jūs ilgi sēžat vienā vietā, ne vārda nerunājat un tikai nopūšaties, smagi nopūšaties. Kad dzī­vojām vecajā plantācijā Luiziānā, jūs nekad tā nedarījāt.

— Florinda! Es baidos, ka tu zaudē prātu vai arī esi to atstā­jusi Luiziānā. Varbūt šejienes klimats slikti iedarbojas uz tevi. Vai tā nav, meiten?

— Dieviņ tētīt, mis Luī, tas nu jums jāprasa pašai sev. Ne­dusmojieties, ka es klāju vaļā to, kas man uz sirds. Florinda mīl jūs kā īsto māsu. Viņa ir nelaimiga, dzirdot jūsu nopūtas. Jūs neesat uz mani dusmīga?

— Protams, nē. Kādēļ lai es būtu dusmīga uz tevi, bērniņ? Es nedusmojos. Tikai tu loti alojies. Tas, ko tu esi redzējusi un dzirdējusi, nav nekas vairāk kā tava fantāzija. Nopūtas, iedomā-' jies! It kā man šobrīd nebūtu n^kā cita, par ko.domāt! Man būs jāsaņem gandrīz simts viesu, turklāt lielākā daļa sveši. Viņu vidū būs jauni plantatori un virsnieki, kurus tu savaldzinātu, ja tev būtu mani mati. Ha-ha-ha! Man nav vēlēšanās sagrozīt vi­ņiem galvas, nevienam no viņiem, tā ka es atļauju tev vilināt viņus savos slazdos.

— O, mis Luī, jūs runājat no tiesas? — ar neslēptu ziņkāri jautāja nēģeriete. — Jūs sakāt, ka jums nepatīk neviens no šiem džentlmeņiem? Bet būs taču ļoti, loti skaisti vīrieši! Būs tas jau­nais plantators un tie divi jaunie virsnieki, nē, trīs. Jūs viņus pazīstat? Viņi izrādīja jums uzmanību. Vai jūs esat pārliecināta, mis, ka viens no viņiem nav vainigs pie jūsu nopūtām?

— Atkal nopūtas! Ha-ha-ha! Pasteidzies, Florinda, laiks ne­gaida. Liec vērā, ka man jāsaņem simts viesu. Man vajadzīga vismaz pusstunda, lai es nomierinātos un būtu mājasmātes uzde­vumu augstumos.

— Esiet bez bažām, mis Luī, esiet bez bažām. Saposīšu jūs viens divi. Jūs apģērbt nav grūti. Dieviņ tētīt, kurā katrā kleitā jūs esat burvīga! Jūs būtu pirmā skaistule pat tad, ja uzvUktu plantācijas strādnieces drānas.

— Esi gan tu iemācījusies glaimot, Florinda! Man ir aizdomas, ka tu gribi kaut ko izspiest. Vai tu gribi, lai palīdzu tev salabt ar Pluto?

— Nē, mis, es nekad vairs nedraudzēšos ar Pl'uto. Viņš bija tāds gļēvulis, kad mums melnajā prērijā uzbruka vētra. Ak, mis Luī, ko mēs būtu iesākušas, ja nebūtu atsteidzies tas jaunais džentlmenis bērajā zirgā?

— Ja nebūtu viņa, Florinda, iespējams, ka neviens no mums nebūtu te.

— O, mis! Vai viņš nebija skaists? Atcerieties viņa seju. Viņa biezie mati bija tādā pašā krāsā kā jūsējie, tikai mazāk sprogoti kā man. Kas tad salīdzinājumā ar viņu ir jaunais plantators vai forta virsnieki! Mēs, melnie, sakām, ka tie nekur neder — tie ir balti atkritumi. Bet viņš? Par tādu vīrieti ir vērts nopūsties.

Līdz šim jaunajai kreolietei bija izdevies saglabāt mieru, bet ilgāk viņa vairs to nespēja. Vai nu nejauši, vai tīšām, bet Flo­rinda bija aizskārusi visjūtīgāko stīgu savas kundzes dvēselē.

Luīza negrabēja atklāt noslēpumu pat savai verdzenei, un viņa jutās iepriecināta, kad izdzirdēja pagalmā skaļas balsis. Tas bija labu labais iemesls ātrāk pabeigt tualeti un vienlaikus arī kute­līgo dialogu, kuru viņai negribējās turpināt.

Ei, tu, nēģeri, kur ir tavs saim­nieks?

— Misters Poindeksters, ser? Vecais vai jaunais?

— Kam man jaunais! Es jautāju par misteru Peintdeksteru. Kur viņš ir?

— Jā, jā, ser, viņi abi ir mājā… tas ir, viņu abu nav mājā — ne vecā saimnieka, ne jaunā mistera Henrija. Viņi ir lejā pie upītes, kur ļaudis taisa jaunu žogu. Jā, jā, tur jūs viņus atradī­siet.