TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Ātrāk par Poindekstera viesiem zirgu bara tuvošanos pama­nīja viņa meita — pēc apvāršņa malā izaugušā nelielā, drusku caurspīdīgā putekļu mākonīša, kuru ieraudzīt varēja tikai tas, kas gaidīja to parādāmies.

— Savvaļas zirgi! — paziņoja majors, Indžas forta koman­dants, aši paskatījies binoklī. — Kāds tos ved šurp, — viņš pie­metināja, vēlreiz pielicis binokli pie acīm. — A, es redzu, tas ir mustangu mednieks Moriss, kas dažreiz piegādā mums zirgus. Rādās, ka viņš jāj tieši uz šejieni, mister Poindekster.

— Ja tas ir jauneklis, kuru jūs minējāt, tad tas ir patīkami,— atteica Kasadelkorvo īpašnieks. — Mēs salīgām, ka viņš pagādās man pārdesmit zirgu, un droši vien viņš jau ved tos. Jā, tā ir, — viņš piebilda, paskatījies binoklī.

— Esmu pārliecināts, ka tas ir viņš, — teica plantatora dēls. — Es pazīstu — tas jātnieks ir Moriss Džeralds.

Plantatora meita izlikās, ka nav pazinusi un ka notiekošais viņu nepagalam neinteresē. Meitene juta sev pievērstas brālēna ļaunās acis, kas dzeldēja viņu.

Kavalkāde tuvojās. Moriss stalti jāja priekšgalā, vezdams laso piesieto lāsumaino mustangu.

— Cik skaists dzīvnieks! — daži iesaucās, kad sagūstītais mustangs, neparasto apstākļu satraukts, drebēdams stāvēja mājas priekšā.

— Ir vērts nokāpt lejā, lai paskatītos uz tādu mustangu, — ierunājās major/a spridzīgā sieva. — Ierosinu visiem nokāpt lejā. Ko jūs par to sakāt, mis Poindekstere?

— Protams, — atsaucās jaunā saimniece, un daudzi viņai pie­balsoja:

— Iesim lejā, iesim ātrāk!

Dāmas ar majorieni priekšgalā noskrēja pa akmens kāpnēm. Vīrieši sekoja. Pēc brīža mustangu mednieks, nepaguvis nokāpt no zirga, līdz ar savu gūstekni atradās izmeklētas sabiedrības centrā.

Henrijs Poindeksters bija noskrējis pats pirmais un draudzīgi apsveica mustangu mednieku.

Luīza viegli paklanījās viņam, ne vairāk.

Sirsnīgu sasveicināšanos ar zirgu tirgotāju, kaut arī viņam pienāktos gods tikt iepazīstinātam, šī sabiedrība uzskatītu par familiaritāti un diezin vai nenosodītu.

No dāmām vienīgi majora sieva sasveicinājās ar Morisu laip­nāk, taču viņas tonī jautās pārākuma apziņa. Toties viņu aplai­moja ašais un izteiksmīgais jaunās kreolietes skatiens.

Starp citu, labvēlību pauda ne tikai Luīzas skatiens. Mustangu mednieks no tiesas arī bija lielisks pat noputējušajā apģērbā. Vairāk nekā divdesmit jūdžu garais ceļojums nebija viņu ne drusku nogurdinājis. Prērijas vēja appūstie vaigi ziedēja. Atpo­gātais krekls bija atsedzis spēcīgu, saules nobronzētu kaklu, kas izcēla jaunekļa vīrišķīgo skaistumu. Pat sprogās sabirušie putekļi nespēja noslēpt matu spīdumu un kuplumu. Labi veidotais au­gums liecināja par neikdienišķu spēku un izturību. Neviens vien acu pāris zagšus mēģināja ielūkoties jaunā īra acīs. Intendanta glītā radiniece jūsmīgi uzsmaidīja viņam. Runāja, ka arī inten­danta sieva metusi acis uz viņu, bet tās varēja būt nevalodas, kuras palaidusi forta ārsta Tīzla laulātā draudzene, pazīstama tenku vācele.

— Tas, — teica Poindeksters, aplūkojis sagūstīto mustangu, — laikam ir tas pats zirgs, par kuru man stāstīja Zebs Stamps?

— Jā, tas ir tas pats, — atbildēja vecais mednieks, pieiedams klāt, lai palīdzētu Morisam. — Jā-ā, mister Peintdekster, tā pati ķēve, kā jūs pats redzat.

— Jā, jā, — steigšus atsaucās plantators, gribēdams izvairīties no tālākiem paskaidrojumiem.

— Puisis bija noķēris to jau pirms mūsu abu sarunas. Labi, ka paspēju vēl laikā. Mustangs varēja nonākt citās rokās, un mis Luīza justos apbēdināta.

— Tas taisnība, mister Stamp. Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Es nezinu, kā lai atmaksāju par jūsu laipnību.

— Atmaksāt? Jūs gribat teikt, ka labprāt izdarītu man kaut ko patīkamu? Tas būs pavisam viegli. Vispār es neko sevišķu neesmu paveicis — mazliet pajāju pa prēriju, un tas ir viss. Bet papriecāties par tādu skaistuli kā jūs jāšus uz šīs ķēves, pie tam vēl tajā cepurē ar spalvu un kleitā ar šlepi — ar to vecajam Zebam Stampam atliku likām būtu atlīdzināts jājiens gar visu Klinšu kalnu grēdu un atpakaļ.

— O, mister Stamp, jūs esat nelabojams glaimotājs! Paraugie- ties apkārt. Te netrūkst sieviešu, kas būtu pelnījušas jūsu kom­plimentus vairāk nekā es.

— Labi, labi, — Zebs atbildēja, pārlaizdams paviršu skatienu dāmām. — Nenoliedzu, ka te ir daudz skaistu sieviešu, sasodīti daudz skaistu sieviešu' Bet, kā mēdza teikt vecajā Luiziānā, Luīza Peintdekstere ir tikai viena.

Smieklu šalts, kurā varēja saklausīt pavisam nedaudzas sie­viešu balsis, bija atbilde uz Zeba galanto runu.

— Man jāmaksā jums divi simti dolāru, — teica plantators Morisam, norādīdams uz lāsumaino mustangu. — Šķiet, par tādu summu ar jums vienojies misters Stamps.

— Es neslēdzu šo darījumu, — daudznozīmīgi smaidīdams, atbildēja mustangu mednieks. — Es nevaru pieņemt jūsu naudu. Šis zirgs netiek pārdots.

— Tiešām? — pakāpdamies atpakaļ, jautāja plantators, aiz­skarts savā lepnumā. Plantatora draugi un forta virsnieki neprata apslēpt izbrīnu, ka cilvēks var atteikties no tādas naudas. Divsimt dolāru par neiejātu mustangu,. kad parastā cena bija no desmit līdz divdesmit dolāriem! Vai tam mustangu medniekam viss bija mājā?

Moriss tūlīt pierādīja, ka ir pie pilna prāta.

— Mister Poindekster, — viņš turpināja, — jūs man esat tik labi samaksājis par citiem maniem gūstekņiem, pie tam pirms to saņemšanas, ka gribu lūgt jūs pieņemt šo dāvanu. Tāda ir īru paraža. Bez tam pie mums pieņemts apdāvināt nevis to, ar kuru noslēgts darījums, bet kādu no viņa ģimenes locekļiem. Vai jūs neatļautu man ieviest šo īru paražu arī Teksasā?

— Saprotams, par to nevar būt runas! — atbildēja dažas bal­sis, divas vai trīs neapšaubāmi ar īru akcentu.

— Es neiebilstu, mister Džerald, — izpildot sabiedrības gribu un apspiežot savu konservatīvismu, atteica plantators. — Kā jūs vēlaties.

— Pateicos, kungi, pateicos, — sacīja mustangu mednieks un palocījās cilvēkiem, kas uzskatīja sevi par viņa saimniekiem.

— Šo mustangu es dabūju laimīgas nejaušības dēļ, un, ja mis Poindekstere būs ar mieru to pieņemt, es jutīšos vairāk nekā at­algots par triju dienu pakaļdzīšanos, ko man prasīja šis dzīv­nieks. Pat visviltīgāko koķeti nebūtu bijis tik grūti savaldīt.

— Es pieņemu jūsu dāvanu, ser, un pieņemu ar pateicību,— atbildēja jaunā kreoliete, pirmo reizi paceldama balsi un nepie­spiesti panākdamās uz priekšu. — Bet man liekas, — viņa tur­pināja, rādīdama uz mustangu un vienlaikus skatīdamās acīs mustangu medniekam, — man liekas, ka jūsu gūsteknis vēl nav pieradināts. Dzīvnieks dreb neziņā, kas nu būs. Tas var noraut iemauktus, kas var tam nepatikt, un ko tad lai es, nabadzīte, iesāku?

— Pareizi, Moris, — teica majors, lāgā neizpratis šo vārdu apslēpto jēgu un uzrunādams cilvēku, kas vienīgais no klāteso­šajiem bija to uztvēris. — Mis Poindeksterei taisnība. Šis mus­tangs vēl nav iejāts, tas katram redzams. Nāc, draudziņ, pamāci to. Lēdijas un džentlmeņi, — majors turpināja, uzrunādams sa­biedrību, — tagad būs ko redzēt, īpaši tiem, kas neko tamlīdzīgu vēl nav redzējuši. Paklausieties, Moris, kāpiet mugurā mustan­gam un parādiet mums to prēriju mežoni. Viņa izskatās tā, it kā pati gribētu pārbaudīt jūsu māku.

— Jums taisnība, major, viņa tiešām to grib, — atbildēja mustangu mednieks, žigli paskatījies nevis uz četrkājaino gūs­tekni, bet gan uz jauno kreolieti, kas, par spīti izrādītajai dros­mei, bija iejukusi viesu pūlī.