TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Paskaidrojiet, Moris, — lūdza majors.

— Paskatieties turp, — īrs atbildēja un norādīja uz uzkalnu.

Ar šiem vārdiem pietika, lai visi pievērstos uzkalnam, kur kā

spārnos pacēlies putns traucās dzīvnieks, kas patasti noder par gausības un aprobežotības paraugu.

Taču savvaļas ēzelis stipri atšķiras no pieradināta ēzeļa. Vajā­tājs bija gandrīz tikpat liels kā mustangi, kuriem tas dzinās pa­kaļ, un, ja arī neskrēja ātrāk par ātrāko no mustangiem, tad nekādā ziņā neatpalika no tiem savā stūrgalvībā.

Zaļā prērija te pletās kā skatuve vai hipodroms. Vērotāji ne­paguva pārmīt pat dažus vārdus, kad savvaļas ķēves bija klāt.

Tad, it kā pirmo reizi ieraudzījušas jātnieku grupu, tās aizmirsa ienīsto vajātāju un pagriezās sāņus.

— Lēdijas un džentlmeņi, — Moriss Džeralds uzsauca cilvē­kiem, kas centās savaldīt savus zirgus, — turiet zirgus! Es zinu, kur šis bars ganās. Pašreiz tie skrien uz turieni. Arī mēs dosi­mies turp un tad varēsim pamedīt. Ja dzīsimies pakal tūlīt, dzīv­nieki izklīdīs birzī, un varu galvot, ka tad mums tos vairs ne­redzēt. Olā, senjor Krespīno! Ielaidiet taja drausmoni lodi. Viņš taču ir šāviena attālumā no jums, vai ne?

Meksikānis ātri noņēma no segliem savu īso šauteni un, aši piesviedis pie pleca, izšāva uz mežonīgo ēzeli.

Izdzirdējis šāvienu, ēzelis iebrēcās, bet tā bija tikai atbilde uz izaicinājumu. Acīmredzot viņš bija palicis neskarts. Krespīno bija aizšāvis garām.

— Man ēzelis jāaptur, — iesaucās Moriss, — citādi tas nemi­tēsies vajāt līdz pašam vakaram.

Mustangu mednieks piecirta piešus. Kastro kā bulta drāzās pakaļ ēzelim, kas patlaban lēkšoja garām.

Daži bērā lēcieni, un jātnieks bija laso metiena attālumā no ēzeļa. Vēl mirklis, un laso cilpa zibenīgi noslīdēja uz garajām ausīm.

Uzmetis laso, Moriss izdarīja puspagriezienu. Zirgs apcirtās kā vārpsta un palika uz vietas gaidām, kad savilksies virve.

Raudamies uz priekšu, ēzelis savilka virvi, tad saslējās pakaļ­kājās, smagi nozvēlās uz muguras un palika guļam nekustīgi, it kā lode būtu trāpījusi tieši sirdī.

Taču kritiens bija tikai apdullinājis dzīvnieku un laso mazliet aizžņaudzis tam rīkli. Meksikāņa asā mačete izdzēsa ēzeļa dzī­vību.

* * *

Starpgadījums bija aizkavējis medības. Visi gaidīja, ko darīs pavadonis, kas bija nokāpis zemē, lai satītu laso. īra kustības kļuva steidzīgas, un varēja domāt, ka atkal kaut kas nav kārtībā. Piepeši viņš metās pie zirga.

Tikai nedaudzi ievēroja mustangu mednieka satraukumu — katrs centās nomierināt savu zirgu. Kas to pamanīja, jutās pār­steigts. Līdz šim Moriss bija rīkojies prātīgi. Neviens nezināja iemeslu, kādēļ viņa izturēšanās tik spēji-mainījusies. Varbūt vai­nīga bija Luīza Poindekstere, kas, atšķīrusies no pārējiem, it kā apņēmusies apdzīt visus, auļoja pakaļ savvaļas ķēvēm?

Mustangu mednieks vienīgais pareizi paredzēja, kā izturēsies gūsteknis. Viņš ievēroja, ka tas ir tas pats bars, pie kura kādreiz piederējis lāsumainais mustangs, un nebija ne mazāko šaubu, ka tas ar savu jātnieci joņo prom, lai pievienotos baram.

Tā domāja Moriss, par to drīz bija pārliecināti arī visi pārējie.

Vēlēdamies izrādīt savu drosmi, meitenei pakaļ metās Kol­hauns, Henkoks un Krosmens, aiz viņiem vēl kāds ducis jaunu plantatoru, advokātu un tiesnešu. Katrs cerēja, ka viņam uzsmai­dīs laime.

Taču gandrīz neviens no viņiem nebija patiešām uztraukts. Visi zināja, ka Luīza Poindekstere ir lieliska jātniece. Priekšā pletās milzīgs līdzenums, gluds kā cirka arēna. Mustangs auļos, kamēr nogurs. Meiteni zemē tas nenosviedīs. Diezin vai viņai draud nopietnas briesmas.

Tikai viens cilvēks domāja citādi. Tas bija mustangu med­nieks.

Viņš pēdējais izkustējās no vietas. Viņš aizkavējās, tinot kopā laso, tāpēc, sākot vajāšanu, bija krietnu gabalu iepakaļ citiem.

Pa priekšu traucās Kolhauns, kas centās izspiest no sava zirga visu iespējamo;'dragūns un strēlnieks bija mazliet atpalikuši, bet pēdējie joņoja pārējie sacensību dalībnieki.

Moriss apdzina viņus citu pēc cita, un drīz vien Kasijs Kol­hauns redzēja priekšā zibam Morisa zirga pakavus. Nevarīgās dusmās kapteinis raidīja nopakaļ lāstus.

Pusdienas saule apspīdēja neparastu ainu. Pa prēriju neticamā ātrumā drāzās savvaļas zirgu bars. Viens no tā paša bara zirgiem ar jātnieci mugurā sekoja piecsimt jardu attālumā. Tādā pašā attālumā no viņas bērā zirgā jāja krāšņi ģērbies cilvēks, kuram bija izredzes panākt viņu pirmajam, bet vēl tālāk — vesela vir­tene jātnieku. Kavalkādi noslēdza aulekšojošs dragūnu eskadrons, kas tikko bija atdalījies no satraukti žestikulējošu sieviešu un vī­riešu grupas.

Divdesmit minūtē's aina bija izmainījusies. Darbojošās perso­nas bija tās pašas, taču sakārtojums citāds — cilvēkus šķīra lie- ļāki attālumi. Manada bija atrāvusies no lāsumainā mustanga, mustangs — no bērā, bet pārējos sāncenšus vispār vairs nere­dzēja. Varbūt tos saskatīja vienīgi acīgais ērglis, kas meta lokus augstu pie safīra debesīm.

Savvaļas zirgi, mustangs ar savu jātnieci un bērais ar jāt­nieku bija palikuši plašajā savannā vieni.

Vēl kādu jūdzi skriešanās turpinājās bez pārmaiņām.

Savvaļas ķēves joprojām drāzās ātri, tomēr ne vairs baiļu dzītas. Aizmugurē bija dzirdami lāsumainā mustanga aprautie krācieni, bet vecie biedri tos it kā nedzirdēja.

Jātnieks bērajā zirgā bija ļoti satraukts, viņa izturēšanās pauda izmisumu un bezcerību.

— Aiziet, Kastro! — nepacietīgi uzsauca Moriss. — Kas ar tevi šodien ir? Neaizmirsti, ka iepriekšējo reizi tu to panāci, kaut arī ar pūlēm. Bet tagad tā taču ir ar jātnieku. Ar jātnieku, kas man dārgāks par visu pasaulē, par kuru es atdotu savu un tavu dzīvību. Nu, ātrāk, ātrāk! …

Un Moriss traucās, nenolaizdams acu no jātnieces, kas attāli­nājās aizvien vairāk. Reizēm viņa skatiens izmērīja attālumu, kas šķīra abus.

«Vai neuzkliegt?» piepeši Morisam iekrita prātā. «Balss ska­ņas viņu varbūt sasniegs, bet vai viņa sadzirdēs vārdus un sa­pratīs brīdinājumus un padomus? Diez vai no tā kaut kas iznāks.»

Un Moriss atteicās no šīs domas, pa daļai tāpēc, ka šajā brīdī viņā atdzīvojās cerība panākt bēgli, pa daļai tāpēc, ka viņš zi­nāja — mustangs ir apstādināms ar rīcību, nevis ar vārdiem.

Visu laiku viņš loloja cerību, ka piejās tik tuvu, lai varētu uzmest mustangam kaklā laso un piespiest dzīvnieku paklausīt. Taču šī cerība palēnām izplēnēja.

Pašreiz manada zibēja starp birzīm, kas auga te no vienas vietas; šur un tur birzis saplūda nepārtrauktā zaļā blīvā.

Mustangu mednieku pārņēma jaunas bažas. Jātniece varēja nonākt biežņā, kuru katru mirkli izzust no redzesloka uz līkumo­tajām takām.

Jaunekļa satrauktā iztēle zīmēja šaušalīgas ainas, citu par citu drūmāku — bojā ejas un katastrofas ainas.

— Ak dievs! — viņš izsaucās. — Ja nu te ieklīst ērzeļi! Tās taču ir viņu iemīļotās vietas. Dzīvnieki bijuši te pirms nedēļas, un šis … jā, šis ir tieši tas mēnesis, kad tie trako!

Mustangu mednieka pieši iecirtās zirgam sānos tā, ka uz tiem parādījās asinis. Kastro, kas skrēja pilnos auļos, pārmetoši pa- blenza atpakaļ uz saimnieku.

Šajā brīdī manada pazuda no redzesloka. Tur nebija nekā mistiska: ķēves bija iesprukušas starp diviem krūmu puduriem.