TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Prērijas sākotnējais svinīgais klusums bija iztraucēts. Tā vietā bangoja troksnis, kas atgādināja pārpildīta trako nama rēkoņu. Ērzeļu zviedzieni līdzinājās maniaku kliedzieniem, tikai šīs ska­ņas bija desmitreiz stiprākas. Tās .sajaucās ar pērkonīgu pakavu dimdoņu, ar zaru švīkstoņu un brīkšķiem, ar mežonīgu sprauslā- šanu un zobu klabināšanu, ar dobjiem būkšķiem, kas rodas, kā­jām atsitoties pret sāniem un gūžām, ar spīta un sāpju brēcie­niem, kas visi kopā veidoja griezīgu skaņu kombināciju un lika zemei drebēt kā pirms izlēkšanas no orbītas.

Tas liecināja par drausmīgu cīņu starp savvaļas ērzeļiem, kas vēl nebija redzami, bet jau tuvojās.

Kad Moriss deva zīmi jāt, raibais bars parādījās spraugā starp divām saaudzēm. Vienā mirklī tas piepildīja eju un neap­turami kā lavīna izlauzās līdzenumā.

Cilvēks nekad nav redzējis lieliskāku skatu par savvaļas ēr­zeļu kavalkādi, kas drasē pa prēriju, it īpaši laikā, kad tie savā trakumā gatavi cits citu iznīcināt. Skats ir vairāk kā lielisks — tas ir briesmīgs, pārāk briesmīgs, lai to vērotu vīrietis, kur nu vēl bikla sieviete. Jo vairāk, ja vērotājs nav paslēpies un līdz ar to ir apdraudēts.

Tādā situācijā patlaban bija bērā un lāsumainā mustanga jātnieki. Moriss zināja to no pieredzes, Luīza nekļūdīgi secināja no redzētā.

— Šurp! — iesaucās Moriss un iecirta zirgam sānos piešus,

dodamies uz bara aizmuguri. — Ak dievs, tie tomēr pamanījuši mūs! Ātrāk, ātrāk! Mis Poindekstere, neaizmirstiet, ka jūs glābjat savu dzīvību!

Vārdi bija lieki. Ērzeļu izturēšanās lika secināt, ka lāsumainā mustanga un tā jātnieces vienīgais glābiņš ir ātrums.

Izskrējuši atklātā vietā un ieraudzījuši jātniekus, savvaļas ērzeļi piepeši bija mitējušies plosīties un, it kā paklausot piedzī­vojuša barveža pavēlei, nostājušies vienā līnijā gatavi uzbruku­mam.

Brīdi dzīvnieku vispārējais naids likās aizmirsts, it kā būtu jāatvaira parasts ienaidnieks vai jānovērš parastas briesmas.

Klusuma brīdi varēja izskaidrot ar pārsteigumu, taču, lai nu kā, bēgļiem tas bija izdevīgi. Divdesmit sekundēs apmetuši lī­kumu, viņi atradās ienaidniekam aiz muguras un varēja domāt par glābšanos.

Briesmas tomēr vēl nebija garām, jo ērzeļi, uzminējuši bēgļu

nodomu, spēji apsviedās un, apņēmīgi krākdami un sprauslādami, auļoja viņiem pakaļ.

Ar šo brīdi sākās izmisīga skriešanās sacensība starp zirgiem bez jātniekiem un zirgiem ar jātniekiem.

Laiku pa laikam Moriss paraudzījās atpakaļ, un, kaut gan attālums, ko viņiem bija izdevies iegūt sākumā, neruka, Moriss joprojām izskatījās noraizējies.

Būtu viņš viens, viņš pasmietos par saviem vajātājiem. Viņš zināja, ka bērais — pats izbijis prēriju iemītnieks — pārspēta jebkuru savu ciltsbrāli. Bažas viesa ķēve. Tā skrēja lēnāk nekā jebkad agrāk, it kā negribētu izbēgt, kā dzīvnieks, kas to vien gudro, kā tikt prom no mājām.

— Ko tas varētu nozīmēt? — murmināja mustangu mednieks, pieturēdams zirgu, lai jātu blakām savai ceļabiedrei. — Ja paga­dīsies kāds šķērslis, mēs esam pagalam. Dārga ir katra sekunde.

— Viņi taču nepanāks mūs, vai ne?

— Pagaidām vēl ne. Par nelaimi, priekšā ir šķērslis. Redzēsim,.

kā mēs tiksim tam pāri. Es zinu, ka esat laba jātniece un varat lēkt augstu. Bet jūsu zirgs? Par ķēvi es neesmu drošs. Jūs to pazīstat labāk. Vai tā var pārlēkt…

— Pāri kam, ser?

— Tūliņ redzēsiet. Tā vieta drīz būs klāt.

Tā viņi sarunājās, auļodami viens otram blakām un veikdami gandrīz jūdzi minūtē.

Kā Moriss bija pareģojis, drīz viņi atdūrās pret šķērsli — kaut ko līdzīgu upes gultnei, piecpadsmit pēdu platu un tikpat dziļu gravu, kas aizstiepās uz abām pusēm, cik tālu vien sniedza ska­tiens.

Nogriezties sāņus, vienalga, vai pa labi vai pa kreisi, nozī­mētu sagādāt vajātājiem iespēju aizsteigties priekšā, bet to ne­drīkstēja pieļaut. Bezdibenis bija jāpārvar, citādi viņiem no ērze­ļiem neizbēgt. Lēcienam vajadzēja būt vismaz piecpadsmit pēdas tālam. Moriss zināja, ka bērais to veiks, nebija jau pirmā reize. Bet ķēve?

— Vai jūsu mustangs tiks pāri? — Moriss norūpējies jautāja, piejādams pie gravas malas.

— Galvoju, ka tiks, — pārliecināta atbildēja Luīza. J

— Bet vai jūs galvojat, ka noturēsieties tai mugurā?

— Ha-ha-ha! — nicinoši iesmējās kreoliete. — Kā nu īrs tā var jautāt! Jūsu tautiete noteikti ņemtu ļaunā tādu runāšanu. Pat es, purvainās Luiziānas iedzimtā, neuzskatu, ka tā būtu se­višķi galanta. Vai es noturēšoties tai mugurā! Es noturēšos vien­mēr, lai ķēve nes mani kurp nesdama.

— Bet, mis Poindekstere, — nedroši turpināja Moriss, jopro­jām šaubīdamies par lāsumainā mustanga spējām, — ja nu tas nepārlec? Ja jums ir kaut kripatiņa šaubu, vai labāk nebūtu to pamest? Es zinu, ka mans zirgs nogādās otrā pusē mūs abus, pie tam tas ir pilnīgi droši. Ja upurēsim mustangu, ļoti iespējams, ka mēs tiksim vaļā no tālākas vajāšanas. Savvaļas ērzeļi…

— Pamest Lunu! Pamest, lai to saplosa gabalos! Nē, nē, mis­ter Džerald. Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu. Mēs mēģināsim pārvarēt bezdibeni. Nu, manu mīluli! Tas ir cilvēks, kas tevi vajāja, sagūstīja un pieveica. Parādi viņam, ka, vaja­dzības spiesta, tu spēj izbēgt kā draugiem, tā ienaidniekiem. Pa­rādi viņam vienu no saviem labākajiem lēcieniem. Lido!

Drosmīgā kreoliete mierīgi tuvojās gravai, un mustangs tie­šām parādīja vienu no saviem labākajiem lēcieniem.

Vērojot notiekošo, mustangu mednieku pārņēma trejādas jū­tas. Pirmās bija vienkāršs pārsteigums, otras — apbrīna. Trešās nebija tik viegli definējamas. Tām pamatā bija Lulzas vārdi: «Pārāk augstu es vērtēju lāsumaino mustangu.»

«Kāpēc?» viņš prātoja, iecirzdams bērajam sānos piešus.

Lai cik veiksmīgi bija izdevies šķērsot gravu, bēgļi vēl ne­jutās pilnīgā drošībā. Grava nevarēja būt šķērslis savvaļas ērze­ļiem. Moriss lūkojās atpakaļ ar neslēptām bažām.

Briesmas bija kļuvušas vēl lielākas. Lai cik ilgi, viņi tomēr bija aizkavējušies un zaudējuši laiku. Vajātāji bija tuvāk nekā jebkad! Tie nekavēsies ne mirkli un būs pāri gravai vienā stie- pienā.

Un tad, kas notiks tad?

To mustangu mednieks vaicāja pats sev. Viņš nobālēja, jo atbilde bija satriecoša.

Pārlēcis pāri gravai, Moriss auļoja tālāk līdzās otram bēglim. Tomēr viņš pamazām atpalika. Šķita, ka viņu vai nu moka ne­ziņa, vai kavē kāds pusgatavs lēmums.

Piepeši Moriss apstādināja zirgu un pagriezās, it kā būtu no­lēmis jāt atpakaļ.

— Mis Poindekstere, — viņš uzrunāja meiteni, — jājiet tālāk viena.

— Kāpēc, ser? — Luīza jautāja, strauji apstādinādama mus­tangu.

— Ja turēsimies kopā, ērzeļi mūs panāks. Kaut kas ir jādara, lai aizkavētu šos mežonīgos radījumus. Vēl ir iespēja. Tikai bez jautājumiem! Vēl desmit sekundes, un viss būs pagalam. Parau- gieties uz priekšu. Vai redzat spīguļojam ūdeni? Tas ir dīķis. Jājiet tieši uz .turieni. Jūs nonāksiet starp diviem žogiem. Pie dīķa tie saiet kopā. Jūs ieraudzīsiet ar kārtīm aizkrautu robu. Ja es nepagūšu, jājiet iekšā, nokāpiet no zirga un aizsprostojiet caurumu ar kārtīm.

— Bet jūs, ser? Vai jums nedraud briesmas?

— Par mani neuztraucieties. Es sevišķi neriskēju. Tas taču ir mustangs . .. Bet tagad — uz priekšu! Neizlaidiet no acīm dīķi. Lai tasjioder jums par bāku. Neaizmirstiet aiztaisīt caurumu. Ātrāk! Ātrāk!