TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Nepacietīgais meklētājs bija apjucis. Viņš izpētīja savvaļas ķēvju pēdas krustām šķērsām, bet neparko nevarēja izdibināt, uz kuru pusi devies katrs zirgs.

Sev par lielu brīnumu, Kolhauns ieraudzīja jāšus tuvojamies kādu cilvēku. Milzīgais stāvs raupjā apģērbā uz visnožēlojamākā zirga, kāds vien atrodams simts jūdžu plašā apkaimē, nebija ne­kāds svešinieks. Kasijs Kolhauns pazina Zebulonu Stampu, un Zebs Stamps pazina Kasiju Kolhaunu jau sen pirms ierašanās Teksasā.

— Vai jūs neesat matījis jauno lēdiju, mister Kolhūn? — piejājis tuvāk, neparasti moži jautāja mednieks. — Nē, neesat, — viņš turpināja, paskatījies uz Kolhaunu un izdarījis attiecīgu secinājumu. — Lai velns par stenderi! Sazin, kur tā ķēve viņu aiznesusi! Tādu jātnieci kā viņa! Nu, nekas, sevišķas briesmas, viņai nedraud. Mustangu mednieks droši vien noķers ķēvi ar laso un darīs galu tās niķiem. Kāpēc jūs te stāvat?

— Nevaru saprast, uz kuru pusi viņi aizjājuši. Spriežot pēc pēdām, viņi te apstājušies, bet es neredzu, kurp pēdas ved tālāk.

— Uhu, jums taisnība, mister Kasij. Te viņi ir stāvējuši, pie tam cieši blakus. Tālāk viņi nav jājuši pa savvaļas ķēvju pēdām. Tas ir kā āmen baznīcā. Bet uz kurieni tad viņi aizjājuši?

Zebs Stamps uzmanīgi palūkojās lejup, it kā gaidītu atbildi nevis no Kasija Kolhauna, bet no zemes.

— Es nekur nevaru uziet viņu pēdas, — teica kapteinis.

— Ak tā? Es gan varu. Paraugieties šurp. Vai jūs neredzat piemītu zāli?

— Nē.

— Te nu bija! Ieskatieties vērīgi. Liels pakavs, bet blakus; mazāks. Viņi aizjājuši uz to pusi, tātad nav dzinušies pakaļ sav­vaļas ķēvēm tālāk par šo vietu. Mēģināsim pasekot?

— Katrā ziņā!

Bez kādas prātošanas Zebs devās pa jaunajām pēdām, kuras viņa ceļabiedrs nespēja saskatīt. Pēc neilga laika Kolhauns tās tomēr ieraudzīja — vietā, kur bēgļi bija dzinuši zirgus auļos, lai attālinātos no vajātājiem, un kur pakavi bija iecirtušies zemē sevišķi dziļi.

Drīz pēdas atkal pazuda vai, pareizāk sakot, bija saskatāmas tikai tādam piedzīvojušam pēddzinim kā Zebs Stamps, kas prata atrast vajadzīgās pēdas starp simtiem citu.

— O! — tāds kā pārsteigts iesaucās vecais mednieks. — Kas tad te noticis? Tas ir kaut kas interesants …

— Tikai savvaļas ķēvju pēdas, — sprieda Kolhauns. — Viņi it kā apmetuši līkumu un griezušies atpakaļ.

— Manuprāt, viņi te apmainījušies lomām.

— Ko jūs ar to gribat teikt, mister Stamp?

— To, ka nevis jātnieki dzinušies pakaļ ķēvēm, bet ķēves viņiem.

— Kā jūs to zināt?

— Vai tad jūs neredzat, ka ķēvju pēdu nospiedumi atstāti vēlāk? Ķēvju? Nē. Šīs pēdas ir par veselu collu lielākas. Lai velns par stenderi, ka tikai tie nav…

— Ko?

— Dzinušies pakaļ lāsumainajam. Ja tā, tad mis Peintdekstere bijusi briesmās. Jāsim tālāk!

Neielaizdamies sīkākos paskaidrojumos, mednieks pievilka pavadu, bet Kolhauns viņam sekoja, gaidīdams izsmeļošāku atbildi.

Zebs tikai atmeta ar roku, it kā teikdams: «Atšujies, esmu aiz­ņemts.»

Kādu joni viņa uzmanība bija pievērsta apkalto zirgu pēdām. Tās izšķirt nebija viegli, jo vietām ērzeļi tās bija pilnīgi nomīdī­juši.

Tikai tuvojoties gravai, no Zeba sejas nozuda satraukuma ēna. Pieturējis ķēvi, viņš tagad bija gatavs dot paskaidrojumus.

— Tas tiešām nav bijis nekāds joks, : — uzklausījis tos, teica Kolhauns. — Bet kā jūs zināt, ka viņiem izdevies izbēgt?

— Paraugieties šurp!

— Beigts zirgs. Nesen kā nogalināts. Ko tas nozīmē?

— Ka mustangu mednieks to nogalinājis.

— Jūs domājat, ka tas nobiedējis pārējos un tie tālāk nav dzinušies pakaļ?

— Jā, bet ne jau tas atturējis ērzeļus. Kas tas bijis par lē­cienu!

Zebs rādīja uz gravu, kuras malā viņi tagad stāvēja.

— Jūs gribat teikt, ka viņi pārlēkuši pāri gravai? — jautāja Kolhauns. — Neiespējami!

— Vairāk kā skaidrs, ka viņi ir pārlēkuši. Vai tad jūs nere­dzat pēdas šitajā un viņā pusē? Un mis Peintdekstere pati pirmā! Lai velns par stenderi, tā nu gan ir meitene! Vispirms viņiem abiem bija jāpārlec pāri un pēc tam jānokniebj ērzelis. Citur zirgs pāri netiek. Brašs puika mustangu mednieks! Nolaidis to no kātiem visšaurākajā vietā.

— Vai jūs domājat, ka viņš un mana māsīca te ir lēkuši pāri kopā?

— Gluži kopā ne, — atsaucās Zebs, nenojauzdams, kas slēp­jas aiz šā jautājuma. — Es jau teicu, ka lāsumainais ir gājis pa priekšu. Jūs taču redzat pēdas otrā pusē?

— Redzu.

— Tātad… Vai tad jūs neredzat, ka mustangu mednieks jā­jis aiz viņas?

— Pareizi, pareizi.

— Kas attiecas uz ērzeļiem, tad neviens no visa bara nav lēcis pāri. Es varu iedomāties, kā tas notika. Puisis pārlēca pāri un raidīja lodi pret vajātājiem. Tas bija tikpat kā aizcirst vārtus. Ērzeļi uzdeva un griezās atpakaļ. Tur tie ir gājuši projām. Te ir pēdas gar pašu malu.

— Bet ja nu tie šķērsojuši gravu citā vietā un turpinājuši vajāšanu?

— Ja ērzeļi būtu to darījuši, tiem būtu bijis jānoiet desmit jūdzes — piecas turp un piecas atpakaļ. Nē, tas ir izslēgts, mister Kolhūn. Jums nav ko raizēties, ka tie būtu dzinušies pakaļ mis Luīzai vēl tālāk. Pēc lēciena viņa jāja kopā ar mustangu med­nieku — vienā mierā kā divi jēriņi. Briesmas vairs nedraudēja, un viņi droši vien uzdūrās pārtikas furgonam.

—• Jāsim! — iesaucās Kolhauns, it kā zinātu, ka viņa māsīca ir lielās briesmās. — Jāsim, mister Stamp! Jāsim atpakaļ, cik ātri vien iespējams!

— Nesteidzieties, lūdzu, — Zebs atteica, rāmi nokāpdams no zirga un izvilkdams nazi. — Pagaidiet mani kādas desmit minū­tes»

— Gaidīt? Kāpēc? — īdzīgi jautāja Kolhauns.

— Man jānovelk āda šitam ērzelim. Tai jābūt ādai uz goda. Kolonijā es par to dabūšu piecus dolārus. Šitajā prērijā katru dienu pie pieciem dolāriem vis netiek.

— Velns lai parauj ādu! — nikni atcirta Kolhauns. — Jāsim, lai tā paliek!

— Nenāk ne prātā, — vēsi noteica mednieks, ar kodīgo asmeni pārgriezdams nogalinātajam dzīvniekam uz vēdera ādu. — Varat jāt, ja jums tīk, mister Kolhūn, bet Zebs Stamps nespers ne soli, iekams nebūs uzkrāvis ādu mugurā savam kleperim.

— Jāsim, Zeb. Jūs tīri labi zināt, ka viens es nezinu ceļu.

— Tas izklausās pēc patiesības. Es neesmu apgalvojis, ka jūs zināt.

— Paklausieties, vecais tiepša. Tieši šobrīd man dārga katra minūte, bet jūs ķēpāsieties ar ādu veselu pusstundu.

— Nepaies ne divdesmit minūtes.

— Labi, teiksim, divdesmit minūtes. Bet divdesmit minūtes man ir svarīgākas par pieciem dolāriem. Jūs teicāt, ka āda maksā tik daudz? Lai tā paliek, es jums par to samaksāšu.

— Tas ir traki cēlsirdīgi, taču man jānoraida jūsu piedāvājums. Lai es ņemtu no jums naudu! Tas būtu zemiski. Jo vairāk tāpēc, ka mēs neesam nekādi svešinieki un mums abiem ir pa ceļam. No otras puses, es nevaru atstāt guļam zemē piecus dolā­rus, atstāt ādu, lai tā sapūst, lai klijāni un koijoti to saplēš lupatu lēveros.

— Nudien traks var kļūt! Ko lai es daru?

— Vai tad jums jāsteidzas? Diemžēl man jūs jāapbēdina. Bet pag! Kāpēc jums mani jāgaida? Jūs pats varat atrast furgonu. Vai redzat to koku apvāršņa malā, to augsto papeli?

— Redzu.

— Vai jūs to kādreiz esat redzējis? Tas ir ērmīgs koks, izska­tās drīzāk pēc baznīcas torņa.