TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

— Vienai? Bez draugiem? Pat bez jumta virs galvas?

— To es neesmu teikusi. Bet jūs neesat pastāstījis man, kā jūs dzīvojat. Vai jums ir mājas?

— Mans miteklis nav pelnījis tik daiļskanīgu apzīmējumu, — smiedamies atbildēja mustangu mednieks. — Tā drīzāk ir būdiņa, pie tam viena no visneizskatīgākajām šajā novadā.

— Kur tā atrodas? Varbūt mēs šodien bijām netālu no tās?

— Netālu no šejienes, jūdzi, ne vairāk. Vai redzat rietumos koku galotnes? Tās pasargā manu būdu no saules un vētras.

— Ak tā? Kā man gribētos paskatīties uz to! īsta būda, jūs sakāt?

— Kad es jums saku.

— Stāv savrup?

— Es nezinu nevienu mītni desmit jūdžu attālumā.

— Kokos? Gleznaina?

— Kā kuram liekas.

— Man gribētos paskatīties uz to un pateikt savu vērtējumu. Tikai jūdzi no šejienes, jūs sakāt?

— Jūdze turp, jūdze atpakaļ, kopā divas.

— Tas nekas. Ar divdesmit minūtēm mums pietiks.

— Vai tas nebūs pārāk liels pārbaudījums jūsu tuvinieku pacietībai?

— Varbūt jūs gribat teikt — jūsu viesmīlībai? Piedodiet, mis­ter Džerald, — meitene turpināja, un pār viņas seju aizslīdēja skumju ēna, — to es neiedomājos. Varbūt jūs nedzīvojat viens? Vai jūsu būdiņā dzīvo vēl kāds?

, — O, jā. Man ir draugs, ar kuru es turos kopā …

Ena kļuva vēl tumšāka.

Mustangu mednieks nebija beidzis runāt, kad viņa klausītāja domās jau skatīja Morisa drauga tēlu: meitene viņas vecumā, varbūt ar stiprāku noslieci uz tuklumu, āda bronzas brūnumā, ieslīpas mandeļveida acis, vaigi sārti, zobi baltāki par pērlēm, mati garāki par Kastro asti, ap kaklu, rokām un kājām krelles un sprādzes, skaisti izšūti īsi svārciņi, mazajās kājiņās mokasini, ap kājām bārkstaini stulpiņi. Tāda izskatījās mustangu mednieka draudzene, kuru bija uzbūrusi Luīzas Poindeksteres iztēle.

— Jūsu draugam varbūt nepatiks viesi, īpaši sveši?

— Gluži-otrādi — apmeklētāji viņam vienmēr sagādā prieku, vienalga, sveši vai pazīstami. Manam audžu brālim patīk grozī­ties sabiedrībā, bet tagad viņam, nabadziņam, reti ar kādu iznāk tikties.

— Jūsu audžu brālim?

— Jā, Felimam O'Nīlam. Viņš arī ir īrs, no Smaragda Salas [21] , Galvejas grāfistes. Tikai viņš varbūt runā ar vēl briesmīgāku akcentu nekā es.

— Ar īru akcentu? Man gribētos paklausīties, kā runā īsts galvejietis. Esot interesanti. Vai tas taisnība, mister Džerald?

— Tā kā es pats esmu galvejietis, man grūti par to spriest, bet, ja jūs būtu ar mieru pusstundu izmantot Felima viesmīlību, jūs, bez šaubām, varētu spriest par to pati.

— Esmu sajūsmā. Tas būs kaut kas jauns. Lai tētis un pārējie pagaida. Tur dāmu tāpat pietiek, bet vīrieši lai papūlas uzmeklēt mūsu pēdas. Tas būs ne sliktāk par zirgu medībām. Es labprāt izmantošu jūsu viesmīlību, ser.

— Baidos, ka neko sevišķu piedāvāt jums nevarēšu. Felims vairākas dienas bija palicis viens, un, tā kā viņš nav nekāds mednieks, pieliekamais droši vien ir tukšs kā izslaucīts. Labi, ka patapāt iekost pirms bēgšanas.

Ne jau Felima pieliekamais vai vēlēšanās dzirdēt viņa izrunu bija likuši Luīzai Poindeksterei mainīt virzienu. Tā nebija ari ziņkāre aplūkot mustangu mednieka būdiņu: meiteni vadīja

daudz stiprākas jūtas, kurām viņa nespēja pretoties.

* *

*

Luīza apmeklēja vientuļo būdiņu Alamo, pabija zem tās jumta, ar šķietamu interesi aplūkoja tās trūcīgo iedzīvi un, patī­kami pārsteigta, ieraudzīja grāmatas, papīru un citas lietas, kas raksturoja būdiņas saimnieku kā kulturālu cilvēku. Ar manāmu interesi viņa klausījās Felima pļāpāšanā, nogaršoja visu, ko viņš piedāvāja, izņemot galvejieša iemīļoto dzērienu, un beidzot bez­gala iepriecināta aizjāja.

Taču viņas jūsmīgajam noskaņojumam nebija lemts ilgs mūžs, jauno iespaidu izraisītais satraukums norima. Jādama pa puķēm nokaisīto prēriju, Luīza sāka pārcilāt atmiņā iespaidus. Un tad uzradās doma, kas aizskāra viņu līdz sirds dziļumiem.

Vai Luīžu mocīja pašpārmetums, ka viņa likusi tēvam, brālim un draugiem tik ilgi gaidīt un raizēties par viņas drošību? Varbūt viņa juta, ka izturējusies tā, kā sievietei nepieklātos?

Nē, tādas domas Luīžu nemocīja. Garastāvokli aptumšoja pa­visam citas, daudz sāpīgākas atmiņas. Visu dienu, ceļā no forta, tiekoties iežogojumā, bēgot no ērzeļiem, kad Moriss Džeralds bija viņas aizstāvis, atpūšoties pie ezeriņa, jājot atpakaļ pa prē­riju, zem viņa paša jumta — īsi sakot, visur viņas ceļabiedrs bija izturējies pieklājīgi, bija uzvedies kā džentlmenis!

No četrdesmit jātniekiem, kas bija metušies glābt Luīžu, tikai dažiem pietika izturības sekot ilgāk. Izlaiduši no acīm zirgu baru, mus­tangu un mustangu mednieku, viņi sāka zaudēt cits citu un drīz klimta, izkaisīti pa prēriju pa vienam, pa diviem vai grupās pa trim un četriem. Vairums no viņiem, neprazdami orientēties, drīz

pazaudēja manadas pēdas. Viņi nomaldījās uz citām pēdām, kuras varbūt agrāk bija atstājusi tā pati manada.

Dragūni, kurus vadīja jauns virsnieciņš — zaļknābis no Vest- pointas —, ar saviem padotajiem jāja tieši pa tādu atzarojumu.

Meklēšana notika paugurainā prērijā, kurā pārvidiem auga krūmi. Tie drīz jo drīz paslēpa meklētāju grupas citu no citas, un pēc divdesmit minūtēm putns no sava lidojuma augstumiem varēja redzēt gandrīz pussimt jātnieku, kas katrs, cik jaudas, steidzās uz savu debess pusi.

Tikai viens ieturēja pareizu virzienu — jātnieks spēcīgā kas- taņbrūnā zirgā, kas gan neizcēlās ar eleganci, toties bija izturīgs un ātrs. Zilais armijas piegriezuma apģērbs un zilā cepure lieci* nāja, ka šis cilvēks nav nekas cits kā atvaļinātais brīvprātīgo kavalērijas kapteinis Kasijs Kolhauns. Viņš vadīja zirgu pa pa­reizajām pēdām, skubinādams gan ar pātagu, gan ar piešiem. Viņu pašu dzina uz priekšu doma, asa kā pieši.

Kā izbadējies suns Kolhauns pielieca galvu, iznākumā cerē­dams ieraudzīt pēdas, kas atalgotu viņa pūles.

Kapteinis jau neskaidri apjauta, kāds būs iznākums, bet ne­jaušs skatiens uz revolveru makstīm, no kurām laukā rēgojās spali, atklāja, ka viņš perina ļaunu nodomu.

Kolhauns, tāpat kā citi, bija nomaldījies. Taču salīdzinājumā ar citiem viņam bija viena priekšrocība — viņš vadījās pēc di­vām agrāk redzētām pakavu sliedēm. Vienu, lielāko, viņš atce­rējās sevišķi labi. Šīs pēdas viņš bija redzējis iespiestas pārog- ļotajā zemes virskārtā izdegušajā prērijā. Paklausot instinktam, viņš bija paturējis tās prātā un tagad atcerējās.

Pa šīm pēdām ci-devant [22] kapteinis nonāca līdz krūmiem un izjāja klajumā, kur tik negaidīti bija apstājies lāsumainais mus-, tangs. Nokļūt līdz šejienei viņam nebija nācies grūti. Tagad viņš atradās strupceļā. Starp savvaļas ķēvju pēdām vēl varēja izšķirt pakavu nospiedumus, taču tālāk zirgi vairs nebija auļojuši. Tā­tad tie bija apstājušies un stāvējuši viens otram blakām.

Kurp tālāk? Starp manadas pēdām vairs nemanīja pakavu nospiedumus, nekur. Zeme viscaur bija cieta un oļaina. Auļojošs zirgs būtu izsvaidījis oļus, tomēr zeme izskatījās neskarta.

Tātad šajā vietā lāsumainais mustangs un bērais bija izšķī­rušies. Pārdesmit jardus tie bija nogājuši soļos un tad aulekšiem drāzušies uz mustangu lamatām.