TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Mežonīgi ieaurodamies, šo koncertu pārtrauca īrs.

— Palīgā! — viņš kliedza, uzmodinādams ne vien saimnieku būdā, bet arī laukā gulošo viesi. — Svētā dievmāte! Neaizsargātu nevainīgo aizstāve! Glāb mani, glāb mani!

— No kā lai tevi glābj? — jautāja saimnieks, vēlreiz izlēk- dams no gultas un steigšus iedegdams gaismu. — Kas noticis, tu nejaukais?

— Cita čūska, jūsu žēlastība! Oh, goda vārds, tā bija vēl slik­tāka čūska nekā tā, ko nomaitāja misters Stamps. Tā sakoda man visas krūtis. Es jūtu, ka visu miesu ģilina, kur tas briesmonis līdis pāri, itin kā zirgu kalējs Balibalahā būtu apdedzinājis ar nokaitētu dzelzi.

— Velns tevi rāvis! — iekliedzās Zebs Stamps, parādīdamies durvīs ar segu pār plecu. — Tu jau otro reizi uzmodini mani, muļķi tāds! Atvainojiet, mister Džerald. Man rādās, ka muļķu visās zemēs ir papilnam — tiklab Īrijā, kā Amerikā, bet tadu idiotu kā jūsējais es neesmu redzējis. Piķis un zēvele, nezinu, vai šonakt mēs vairs aizmigsim. Varbūt tikai pēc tam, kad būsim pamērcējuši viņu upē . . .

— Vai, dārgo mister Stamp, nerunājiet tā. Zvēru jums abiem, ka tā ir cita čūska. Esmu pārliecināts, ka tā vēl ir būdā. Vēl pirms minūtes es jutu, ka tā rāpjas man pāri.

— Vai tu nebūsi sapņojis? — mednieks iejautājās mazliet iecietīgākā tonī. — Es tev saku, Teksasā nav tādas čūskas, kura līstu pāri astru virvei. Pirmā droši vien jau bija būdā, iekams tu biji paguvis nolikt kabriesto. Neticu, ka varēja ielīst divas uz­reiz. Nekas, drīz mēs to izdibināsim.

— Oi, glābiet! Skatieties! — kliedza galvejietis, noplēsdams sev kreklu. — Rau, kur rāpuļa pēdas, taisni pār ribām. Vai es neteicu, ka te bija vēl viena čūska? Ak svētā dievmāte, kas ar mani notiks? Es degu kā ugunī!

— Čūska! — iesaucās Stamps, tuvodamies pārbiedētajam īram un turēdams virs viņa sveci. — Nudien čūska! Zvēru pie elles, ka tā nav čūska! Tas ir kaut kas vēl ļaunāks.

— Ļaunāks par čūsku? — izmisis jautāja Felims. — Ļaunāks, jūs sakāt, mister Stamp? Jūs domājat, ka tas ir bīstami?

— Var būt un var nebūt. Viss atkarīgs no tā, vai es atradīšu tuvumā kādas zāles un cik ātri atradīšu. Ja ne, mister Felim, tad es neatbildu …

— O, mister Stamp, nebiedējiet mani!

— Kas noticis? — jautāja Moriss, jau no pirmā acu uzme­tiena kalpam šķērsām pāri krūtīm ieraudzīdams tādu kā iededzi­nātu svītru. — Kas noticis galu galā? — viņš atkārtoja pieaugošā satraukumā, pamanījis, cik nopietni mednieks aplūko dīvainās pēdas. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Vai jūs esat par to nobažījies?

— Ļoti, mister Džerald, — atbildēja Stamps, izvezdams Mo­risu ārā no būdas un sarunādamies ar viņu tā, lai Felims nedzir­dētu.

— Nu, kas tad tas ir? — jautāja mustangu mednieks.

— Tās ir indīgā simtkāja pēdas.

— Indīgā simtkāja?! Vai tas iekodis Felimam?

— Nedomāju vis. Bet tas nemaz nav vajadzīgs. Pietiek ar to, ka simtkājis rāpojis pāri, — tas vien jau nes nāvi.

— Žēlīgais dievs, vai tiešām?

— Jā, mister Džerald. Ne reizi vien esmu piedzīvojis, ka lāga cilvēki aiziet viņā saulē ar tādu švīku uz ādas. Ja neko nedarīs, pie tam ar skubu, viņam sāksies neiedomājami karstumi un viņš zaudēs samaņu kā pēc traka suņa kodiena. Taču nav vērts priekš­laicīgi biedēt cilvēku, iekams neesmu pagudrojis, kas būtu da­rāms. Šajā apvidū ir sastopams kāds augs. Ja es to ātri sadabūšu, izārstēt Felimu nebūs grūti. Par nelaimi, mēness ir aiz mākoņiem un man būs jāmeklē taustoties. Kraujas malā tās zāles ir, cik

uziet, es zinu. Ejiet iekšā, nomieriniet puisi, bet es raudzīšu kaut ko izdarīt. Pēc brītiņa būšu atpakaļ.

Tas, ka runāts tika čukstus un pie tam aiz durvīm, Felimu nevis nomierināja, bet iedzina paniskās bailēs. Tieši tajā brīdī, kad vecais mednieks pazuda tumsā, lai sameklētu glābēju zāli, īrs, vaimanādams vēl izmisīgāk, izskrēja no būdas. Saimniekam ar lielām pūlēm izdevās viņam iestāstīt, ka nekādas briesmas ne­draud.

Pēc dažām minūtēm durvīs parādījās Zebs Stamps, un viņa sejas izteiksme iepriecināja klātesošos. Tā skaidrāk par vārdiem liecināja, ka zāle ir atrasta. Labajā rokā mednieks turēja vairākas ovālas, tumšzaļas lapas, kas bija biezi un vienmērīgi nosētas ar asiem dzeloņiem.

Moriss pazina šo augu — tas bija cactus oregano.

— Esi bez bailēm, mister Felim, — vecais mednieks mierinoši sacīja, kāpdams pār būdas slieksni. — Nu vairs nav ko baiļoties. Es dabūju puķīti, kas izvilks karstumu no tavām asinīm. Beidz jel gaudot! Tu, jādomā, esi piecēlis visus putnus, zvērus un rā­puļus vairāk nekā divdesmit jūdžu attālumā uz augšu un uz leju gar upi. Ja turpināsi tādā pašā garā, komanči iznāks no kal­niem, un kazi tie būs briesmīgāki par simtkāji. Mister Džerald, sagatavojiet pārsēju, kamēr es preperēšu augu.

Vispirms mednieks ar nazi notīrīja dzelkšņus, tad, novilcis mizu, sagrieza kaktusa sulīgās lapas astotdaļcollu biezās šķēlēs. Tās viņš salika uz tīras lupatas, kuru jau bija sameklējis mustangu mednieks, lai pēc tam izveicīgi kā jau mednieks pārsietu, kā viņš izteicās, iededzināto švīku. Zebs sprieda, ka simtkājis izraisījis iekaisumu, nevis vienkārši pārrāpojot pāri, bet tūkstoš reižu iecērtot savus indīgos žokļus gulošā īra miesā.

Kaktuss iedarbojās gandrīz vai zibenīgi. Auga sīvā sula bija laba pretinde. Nomierinājies pacients iegrima dziļā, spirdzinošā miegā.

Veltīgi izmeklējies simtkāji — šis riebīgais rāpulis, kuru Mek­sikā sauc par alakranu, pretstatā klaburčūskai nebaidās no kab­riesto —, nediplomētais ārsts klusi izslīdēja no būdas, atlaidās

savās zaļajās cisās un netraucēts nogulēja līdz rītam.

* *

*

Rītam austot, visi trīs bija kājās. Felimu vairs nemocīja ne bailes, ne drudzis. Agrīnajā maltītē notiesājuši ceptu tītaru, viņi posās ceļā. Kādreizējais Balibalahas staļļpuisis kopā ar Teksasas

mednieku gatavoja savvaļas zirgus vešanai pāri prērijai. Viņi sasēja tos stingri kopā, bet Moriss pa to laiku sarīkoja savu zirgu un lāsumaino ķēvi. Visvairāk uzmanības viņš veltija skais­tajai gūsteknei: rūpīgi izsukāja krēpes un asti, notīrīja no spī­dīgās ādas dubļu traipus, kas stāstija par izmisīgo bēgšanu, pirms mustanga lepnais kakls bija padevies laso žņaugiem.

— Liecieties mierā, draudziņ! — uzsauca Zebs, pārsteigts vērodams mustangu mednieku. — Veltīgi tā pūlaties. Vudlijs Peintdeksters nav no tiem vīriem, kas atsakās no saviem vārdiem. Jūs saņemsiet savus divsimt dolārus, kā mani sauc Zebs Stamps. Un lai velns par stenderi, ja ķēve nav šīs naudas vērta!

Moriss neko neatbildēja, bet smaids viņa lūpu kaktiņos lieci­nāja, ka kentukietis nav sapratis, kādēļ īsti mustangu mednieks tā dzinies pēc lasumainā.

Pēc nepilnas stundas Moriss Džeralds devās ceļā uz sava bērā, vezdams līdzi laso piesieto gūstekni. Pārējie mustangi rikšoja aiz Feiima.

Zebam Stampam vajadzēja nepārtraukti vālēt ar papēžiem savai vecajai ķēvei pa sāniem, lai tiktu līdzi.

Visiem nopakaļ pa^urstigo zaļi apātiski tipināja Tara.

Būda palika neapsargāta. Durvīm priekšā bija aizvilkta āda f lai neiemalditos kads zvērs. Apkārt valdošo klusumu palaikam iztraucēja vienīgi ūpja brēcieni, pumas griezīgie kaucieni un izsaikusa koijota gaudas.