TOMASS MAINS RĪDS - Jātnieks bez galvas

Suns atkal pacēla galvu no pelniem un nošķaudījās.

— Vai tas nozimē «jā»? To pašu ko iepriekšējo reizi? Saki man, Tara!

Suns vēlreiz nošķaudījās, it kā būtu saķēris iesnas vai ierāvis nāsīs pelnus.

— Atkal «jā»? Nekārdini mani, vecais blēdi! Nē, nē, es ne- ķeršos klāt viskijam. Es tikai izraušu korķi un .pasmaržošu. Ne­kas, saimnieks nedabūs zināt. No pasmaržošanas nekāds ļaunums arīdzan necelsies.

Irs atstāja savu vietu un gāja uz kaktu, kur stāvēja pudele.

Kaut gan nodoms bija šķietami nevainīgs, viņa kustības bija zaglīgas.

īsu brīdi īrs stāvēja, pagriezies pret atvērtajām durvīm un ieklausīdamies, tad paņēma kārdinošo "trauku; izrāva korķi un piecēla kakliņu pie deguna.

Viņš palika tādā stāvoklī, izdvesdams skaņas, kas izklausījās pēo suņa pirmītējās šņaukāšanās un kuras viņš gribīgi izskaidrotu . kā piekrītošu atbildi uz savu jautājumu. Tas pauda labpatiku, ko sagadaja dzēriena smarža.

Taču smarža vien apmierināja īru pavisam īsu brīdi. Pamazām trauka dibens cēlās augstāk, bet kakliņš tuvojās izstieptajām lū­pām.

— Piķis un zēvele! — īrs izsaucās, pavērdamies uz durvīm. ■— Cilvēks ar miesu un asinīm taču nevar noturēties, nenobau­dījis šo burvīgi smaržojošo viskiju. Es tikai ieņemšu mazu mal­ciņu, lai apslapinātu mēles galiņu. Var gadīties, ka tas norauj mēlei ādu, bet lai iet!

Bez liekas prātošanas viņš pielika appīto pudeli pie mutes. «Mazais malciņš», kuram vajadzēja apslapināt mēles galiņu, jau

bija nobaudīts, bet viskijs joprojām guldzēja, un tas bija neap­strīdams pierādījums, ka šķidrums plūst tālāk par mēli.

Iebaudījis vairākus malkus un bezgala tīksmi nošmakstinājis lūpas, galvejietis knaši iebaza atpakaļ korķi, nolika pudeli vietā un atkal apsēdās uz krēsla.

— Tara, tu vecais blēdi! ;— viņš uzrunāja četrkājaino draugu. — Tu biji tas, kas ieveda mani kārdināšanā! Bet nekas, saimnieks nedabūs zināt. Bez tam viņš drīz brauks uz fortu un man būs jauni krājumi.

Brīdi zaglītis klusēja, vai nu domādams par pastrādāto palaid­nību vai izbaudīdams alkohola iedarbību. Tomēr drīz klusums pārvērtās sarunā ar sevi.

— Nekādi nespēju apjēgt, — viņš murmināja, — kas mūsu saimnieku Morisu velk atpakaļ uz koloniju. Viņš teicās doties turp, kolīdz būšot dabūjis rokā to raibo mustangu, kuru viņš ne­sen redzējis. Kam viņam tas zvērs? Man rādās, ka tur ir kāds āķis. Saimnieks teica, ka nelikšoties mierā, pirms nebūšot panācis savu. Cerams, ka tas viņam izdosies, citādi mēs tupēsim te līdz pastar­dienai. Ei, kas tur nāk?

Tara pietrūkās kājās no savas guļamvietas un ņurdēdama me­tās pie durvīm.

— Felim! — atskanēja balss ārpusē. — Felim!

— Tas ir saimnieks, — nobubināja pie sevis Felims, seko­dams sunim.

Felims nebija kļūdījies: tā bija viņa saimnieka Morisa Džeralda balss.

Izgājis pa durvīm, galvejietis ieraudzīja mustangu mednieku netālu no būdas.

Kā jau kalps bija paredzējis, saimnieks sēdēja bērā zirgā, Kas, caur un cauri nosvīdis, izskatījās gandrīz melns; sāni un kakls tam bija putās.

Bēris nebija viens. Pie seglu loka piestiprinātā laso galā tas vilka savu biedru, pareizāk sakot — gūstekni, ar siksnu ap apakšr- žokli un laužņiem zobos.

Tas bija neparastas krāsas mustangs. Pat vislielākajos baros, kas ganās prērijās un kuros sastop visdažādākās krāsas, tāda spalva bija retums.

Šim-zirgam spalva bija tumšā šokolādes krāsā ar baltiem plan­kumiem kā jaguāram.

It kā lai uzsvērtu acij patīkamo krāsu, dzīvnieks bija arī ne­vainojami veidots — ar platām krūtīm, apaļiem sāniem, tievām kājām un galvu, kas varēja noderēt par zirgu skaistuma paraugu. Tas bija no lielākajiem mustangiem, kaut gan daudz mazāks par parasto angļu zirgu un pat par bēro — arī mustangu — kas bija piedalījies tā gūstīšanā.

Skaistais gūsteknis bija ķēve, viens no daudzajiem mustan­giem, kas klīst gar Alamo. Tur mustangu mednieks trīs reizes neveikmīgi bija mēģinājis skaistuli noķert.

Šoreiz gara virve ar slīdošu cilpu galā bija palīdzējusi Mori- sam notvert un droši piesiet viņam vienīgajam zināmu iemeslu dēļ dedzīgi iekāroto dzīvnieku.

Felims nekad nebija redzējis savu saimnieku atgriežamies no medībām tik satrauktu — pat tad, kad viņš jāja mājup, kā bieži gadījās, ar pieciem vai sešiem noķertiem un pie laso vaļīgi pie­sietiem mustangiem.

Taču nekad agrāk Felims nebija redzējis tādu skaistuli. Lāsu- mainā ķēve liktu iedegties sajūsmā pat tādam, kas maz ko saprot no zirgiem.

— Hip, hip, urā! — Felims iesaucās, ieraudzīdams gūstekni un uzsviezdams gaisā cepuri. — Lai slavēts svētais Patriks [10] , ka mūsu saimnieks beidzot noķēris lāsumaino! Piķis un zēvele, tā tik ir ķēve! Skaista gan! Kāds tur brīnums, ka viņš kā traks dzinās

# tai pakaļ. Velns parāvis, ja viņa būtu Balinaslojas gadatirgū, mēs ' par viņu izsistu jebkuru cenu. Skaista gan! … Kur mēs viņu lik­sim, saimniek? Koralā pie pārējiem?

— Nē, tur viņu var saspārdīt. Mēs piesiesim viņu nojumē. Kastro kā viesmīlīgam saimniekam būs jāpavada nakts zem kla­jās debess. Vai tu, Felim, esi kādreiz redzējis tik skaistu zir­dziņu?

— Nekad, mister Moris, nekad savā mūžā! Dažus līdzīgus esmu redzējis Balibalahā. Zirgs ir tik jauks, ka gribas to vai ap­ēst, bet pieraugi, ka viņš pats tevi neapēd. Jūs vēl neesat viņu iejājis?

— Nē, Felim, pagaidām man nav laika viņu dīdīt. Vēlāk. —

jā, tad ņemšu priekšā pamatīgi. Tādu pilnību taču nedrīkst bojāt. Es sākšu pieradināt mustangu, kad būšu nogādājis to kolonijā.

— Kad jūs jāsiet uz turieni, saimniek?

— Rīt. Mums jāizjāj mazā gaismiņā, lai sasniegtu fortu vienā dienā.

— Prieks to dzirdēt. Priecājos ne jau par sevi, bet par jums. Varbūt jūs nezināt, ka viskijs iet uz beigām. Maz kas tur ir atli­cis. Tie forta iemītnieki nav diez cik godīgi. Šie amerikāņu blēži, kā jeņķi paši viņus nokristījuši, prot šmaukties, viņi gan atšķaida, gan neielej, cik vajag.

— Neraizējies par viskiju, Felim. Ceru, ka šo vakaram pietiks un rīt no rīta arī vēl būs ko ieliet pudelēs mūsu ceļojumam. Ne­nokar degunu, vecais Balibalah! Iekārtosim viešņu un tad apru­nāsimies, kā papildināt dzērienu, kuru, es zinu, tu mīli vairāk par visu pasaulē, izņemot pats sevi.

— Un jūs, saimniek Moris! — iesaucās galvejietis, šķelmīgi pamirkšķinādams.

Mustangu mednieks iesmējās un izlēca no segliem.

Drīz lāsumainais bija novietots nojumē, bet Kastro piesiets pie koka.

Dienas darbu nogurdinātais mustangu mednieks atkrita savā guļamvietā. Šīs yegua pinta [11] medības bija bijušas nepieredzēti ilgas un grūtas.

Medību iemeslu, izņemot Morisu pašu, nezināja neviens cits — ne Felims, ne Kastro, ne kāda cita dzīva būtne.

Kaut gan^ Moriss bija nosēdējis seglos vairākas dienas, no tām pēdējās trīs — nepārtraukti vajājot lāsumaino, viņš nevarēja iemigt. Laiku pa laikam viņš piecēlās un sāka nemierīgi staigāt pa būdu.

Vairākas naktis mustangu mednieks svaidījās savā catre [12] , līdz beidzot ne vien viņa kalps Felims, bet arī Tara sāka prātot, kas viņam lēcies.

Likās, ka, sagūstījis dzīvnieku, saimnieks nevis nomierinās, bet, gluži otrādi — kļūst vēl satrauktāks. Beidzot Felims nolēma izmantot savas audžu brāļa tiesības un izdibināt viņa nemiera cēloni.