TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Viņu jautrība sasniedza augstāko pakāpi un izpaudās tā, ka Bils Benets ģitāras pavadībā nodziedāja itāļu dziesmu; solīdais Džerijs Folgers nodejoja indiāņu deju, lai iepazīstinātu ar to Henriju, bet beigu beigās jaunais Sublets ierosināja nodziedāt himnu. No šīs himnas nodre­bēja logu rūtis, troksnis pildīja istabu, bet ārpusē dzie­dātājiem aplaudēja.

Otrā dienā Henrijs Hallers pamodās ar briesmīgām galvassāpēm, bet viņš nedusmojās par šo sāpju iemeslu.

«Ko tu teiksi par maniem draugiem?» ģērbjoties Sev­rens viņam prasīja. «Protams, viņi ir parupji, bet aiz rup­jās ārienes slēpjas labas un uzticamas dvēseles. Vai izre­dzes pavadīt viņu sabiedrībā vairākus mēnešus tevi ne­baida?»

«Nemaz,» Henrijs atbildēja. «Vakardiena gan mani mazliet izsita no sliedēm, bet es domāju, ka tas nāks man par labu.»

Sai brīdī kādi seši vīri no vakarējās sabiedrības ielau­zās jaunā cilvēka istabā; viņiem sekoja apkalpotāji ar ledū ieliktām glāzēm, kas bija pildītas ar kaut kādu dzel­tenu šķidrumu.

«Vienu malku šerija, Hallera kungs,» Bils Benets teica. «Tās ir labākās zāles tam, kas veseļojas. Dzeriet droši, tas ir vietējais dzēriens. Tas jūs tūlīt atsvaidzinās!»

«Vai jūs patiesi brauksit mums līdzi?» citi prasīja.

«Jā, protams. Es tikai gaidīju brālēnu, lai viņam pa­prasītu, kas jāņem līdzi. Es nevēlos jums sekot pilnīgā bezdarbībā, mīļais Sevren. Es arī gribu iepirkt preces, ko pārdot Santafe. Tātad, kungi, ja kāds būtu ar mieru pa­līdzēt izvēlēties preces, tad jums jāpiekrīt kādam manam priekšlikumam: šodien pusdienās es maksāju vīnu — tā būs atlīdzība par pakalpojumu.»

Tirgotāji daudz smējās par asprātīgo paņēmienu, ar kādu Henrijs gribēja atlīdzināt vakardienas dzīres. Viņi visi gribēja Henriju pavadīt, un līdz pusdienai bija no­pirkts vajadzīgais daudzums dažādu sīku dzelzs un ka­para priekšmetu un spoguļu. Rati un mūļi bija jāiegādā­jas Independensas fortā, no kurienes karavānai bija jā­dodas stepē.

Pēc dažām dienām Henrijs ar tirgotājiem bija pilnīgi saradis. Taisnība, viņu uzskatīja par ļoti nopietnu, bet nopietnību atvietoja jautrums un laipnība; tālab viņš drīz kļuva par vispārēju mīluli. Lielā viesmīlība, kādu viņam parādīja sākumā, bija izskaidrojama ar lielo cienību, kādu visi sajuta pret viņa brālēnu Sevrenu, bet drīz Henrija personīgās īpašības iekaroja visu sirdis.

Nedēļas laikā viņi iegādājās mūļus un furgonus vai vagonus, kā tos sauc Independensas fortā, un karavāna beidzot devās ceļā ielejas virzienā; karavānā bija simt vagonu un divsimt cilvēku.

Henrijs tā aizrāvās stepju tirgotāja lomā, ka piepil­dīja divus vagonus. To uzraudzībai un mūļu vadībai viņš salīga divus garus, vājus misūriešus. Sevrens, kas ne mir­kli neizlaida no acīm sava brālēna veselību un garastā­vokli, viņam piekomandēja savu personīgo kalpu, kanā­dieti Godē, ko viņš pazina kā krietnu un jautru zēnu, kas varētu izklaidēt sava kunga drūmās domas. Lasītājs, pro­tams, sapratīs, ka stepē nevar būt runa par stingru eti­ķeti: uzticīgs kalps drīz pārvēršas draugā, un ja viņš ir gudrs un asprātīgs, tad nekas viņu netraucē uzjautrināt savu kungu ilgajās atpūtas stundās.

Bet kas bija noticis ar lepnajiem džentlmeņiem? Acīm­redzot tie bija palikuši plantatoru viesnīcā, jo pie furgo­niem bija saskatāmi tikai mednieku tērpos ģērbti ļaudis ar platmalainām cepurēfn. Tomēr tie bija viņi, un, lai gan no melniem svārkiem un briljantu adatām nebija ne vēsts, arī viņu jaunos kostīmos nevarēja noliegt daudz ievērības cienīga, un proti — lietderības savienojuma ar gaumi. Ar maziem izņēmumiem viņi gandrīz visi bija vienādi ģēr­bušies, bet Henrijs Hallers, pēc pārējo sprieduma, bija priekšzīmīgs paraugs, kas sevišķi izcēlās ar sava tērpa eleganci un jaunumu. Patiesi, katru vi,ņa apģērba gabalu pērkot, biedri to stingri pārbaudīja, tālab arī viss apģērbs bija klasisks šīs profesijas ļaudīm: pelēka zamša mednieku blūze, gaišdzelteni izšūti svārki, pelēkas vilnas bikses un smagi zābaki ar kapara piešiem; krāsains krekls, zila kak­lasaite un cepure ar platām malām papildināja tērpu. Aiz Moro segliem atradās satīts vērtīgs priekšmets: maki- navs — apmetnis lietus un atpūtas vajadzībām. Tas bija ļoti vienkārši pagatavots: milzīgs sarkanas vilnas audekla gabals, kura vidū izgriezts apaļš caurums, pa ko varēja izbāzt tikai galvu. Kad ir auksts vai līst lietus, Henrijam vajag tikai uzmest makinavu, un viņš ir aizsargāts no galvas līdz kājām. Ja viņš jāj, tad apmetnis aizsargā no sliktā laika ne tikai viņu, bet arī Moro,.

Neskaitot negaisu, stepē draud arī citas briesmas, tā­lab Henrijs apbruņojās no galvas līdz kājām. Makstis Viņam bija divi sešpatronu liela kalibra Kolta revolveri, divi mazāki piecpatronu revolveri bija aizbāzti aiz jostas; Viņam bija arī lieliska šautene, no kuras varēja šaut div­desmit trīs reizes no vietas tik pat sekundēs; aiz jostas viņam bija aizbāzts arī īpatns nazis, kas noder kā medī­bām, tā arī ēdienam. Viņa tērps tika papildināts ar med­nieka somu, bumbierveidīgu pulvermaku, ūdens pudeli un pārtikas maisu.

Ja Henrijs Hallers ar savu apbruņojumu biedru priekšā nevarēja sevišķi lielīties, tad uz savu zirgu viņam bija tiesība būt lepnam, jo karavānā nebija neviena līdzīga zirga. Viņu visi apskauda: karavāna jau nedēju bija cejā, bet viņa zirgs pēc dienas gājiena neizrādīja ne mazākā noguruma, turpretī citu tirgotāju mustangi bija nomocī­jušies un noguruši. Henrijam daudzi piedāvāja par zirgu labu naudu, bet jaunajam cilvēkam nauda nebija vaja­dzīga, un viņš nekad nešķirtos no tāda dzīvnieka, kas atsaucās uz viņa pirmo saucienu un kalpoja viņam ar visu savu dvēseli. Un beidzot, pārdodot Moro, būtu jāšķiras arī no Alpa, kas ne soli neatkāpās no zirga un naktī gu­lēja starp viņa kājām.

Vairākas dienas cejojums turpinājās bez kādiem seviš­ķiem piedzīvojumiem. Sevrens, kas par Henriju ļoti rūpē­jās, ar prieku vēroja, ka viņa veselība uzlabojas, un pa­kāpeniski pieaug arī jautrība; šī jautrība sevišķi izpaudās nometnēs, kur visi pūlējās viens otru uzjautrināt ar jo­kiem un asprātībām. Lai gan tirgotāji žēlojās par ceļo­juma vienmuļību, jaunais cilvēks nebeidza jūsmot par skaistajām dabas ainavām. Viņš tīksminājās par to kraso atšķirību, kāda bija starp vagoniem, šiem stepju kuģiem, un apkārtējo tumšo zaļumu; nolaižoties no kalniem, brau­cēji izstiepās vienā garā, bezgalīgā virknē."*

Upes gultni varēja vērot pēc lielo kokvilnas koku rin­dām; kā kolonnas slaidie stumbri pacēla uz augšu sidra­baino lapotņu cepures. Koku taisnes, stiepdamās dažādos Virzienos, likās kā milzu žogi.

Bieži bija jāpārceļas pāri upēm gan brienot, gan pel­dot. Laiku pa laikam viņi sastapa antilopes un kazas, ko viņi medīja pārtikai.

Dažreiz ēnainā vietā upes krastā karavāna atpūtās yeselu dienu. Tādas atpūtas laikā parasti laboja drēbes In pajūgus. Henrijam tad nekā nebija ko darīt, jo abi viņa kalpi — misūrieši izrādījās veikli zēni, kas nokārtoja visus saimniecības sīkumus, netraucējot savu kungu. Un arī Sevrens grūtos brīžos arvien gribēja brālēnam izpa­līdzēt.

Tālab atpūtas laikā jaunajam cilvēkam bija pietiekoši daudz laika klausīties savos biedros, kas mīlēja atcerēties pagātni.

Visinteresantākais stāstītājs, kam vienmēr bija krājumā gan jautri, gan aizkustinoši stāsti, bez šaubām bija Godē. Kas gan viņš nebija bijis: mednieks — zvēru ķērājs, ce­ļotājs, pavadonis, un ko gan visu viņš nebija pieredzējis Austrumu tuksnešosl