TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Bet kā tad jūs izglābāt savu skalpu, Godē?» Henrijs prasīja.

«Ļoti vienkārši, kungs: viņiem neatmaksājās ņemt manu skalpu. Neviens to nevarētu piekārt savai jostai, jo …» Godē noņēma savu cepuri, un reizē ar to arī savus sarkanos matus, ko es līdz šim uzskatīju par viņa īsto galvas rotu.

«Redziet,» viņš teica, ar roku lepni noglaudīdams savu pliko galvu. Sevrens un Henrijs sirsnīgi smējās par Godē izskata maiņu. Sī pārmaiņa notika tālab, ka viņš noņēma savu parūku; šo parūku viņš uzskatīja par Sanluisas fri­ziera meistardarbu.

Kanādietim atļāva izdzert atlikušo vīnu. Viņš to iz­dzēra uz kunga veselību, novēlēdams kļūt slavenam ar jauniem varoņdarbiem tālākajā ceļā no Santafē līdz Ci- huahu.

«Vai tad mēs dosimies turp?» Henrijs prasīja savam brālēnam.

«Protams, te mēs nepārdosim vairāk kā ceturto daļu no saviem krājumiem. Bet tagad iesim uz nometni un visu nokārtosim, bet vakarā uz balli. Tas ir norunāts; tu re­dzēsi, cik tas interesanti.»

Pēcpusdienā Henrijs nodarbojās ar savu balles tualeti; viņš uzvilka parasto fraku un rūpīgi izgludināja krokas, kas bija radušās no ilgās stāvēšanas ceļasomā; tad viņš uzmeklēja baltos cimdus… Sai laikā istabā ienāca Sev­rens; šis parasti nopietnais kungs tiklīdz ienāca, tūlīt sāka smieties.

Henrijs bija pārsteigts.

«Ko tas nozīmē?»

«Kā, ko nozīmē?» Sevrens smiedamies atbildēja. Vai patiesi tu tādā kostīmā domā iet uz balli?»

«Bet… man nekā labāka nav manā ceļasomā,» jau­nais cilvēks samulsis atbildēja. «Es atzīstos, man neienāca prātā, ka man būs jāapmeklē balles, un ja tu tā neuzstā­tos, lai es katrā ziņā ar visu pilsētu iepazīstos… Bet tu pats vēl neesi apģērbies?»

Patiesi, Sevrens sava uzvalkā nekā nebija mainījis: viņš bija uzvilcis izšūto mednieku vesti, aplicis jostu, pie­kāris mednieku nazi un revolveri.

«Atvaino mani, Henrij, bet tas taču ir mans balles uzvalks; un arī tev vajag apģērbt tās pašas drēbes, ko tu esi novilcis. Tici man. Būtu taču smieklīgi uz tavas frakas uzlikt jostu ar nazi un revolveriem.»

«Vai tad uz balli katrā ziņā jāiet ar jostu?»

«Bet ko tad tu darīsi ar ieročiem? Tu nevari tūrei ies rokās!»

«Jāatstāj mājās.»

«Hā! Tas būtu neuzmanīgi un nesaskanētu ar vietējiem paradumiem. Te neviens cilvēks nebūtu ar mieru iet uz fandango neapbruņots. Tātad uzvelc savu ādas blūzi un neaizmirsti paņemt līdzi savus ieročus. Tāds ir vietējais balles tērps.»

Henrijam bija jāpiekrīt Sevrenam. Kad viņi iegāja lie­lajā balles zālē, kas bija uzcelta pilsētas galvenā laukuma tuvumā, tā jau bija apmeklētāju pārpildīta. Tur bija med­nieki, zvērķērāji, tirgotāji, vedēji, visi ģērbušies ceļa drē­bēs. Starp viņiem bija arī kādi sešdesmit iedzimtie un tik­pat daudz jaunu meiteņu no viszemākiem iedzīvotāju slā­ņiem. Daudzi vīrieši bija nometuši savus apmetņus, lai varētu ērtāk dejot; visā savā krāšņumā mirdzēja izšūts samts un marokens; galvās viņiem bija spilgtas, mazas cepurītes. Sievietēm bija ne mazāk krāšņi tērpi: īsas klei­tiņas, balti uzkrekli un mazas zīda kurpītes. Deju zāļe bija iegarena, gar sienām novietoti soli, uz kuriem atsē­dušies, dejotāji deju starpbrīžos pļāpāja, tina cigaretes un pīpēja. Kāds pusducis mūziķu vienā kaktā spēlēja ar­fas, ģitāras un mandolīnas. Brīviem viņi paaugstināja toni un spēlēja spiedzošu indiāņu kantilēnu. Otrā kaktā kal­nieši pīpēja un

Henrijs apsēdās uz sola un noraudzījās dejotājos. Pulks kalniešu aizvilka Sevfenu pie sava galda, lai paru­nātu ar viņu paj veikaļļietām, bet Henrijs palika savā vietā viens pats. Pēkšņi viņš ieraudzīja sev blakus cilvēku, ar ko Sevrens ienākot bija parunājis dažus vārdus un kas īpaši saistīja Jienrija uzmanību. Viņš sāka to aplūkot,

Spriežot pec apģērba, ias nebija amerikānis, viņu ne­varēja noturēt arī par meksikāni, v|l jo mazāk par spā­nieti, kaut gan viņa sejas krasa bija tumša. Viņa seja bija noskūta, neskaitot nelielu melnu ķīļbārdu. ĀĢis, cik varēja vērot zem uzmauktās cepures, bija zilas un labsirdīgas. Melnos viļņojošos matos bija jau saskatāma sarma. Ģēr­bies viņš bija kā meksikānis sarkanā apmetnī, kura malas bija apšūtas ar melnu samtu. Virsdrēbes gandrīz pavisam apsedza zaļa samta bikses, dzeltenām pogām un baltu ieloku. Kājās viņam bija dzelteni zābaki lieliem piešiem, bet galvā bija melna platmale ar zelta apmali. Divi zelta pušķīši nokārās pār cepures malām, kā tas te bija parasts. Viņš pabīdīja cepuri pret gaismu, it kā vēlēdamies aiz­segt savu seju.

Tomēr Henrijam šķita, ka viņa seja iedveš simpātijas; kādreiz skaistās sejas panti bija cienības un klusu skumju apdvesti.

Visu to vērodams, Henrijs pēkšņi ievēroja, ka arī sveši­nieks viņu pēta ar tikpat lielu interesi.

Viņi abi to saprata reizē, kad viņu skatieni sastapās. Nepazīstamais tūlīt izvilka nelielu, pērlēm iešūtu port- sigāru un laipni piedāvāja Henrijam, teikdams:

«Vai jūs nevēlaties pīpēt?»

«Labprāt,» jaunais cilvēks atbildēja un paņēma ci­gareti.

Tikko viņi bija aizpīpējuši, kad svešinieks griezās pie Henrija ar jautājumu, kas jauno cilvēku §rkārtīgi pār­steidza.

«Vai jūs nevēlaties pārdot savu zirgu?»

«Nē, mans kungs, nē!»

«Par labu samaksu.»

«Noteikti nē; nožēloju, ka man jūsu priekšlikums jā­noraida.»

«Es došu jums par viņu pieci simti dolāru.»

«Arī divreiz tik es neņemšu.»

«Labi, es jums piedāvāju divreiz tik daudz.»

«Atvainojiet, te nav runa par naudu, bet par jūtām. Es mīlu savu zirgu un no viņa nekad nešķiršos.»

Nepazīstamais nopūtās.

«Tas mani ļoti sarūgtina; es nojāju divsimt jūdzes, lai nopirktu šo zirgu.»

«Es ļoti nožēloju,» pieklājīgi atbildēja Henrijs, «bet es esmu izjutis šī zirga vērtību. Mēs esam kļuvuši draugi. Vajadzīgs daudz svarīgāks iemesls kā nauda, lai es būtu ar mieru no viņa šķirties.»

«Ak, mans kungs, ja jūs zinātu iemeslu, kālab es alk­stu to nopirkt, tad varbūt…»

Nepazīstamais kādu brīdi šaubījās, tad it kā būdams pārliecināts, ka tālākās pūles būs veltas, viņš neuzdroši­nājās atzīties un, jaunajam cilvēkam paklanījies, nozuda pūlī.

Pa to laiku balle bija kļuvusi dzīvāka. Vairāki brī­nišķos tērpos ģērbti karavīri pievienojās dejotājiem un pūlējās parādīt savu veiklību, dejojot valsi. Santafē gu­bernators, resns, ar vulgāru sejas izteiksmi, labi apģērbtu pilsoņu pavadībā staigāja pa zāli. Tā laikam bija aug­stākā Jaunamerikas sabiedrība. Viskijs uz dejotājiem at­stāja savu iespaidu. Zvērķērāji un vedēji kļuva trokšņai­nāki un kauslīgāki. Meksikāņi, vīna un veca starptautiska naida satraukti, savukārt vērsa niknus skatienus pret ame­rikāņiem. -J

Henrijs turpināja vērot šo savādo jautrības un mēmo draudu sajukumu. Pēkšņi viņa priekšā atkal nostājās ne­pazīstamais ar sarkano apmetni.

«Atvainojiet, mans kungs,» viņš teica, nosēzdamies blakus Henrijam, «es tikko dzirdēju, ka jūsu karavāna dosies uz Čihuahu. Protams, jūs dosieties līdzi?»

«Jā, mūsu precēm te nav pietiekoši daudz pircēju.»

«Bet atpakaļbraucot, jūs atkal ieradīsieties Santafē?»

«Varbūt tad jūs būsit ar mieru man pārdot savu zirgu. Misisipi ielejā jūs varētu iegūt sev citu, vēl labāku,» re­dzēdams Henrija noraidošo kustību, nepazīstamais pie­bilda, * ' i