TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Es priecājos, ka tas tā,» pēc īsas klusēšanas viņš teica. «Es atnācu jums pateikties par augstsirdīgo rīcību un atvadīties no jums, jo pēc desmit minūtēm es no San­tafē aizbraucu.»

Viņš sniedza Henrijam savu roku, bet tas viņam savu nedeva.

Viņš atcerējās nostāstus par ārkārtīgo nežēlību, ko pierakstīja Seginam, un viņš sajuta pret skalpu mednieku nepārvaramu pretīgumu. Segins palika ar izstieptu roku, un jaunā cilvēka šaubas izsauca viņa sejā apvainota lep­numa izteiksmi.

«Es nevaru pieskarties jūsu rokai,» beidzot Henrijs teica.

«Kādēļ?» Segins mierīgi vaicāja.

«Kādēļ?… Tādēļ, ka uz viņas ir cilvēku asinis.v

Segins skumji paskatījās Henrijā un neizrādīja ne ma­zākās dusmu pazīmes; viņš paslēpa roku apmetņa krokās un, smagi nopūties, klusu izgāja no istabas. Sevrens cie­nīgi paklanījās un pavadīja viņu ar savu skatienu.

Gulēdams gultā, Henrijs vēlreiz redzēja meksikānieti, kad tas gāja caur gaiteni. Viņš bija cieši ietinies apmetnī un izlikās ļoti sagrauzts. Pēc acumirkļa viņš pazuda.

«Sevren,» teica ievainotais, «vai es nebiju par daudz ass pret šo cilvēku? Viņa skatienā ir kaut kas tāds, kas nav savienojams ar ļaunumu, ko par viņu stāsta. Vai jūs, mans draugs, man nepārmetat, ka es izrādīju viņam nici­nāšanu, kādu viņš pelna, ja var ticēt nostāstiem, ko par viņu stāsta?»

«Klusāk, klusāk! Raugieties šurp,» teica Sevrens, no­rādīdams uz pusatvērtajām durvīm.

Mēness gaismā Henrijs ieraudzīja trīs cilvēku siluetus, kas zagās gar sienu. Viņu augums, stāvoklis un soji lie­cināja, ka tie ir indiāņi. Pēc brīža viņi nozuda durvju ēnā.

«Tie ir nabaga Segina ienaidnieki, kādus ari tu viņam nenovēlētu, ja labāk viņu pazītu. Es drebu domājot, ka šie plēsīgie zvēri var viņu ievilināt kaut kādos slazdos. Bet viņš prot sevi sargāt, uzbrukuma gadījumā viņam radīsies palīgi. Esi mierīgs, Henrij, es tūlīt atgriezīšos.»

Pēc šiem vārdiem Sevrens steidzīgi izgāja. Palicis viens, mūsu ievainotais sāka pārdomāt par savādo ap­stākļu sagadīšanos, kuru dēļ viņš bija nonācis tik nožē­lojamā stāvoklī. Viņš pārmeta sev, ka apvainojis cilvēku, kas pret viņu izturējās tik līdzjūtīgi, un pret kuru viņa brālēns sajuta tādu cienību. Ieradās Godē un mazliet iz­kliedēja viņa sirdsapziņas pārmetumus; Godē piesēja zirgu pie loga, un pats novietojās viņu sargāt. Gandrīz tūlīt atgriezās arī Sevrens.

«Nu, kas,» degošā interesē Henrijs viņam prasīja, «kas noticis?»

«Viņš uzlēca zirgā pirms pienāca indiāņi. Es jau tev teicu, ka viņš prot sevi sargāt!»

«Bet vai tad viņi nevar viņu vajāt jāšus?»

«Tas ir maz ticams. Viņa biedri atrodas tuvumā, bet gubernators (es esmu pārliecināts, ka taisni viņš bija tas, kas uzsūtīja Seginam šos neliešus) nav spējīgs viņam sekot, kad viņš būs sasniedzis kalnus.»

«Sevren, izstāsti man šī cilvēka dzīvesstāstu.»

«Nē, šodien ne; mīļais Henrij, tev ir drudzis, un es negribu tevi uztraukt. Godē paliks pie tevis, bet man vēl jādodas uz nometni; es mēģināšu aizturēt karavāru līdz tam laikam, kad tu būsi spējīgs kāpt zirgam mugurā. Vai man tas izdosies? Darīšu visu iespējamo… Labu nakti!»

Neraugoties uz visu savu iespaidu, Sevrenam neizde­vās tirgotājus pārliecināt atlikt aizbraukšanu; karavāna! bija jādodas ceļā trīs*dienas pēc aprakstītās balles. Sev- rens nevarēja savus vagonus ari atšķirt un doties atse­višķi uz tādām vietām, kur ceļo tikai lielākas karavānas. Ņemt ievainoto līdzi nevarēja, viņš varēja to nepārdzīvot. Bija jāsamierinās un jāatstāj Henrijs Santafē, Godē gā­dībā. Te slimnieks varēja labi atpūsties un izmantot ķirurga padomus.

Sevrenam bija jāatvadās no sava brālēna. Aizbrauk­šanas brīdī Henrijs pacēlās gultā un pa vaļējo logu re­dzēja, ka aizbrauca milzīgie ar brezentiem pārsegtie, pa­kalniem līdzīgie pajūgi. Viņš dzirdēja pātagu pliukšķienus un vedēju skaļos kliedzienus. Tirgotāji, dižodamies uz sa­viem zirgiem, jāja gar Henrija logu un sūtīja viņam ar rokām atvadu sveicienus. Viņus pavadījis, jaunais cilvēks ar smagu vientulības sajutu atgūlās gultā. .

Neraugoties ,uz kanādieša rūpīgo kopšanu, viņš nosli- moja diezgan ilgi.

Arī Godē garlaikojās kopā ar viņu; viņa jautrība bija izzudusi. Jautro Kanādas dziesmiņu vietā, ko viņš agrāk neapnicis dziedāja, tagad viņš visu laiku lādēja meksikā­ņus un Meksiku.

«Mēs nekad nepierādīsim pie šīs dzīves,» Henrijs kād- reiz teica savam kalpam.

«0, kungs, nekad!» viņš pārliecinoši atbildēja. «Te ir simt reizes garlaicīgāk nekā pie kvēkeriem. Bet ko lai dara? Mums atliek tikai trakot un lamāties, un arī tad ne pārāk stipri.»

«Godē! Mēs varam aizbraukt no šīs pretīgās pilsētas. Brauksim projām jau rīt.»

«Bet, kaptein, vai jūs esat pietiekoši stiprs, lai kāptu zirgā?»

«Pamēģināšu, mīļais draugs. Ja nepietiks spēka panākt karavānu, mēs pa ceļam apstāsimies kādā pilsētā. Sliktāk kā še jau nekur nebūs. Katrā ziņā mēs redzēsim jaunas sejas to vietā, kas mums līdz nāvei apnikušas.»

«Pareizi, kaptein. Gar upes krastu būs daudz jauku apdzīvotu vietu: Albukerke, Tome un citas. Santafē ir īsta laupītāju ligzda. Sliktāk nevar būt. Kāda lieliska doma — aizbraukt no šejienes!»

«Vai nu lieliska, vai ne,» smaidot teica Henrijs, «bet tas ir nolemts. Šonakt visu sagatavojiet: mēs izjāsim pirms saules lēkta.»

Otrā rītā, gaismai austot, viņš un Godē izjāja no vies­nīcas pagalma divu apkrautu mūļu pavadībā.

Dažas dienas viņi ceļoja gar del Nortes upes malu lejup. Neapstādamies viņi pajāja garām dažām apdzīvo­tām vietām, kas ļoti atgādināja pretīgo Santafē. Viņiem bija jājāj pār apūdeņošanas kanāliem un gar svaigu za­ļumu apaugušiem kukurūzas laukiem; viņi redzēja vīnogu plantācijas un lielas fermas, kas, tuvojoties Riohbago, kļuva bagātākas un ziedošākas. Tālumā bija saskatāmas divkāršas klinšu kalnu grēdas; dažreiz pakalnu rindas it kā noslēdza ieleju, bet, kad ceļinieki tiem bija pāri, viņiem atvērās jauns skats, un tas bija viens no galvenajiem ce­ļojuma jaukumiem.

Pilsētās Henrijs redzēja brīnišķus krāšņus iedzimto tērpus: vīrieši valkāja rūtainus apmetņus vai strīpainas segas, kas bija patapinātas no navabiem, koniskas ce­pures platām malām, samta bikses un jostas ar zīda auk­lām. Dažreiz kājās bija sandales, kādas valkā Austrumos. Bez izņēmuma visas sievietes valkāja koķetas mantijas, īsus svārkus, izšūtus ņieburus un tradicionālās mazās kur­pītes, kas aizsargā tikai kāju pirkstus.

Ceļinieki sastapa daudzus labības pajūgus. Mūļi bija neliela auguma ar īsu vilnu, tievām kājām un spītīgu rak­sturu. Pavadoņi jāja uz mustangiem. Segli bija ar pa­augstinājumu priekšā un mugurpusē; zirgu spalvas pava­das, jātnieku tumšās sejas ar smailām bārdām, milzīgie pieši, kas skanēja pie katras kustības, kliedzieni un lāsti — tas viss Henrijam bija jauns; tomēr patiesībā viņš visu to redzēja kā pa sapņiem. No noguruma viņam bieži cēlās drudzis, un tādā stāvoklī slimniekam visi apkārtējie priekš­meti rādās izplūduši un nogurdina smadzenes. Ievaino­jums sāpēja; karstums un putekļi, slāpes un sliktā nakts­guļa vēl vairāk veicināja nogurumu. Tomēr Henrijs bija nolēmis katrā ziņā panākt savus biedrus.

Piektā dienā pēc izjāšanas no Santafē, ceļinieki sa­sniedza Paridas miestiņu. Henrijs bija nodomājis pavadīt te nakti, bet viesnīca bija tik netīra, ka viņi nolēma sa­sniegt Sokoro. Tas bija beidzamais apdzīvotais Jaunmek- sikas punkts, aiz kura sākās briesmīgs tuksnesis, kas pa­zīstams ar nosaukumu «Nāves ieleja». Tā kā Godē ap­kārtni nepazina, tad Paridā vajadzēja salīgt pavadoni. Tas bija nepatīkams zellis, kas arī mūsu ceļotājiem nepa­tika; bet viņiem teica, ka ne še, ne Sokoro neviens ne par kādu naudu neuzņemsies viņus pavadīt. Tātad izvēles ne-, bija.