TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Kad Henrijs atguva samaņu, viņš redzēja, ka guļ gultā; viņa acis sāka mehāniski sekot gultas aizkaru iz­greznojumiem. Tur bija dažādas viduslaiku ainas: bruņi­nieki bruņu cepurēs ar nolaistiem sejsegiem jāšus uz zir­giem; daži bija ievainoti un gulēja zemē; cēlas dāmas ar vapeņiem greznotos tērpos sēdēja smagos flāmu zirgos un rokās turēja vanagus; viņām sekoja pāži, kas valdīja suņu barus, kādu tagad vairs nav.

Henrijs raudzījās šais figūrās ar kaut kādu bērnišķu sajūsmu. Maz pamazām viņš sāka izprast savas domas. Viņa atmiņa sāka darboties, bet kā tas parasti gadās tiem, kas atveseļojas — sapņi un īstenība sajaucas visbrīnišķī­gākā veidā.

Nogurušais Henrijs atkal aizmiga. Kad viņš atmodās, viņa domas bija mazliet noteiktākas un skaidrākas: izdzir- dis istabā mūziku, viņš vairs nedomāja, ka spēlē uz aiz­kariem redzamie ieroču nesēji, kas pūta medību ragus. Viņš klausījās un atšķīra divas sieviešu balsis, kas dzie­dāja franču dziesmu meksikāņu arfas pavadījumā. Melo­diju dziedāja pusbalsī un tā bija ļoti patīkama. Henrijs tagad skaidrāk apzinājās beidzamos notikumus: viņš bija

talu no Francijas, tālab vēl brīnišķīgāk bija dzirdēt dziesmu mātes valodā.

Viņš pagrieza galvu dziesmas virzienā. Aizkari bija at­vilkti; viņš gulēja lielā, krāšņā istabā, kas bija nekārtīgi, bet skaisti iekārtota; istabā atradās cilvēki; daži stāvēja, citi gulēja uz parketa, un visi likās ar kaut ko nodarbi­nāti. Viņš redzēja savā priekšā sešas vai astoņas figūras, bet tā bija viļšanās; viņš saprata, ka priekšmeti viņa acīs dubultojas, jādomā vājās redzes dēļ. Viņš aizvēra acis, atkal atvēra un mēģināja koncentrēt savu uzmanību uz apkārtējiem priekšmetiem. Tagad viņš ieraudzīja tikai trīs cilvēkus — vienu vīrieti un divas sievietes.

Gultai vistuvāk uz zema dīvāna sēdēja gadus četrdes­mit veca dāma. Arfa, kuras skaņas Henrijs dzirdēja, atra­dās viņas priekšā; viņa turpināja no tās izvilināt melodis­kas skaņas. Jaunībā šī dāma, jādomā, bija bijusi ļoti skaista; viņas sejas pantos bija saskatāms cēlums, bet arī dziļas, iekšējas bēdas. Vairāk no rūpēm kā no vecuma, viņas seja bija segta krunkām, bet krāšņos gaišos matos mirdzēja sirmi pavedieni. Bija skaidrs, ka viņa ir fran­cūziete; tas bija saskatāms katrā viņas graciozajā kustībā, tērpa vienkāršumā un skaistumā.

Netālu no viņas pie galda, kas stāvēja istabas vidū, sēdēja gadus piecdesmit vecs cilvēks. Viņš sēdēja ar seju pret gultu, un arī viņa nacionalitāti bija viegli uzminēt. Platā piere, sārtie vaigi, uz priekšu izstieptais zods, zilās acis — viss liecināja, ka viņš ir vācietis. Sejas izteiksme nebija sevišķi inteliģenta; acīmredzot viņš piederēja to ļaužu šķirai, kas daudz zina, bet kam nav radošu spēju; tās ir ceļojošās vārdnīcas, kam atmiņai ir galvenā loma un kas pie vāciešiem sastopams ļoti bieži. Darbs, kurā viņš bija iegrimis, liecināja, ka tas ir nenogurstošs darbarūķis, kam sistematizēšana ir nepieciešamība un lielākā bauda. Uz galda un blakus uz grīdas stāvēja augu, zāles un krūmu kaudze, ko viņš kārtīgi novietoja starp sava her­bārija lapām. Blakām botāniķim sēdēja brīnišķa jauka meitene, gandrīz vēl bērns; pievērsis uz mirkli viņai savu skatienu, Henrijs vairs nevarēja to novērst no šīs naivi brīnišķās būtes. Nebija šaubu, ka viņa ir vecākās dāmas meita: abām bija vienādi smalki sejas panti, vienāds grieķu profils. Slimniekam meitene šķita tik pasakaini skaista, ka visu apkārtni viņš uz brīdi atkal noturēja par sapni.

Sev par apmierinājumu viņš drīz pārliecinājās par pre­tējo, jo viņš izdzirda botāniķa vārdus, kas tika izteikti franču valodā ar stipru vācu akcentu:

«Es jums būtu ļoti pateicīgs, kundze, ja jūs nospēlētu

marseljēzu.»

«Tūlīt mēs to jums nospēlēsim, doktor. Mīļā Zoja, pa­ņem savu mandolīnu.»

Jaunā meitene, kas visu laiku uzmanīgi sekoja botā­niķa darbam, piecēlās, noņēma no sienas instrumentu, kas atgādināja ģitāru, un apsēdās blakus mātei. Atskanēja uz diviem instrumentiem spēlētā marseljēza. Botāniķis pār­trauca savu darbu un ar baudu klausījās. Pie katra varo­nīgā piedziedājuma atkārtojuma labsirdīgais botāniķis sita ar kāju un plaukšķināja.

Kad mūzika apklusa, Henrijs pārliecinājās, ka tas ne­bija sapnis — tas viss patiesi norisa viņa acu priekšā. Viņš sev vaicāja, kur viņš atrodas, un viņa skatiens klīda pa istabu, meklējot atrisinājumu šim jautājumam. Pēkšņi viņš pazina savu suni Alpu, kas saritinājies gulēja ,uz paklāja pie gultas. Viņš klusu pasauca: «Alp, Alp!»

«Māmiņ, māmiņ! Klausieties, slimnieks sācis runāt,» uztraukti iesaucās meitene.

Suns pietrūkās un uzlika priekškājas uz gultas; viņš berzēja purnu gar saimnieku un priecīgi smilkstēja. Hen­rijs maigi glaudīja dzīvnieku.

«Paskaties, māmiņ. Viņš pazīst suni, viņš ir atguvis samaņu.»

Dāma steidzīgi piecēlās un tuvojās gultai. Arī vācietis piecēlās un saņēma slimnieka roku, iepriekš aizdzīdams Alpu, kas priecīgi ielēca gultā.

«Viņam daudz labāk,» teica dāma: «paskatieties, cik viņa skatiens skaidrs un mierīgs.»

^«Protams, labāk,» ārsts apstiprināja.

«Kur es esmu?» Henrijs prasīja. «Esiet tik laipni, sa­kiet man.»

«Esiet mierīgs un neuztraucieties,» ārsts teica. «Jūs bijāt ļoti slims un atrodaties pie draugiem, tas ir viss, kas jums pagaidām jāzina. Drīz jūs būsit vesels. Jūs, jādomā, uzmodināja mūzika?»

«Man bija tik labi, klausoties mūziku,» teica Henrijs.

«Vai patiešām?» dāma smaidot jautāja.

«Kundze, jūs man devāt iespēju noklausīties manas dzimtenes dziesmu, un jūs spēlējat ļoti labi, jūs un Zojas jaunkundze.»

«Viņš zina manu vārdu!» naivā izbrīnā iesaucās mei­tene.

«Būs labāk, ja mēs liksim Hallera kungam mieru. Troksnis…»

«Ak nē, kundze! Es jūs lūdzu, spēlējiet vēl kaut ko; atvainojiet par manu nekautrīgo lūgumu.»

«Lai notiek, kaut vai tamdēļ, lai iemidzinātu manu pacientu, kas šoreiz par daudz pļāpā,» labsirdīgi teica ārsts.

Māte un meita paņēma mūzikas instrumentus, un, lai gan Henrijs ar sajūsmu viņās klausījās, tomēr mūzika ieaijāja un viņš aizmiga.

Atspirdzinošais miegs turpinājās, līdz beidzās mūzika. Henrijs neskaidri dzirdēja, ka atvērās durvis; viņa dzirde uztvēra maigus sveicienus, kas parasti, kad tuvi cilvēki atgriežas 110 tāla ceļojuma. Viņš dzirdēja vārdus «mīļā Zoja», ko teica vīrieša balss. Tālāko sarunu viņš vairs nedzirdēja. Visi aizgaja, pagāja labs brīdis; blakus istabā bija dzirdami soļi, un zābaku klaudzieni jaucās ar piešu troksni. Beidzot soļi kļuva skaļāki un apstājās pie viņa gultas. Henrijs paskatījās uz augšu. Viņa priekšā stāvēja Segins, skalpu mednieks.

Tiklīdz slimnieks to ieraudzīja, viņš tūlīt, negaidot nekādus paskaidrojumus, saprata, ka šis cilvēks viņu iz­glābis. Henrijs atcerējās, ka Segina tēls neskaidri vijās viņa smadzenēs un sevišķi spilgti bija saskatāms, kad viņš murgoja. Bet acīmredzot Segins nevēlējās tēlot glā­bēja lomu un vienkārši viņam teica:

«Vai jums labāk, Hallera kungs? Man teica, ka drīz jūs pavisam atveseļošoties. Atļaujiet jūs apsveikt ar izve­seļošanos, jo tas dara godu mūsu draugam, doktoram Rihteram.»

So paņēmienu (atvairīt no sevis katru pateicību, kas viņam patiesībā pienācās) pavadīja īpatna poza — uz krū­tīm sakrustotas rokas.