«Vai nav taisnība, man jums jāpateicas par dzīvības glābšanu, Segina kungs?» Henrijs prasīja.
«Jā,» smaidīdams atbildēja skalpu mednieks, «bet es tikai atlīdzināju parādu. Atcerieties, ka jūs manis dēļ Santafē ballē riskējāt ar savu dzīvību? Tātad jūs man neko neesat parādā.»
Henrijs bija sajūsmināts līdz asarām par smalkjūtību, ar kādu Segins atvairīja no sevis pateicības nastu. Dažas dienas atpakaļ viņš ar riebumu bija atgrūdis šī cilvēka roku. Tomēr šis vīrs bija lieliskas un labas sievietes vīrs un brīnišķas meitenes, kas atgādināja debesu eņģeli, tēvs… Henrijs aizpiirsa visus ļaunos darbus, ko baumās par viņu pauda, un, baidīdamies tikt noraidīts, noteica:
«Piedodiet man, atļaujiet paspiest jūsu roku.»
Un viņš karsti saspieda pasniegto roku.
«Man nekas nav jums jāpiedod,» Segins ar cienību teica. «Es cienu tās jūtas, kas spieda jūs atraut savu roku … Mani vārdi jums liekas savādi? .. Uz dzirdēto baumu pamata jūs rīkojāties kā nākas. Kādreiz, Hallera kungs, jūs mani iepazīsit tuvāk, un tad daudzus manus soļus jūs ne tikai piedosiet, bet arī attaisnosiet. Bet pagaidām pietiek. Es atnācu jūs lūgt, lai par visu to, ko jūs par mani zināt, jūs šeit klusētu. Nekas nedrīkst satraukt to man mīļo cilvēku dvēseles mieru, kam es esmu tikai vīrs un tēvs.»
Viņš smagi nopūtās un uzmeta skatienu ieejas durvīm. Henrijs vēlreiz paspieda sava saimnieka roku, apsolīja klusēt un redzot, ka šī saruna viņam nepatīkama, sāka runāt par citu.
«Kā es še nokļuvu? Tā taču ir jūsu māja? Kā jūs mani atradāt?»
«Šausmīgā stāvoklī. Es nevaru sevi uzskatīt par jūsu glābēju; patiesībā jums jāizsaka pateicība savam zirgam.»
«O, mans uzticīgais Moro! Vai patiešām, glābdams savu kungu, viņš aizgāja bojā?»
«Jūsu zirgs ir šeit un mierīgi barojas ar kukurūzu. Es ceru, ka jūs būsit apmierināts ar viņa izskatu. Jūsu mūlis ganās tuvākajā pļavā. Jūsu mantas atrodas šajā kaktā.»
«Bet…»
«Godē, jūs gribat prasīt?» Segins pārtrauca. «Neuztraucieties par viņu. Viņa patlaban šeit nav. Labā apsardzībā un ar piedzīvojušu pavadoni es viņu aizsūtīju uz visām piestātnēm, kur atpakaļceļā jāapstājas jūsu karavānai. Visu, kas ar jums noticis, es vēstulē paziņoju Sev- renam. Jūsu brālēns neuztrauksies, kad zinās, ka jūs atrodaties manā mājā.»
«Kā lai es jums par visu to pateicos? Jūs izglābāt Godē! Jūs domājāt arī par Sevrenu! Pie manis ir mans uzticīgais zirgs Moro un labais suns Alps. Bet kas tad notika ar mani šajā briesmīgajā «Nāves ielejā», kas šoreiz gandrīz attaisnoja savu nosaukumu? Ķādā stāvoklī jūs mani atradat?»
«Dažas jūdzes no šejienes uz klints, kas paceļas pār del Nortes upi, jūs virs bezdibeņa karājāties arkānā, kas bija aptvēris jūsu ķermeni. Arkāna viens gals bija piesiets pie segliem, un jūsu Moro, atspiedies uz priekškājām un atsēdies uz pakaļējām, visu jūsu ķermeņa smagumu turēja uz sava kakla.»
«Vareni, Morol Kāds šausmīgs stāvoklis!»
«Protams, šausmīgs! Jo, ja jūs būtu nokritis, jūs nolidotu kādus trīssimt piecdesmit metrus, pirms nosistos pret apakšējām klintīm.»
«Es droši vien biju paklupis, meklēdams ceļu pie ūdens.
«Murgos jūs devāties tukšā telpā. Ja jūs neaizturētu, jūs savu mēģinājumu atkārtotu. Kad mēs jūs izvilkām no bezdibeņa, jūs rāvāties turp atpakaļ; apakšā jūs redzējāt ūdeni un briesmas neapzinājāties. Lielas slāpes aptumšo prāta spējas.»
«Par visu to man saglabājusies tikai tumša nojauta; es kaut ko atceros kā sapnī.»
«Labāk nemaz nepūlieties atcerēties. Lūk, ārsts jau man māj, ka jūs par daudz runājot. Es ienācu tālab, ka man bija jums jāpasaka pāris vārdu; pretējā gadījumā es jūsu mieru nebūtu traucējis. Pagaidām veseļojieties. Jūtieties še kā mājās, un palieciet tik ilgi, kamēr jūsu draugi atgriezīsies no Čihuahu. Pēc mana paziņojuma saņemšanas, es ceru, viņi apmetīsies netālu no šejienes, un tad jūs pilnīgi vesels varēsit viņiem pievienoties .. Dzīve šai tuksnesī jums varbūt neliksies sevišķi patīkama; nu, bet manējie papūlēsies, lai jūs daudz negarlaikotos. Jūs mīlat ' lasīt, un man ir plaša bibliotēka. Jūs izklaidēs ar mūziku. Doktors Rihters ir tāds cilvēks, kas pratīs atbildēt uz visiem jūsu jautājumiem; vārdu sakot, neļaujiet man nožēlot, ka es jūs še atstāju. Atcerieties, ka saimnieks atbild par visu to labklājību, kas mīt zem viņa jumta.»
«Pagaidiet, es jūs lūdzu. Santafē jums bija uznākusi iegriba nopirkt manu zirgu …»
«O, tā nebija iegriba. Bet to es jums paskaidrošu citu reizi. Varbūt iemesla, kas spieda mani tik ļoti vēlēties iegūt jūsu zirgu, vairs nav.»
«Ņemiet Moro, es jūs lūdzu. Es atradīšu sev citu zirgu, kas būs līdzvērtīgs Moro.»
«Nekādā ziņā. Pēc pakalpojuma, ko jums izdarīja Moro, jūs nedrīkstat no viņa šķirties. Es domāju, ka jums jābūt viņam pateicīgam.»
«Bet jūs, Segina kungs, šonakt aizbrauksit; varbūt jums būs tāls ceļš. Ņemiet Moro vismaz šoreiz. Pretējā gadījumā man būs jādomā, ka jūs negribat man piedot… neņemt vērā manu nožēlošanu.»
«Lai notiek, kā jūs vēlaties; mans zirgs ir noguris, bet man šonakt jābūt tālu. Tātad esiet sveicināts un būsim draugi.»
Henrijs palika viens. Viņš sāka klausīties. Pēc pusstundas viņš izdzirda Moro zviegšanu, un pēc tam pazibēja jātnieka ēna. Segins aizjāja … varbūt uz asiņainu darbu … Kādu laiku Henrijs vēl domāja par šo savādo cilvēku, bet domas viņu ļoti nogurdināja. Viņa domas izklaidēja divas pievilcīgas būtes — māte un meita.
Garlaicības vietā, no kā tā baidījās Segins, Henrijs nemanīja, kā pagāja laiks. Drīz viņš sajuta, ka ir spējīgs staigāt; spēki atgriezās tik strauji, ka pat cienījamais ārsts Rihters bija ļoti pārsteigts. Pirmās Henrija rūpes bija noskūt bārdu, kas, pēc viņa domām, viņu kropļoja, un savest kārtībā savas ūsas. Viņš bija ļoti apmierināts, ka mantas nav pazudušas, un viņam ir iespēja apģērbties kā īstam džentlmenim vecā rupjā mednieku tērpa vietā.
Drīz viņš bija spējīgs izdarīt dāmām daudz pakalpojumu kā pateicību par rūpēm viņa slimības laikā. Atveseļojās ne tikai viņa miesa, bet arī gars. Labsajūtu, ko Henrijs izjuta šīs ģimenes vidū, viņš izskaidroja ar to, ka pats nesen bija zaudējis visus savus tuviniekus.
«Mana māte,» viņš teica Segina kundzei, «bija tikpat laba un mīļa kā jūs. Kad jūs man pārmetat kādu neuzmanību, piemēram, pārāk agru pastaigu vai ilgu lasīšanu, tad es no jūsu rīcības esmu tā saviļņots, ka ar pūlēm sevi savaldu, lai neapskautu un nenoskūpstītu jūs tāpat ka savu miesīgo māti.»
«Mana māsa Alīse,» viņš teica Zojai, «bija tikpat jautra un skaista kā jūs.»
Zoja smiedamās viņam atbildēja:
«Jūs domājat, ka es esmu skaista? … Māmiņ, vai tas taisnība?» un, turpinot smieties, viņa sarka.
Henrijs visu laiku pavadīja viņu sabiedrībā; viņam labāk patika nodarboties ar mūziku dāmu sabiedrībā, nekā ar botāniku ārsta vadībā, kaut gan ārsts ar savu labsirdību viņam ļoti patika. Seginu māja atradās upes krastā, liela nožogota laukuma vidū. Zogs bija ļoti augsts, un tas aptvēra pļavas un dārzu. Nožogojuma augšā bija kaktusu un dzeloņaugu dzīvžogs, kas izveidoja nepārejamu sienu.
Iežogotā laukumā varēja nokļūt tikai caur smagiem vārtiem un maziem vārtiņiem. Bet tie vienmēr bija aizslēgti. Dārzs bija lielisks; tajā auga daudz svešzemju koku; viņu zari savijās biezos čemuros, kas radīja mežonīgu izskatu. Zojas lepnums un prieks bija puķu dārzs, kurā auga daudz dažādu puķu. Viņu smarža iespiedās pat mājā. Kā jau teikts, žogs beidzās pie pašas upes; klinšainais krasts un dziļais ūdens aizsargāja māju no upes puses. Krasts bija apaudzis ar biezām kastaņkoku rindām, bet viņu ēnā bija iestādīti vairāki zaļi koki spāņu gaumē. Tikai šinī pusē skatiens varēja klīst tālāk par žogu. Skats bija skaists, varēja redzēt vairāk nekā jūdzi gar delNortes upes gultni. Otrā pusē upei nebija redzama neviena mītne un apstrādāts lauks. Viss apgabals bija apaudzis ar kastaņkokiem. Dienvidos, horizonta malā virs meža kā bulta pacēlās El- paso del Norte baznīcas tornis. Vakaros kļuva redzamas asās klinšu kalnu virsotnes un vēl maz izpētītā Oregonas augstiene, kuras ezeri ar savu paisumu un bēgumu izsauc medniekos māņticīgas bailes. Ļoti tālu austrumos bija saskatāmas divas paralēlās ar zeltu bagātās Mimbrijas kalnu grēdas, kur reti iegriežas paši drosmīgākie mednieki; tā ir briesmīgo apaču un navahu dzimtene.
Читать дальше