TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Gandrīz katru rītu Henrijs ar dāmām un ārstu pastai­gājās iežogotā laukumā. Ar katru dienu viņu savstarpējais tuvums auga un auga. Tagad Henrijs saprata, ka tirgo­tāju sabiedrība viņu tikai izklaidēja, bet neapmierināja. Viņa sirds, kas vientulībā bija tik daudz cietusi, tagad mierīgos ģimenes apstākļos atplauka. Viņam patika sa­ņemt rīkojumus no Segina kundzes kā no savas paša mā­tes; Henrijs viņai parādīja vislielāko uzmanību, viņš to gandrīz dievināja. Kas attiecas uz Zoju, tad Henrijs dienu no dienas palika pret viņu atturīgāks; bet katru reizi, kad ārsts ieminējās, ka karavānai drīz vajag ierasties un jau­najam cilvēkam būs jādodas projām, Henrija sirds sa­žņaudzās.

Vakaros viesistabā risinājās mierīgas sarunas. Uz ār­sta lūgumu dāmas sarīkoja mazu koncertu. Tad, uz Zojas lūgumu, Henrijam vajadzēja viņas albumā kaut ko zīmēt. Te varēja novērot kādu īpatnību: visas sieviešu sejas vi­ņam līdzinājās vienai.

Kad Zoja māksliniekam to aizrādīja, viņš sāka attais­noties. Kad par tiesnešiem tika uzaicināti māte un ārsts, tad pēdējais teica:

«Mīļā Zoja, tā taču ir jūsu seja.»

Segina kundze klusēja, bet šai vakarā viņa un Zoja agri aizgāja no viesistabas, bet Henrijs visu nakti do­māja. Otrā dienā viņam bija gara saruna ar māti; uz vi­siem viņa lūgumiem tā atbildēja:

«Pagaidīsim manu vīru; ja viņš atzīs, ka jūs esat cie­nīgs būt par Zojas vīru, es būšu patiesi priecīga kļūt par jūsu māti.»

Nemanot pagāja desmit dienas. Segina kundzei un ār­stam šķita, ka Henrijs kļuvis par viņu ģimenes locekli; viņš vienā un tai pašā laikā prata būt neparasti maigs un pieticīgs, stāstīja par savu pagātni un atvēra savu garīgo pasauli; ar Zoju viņš bija kautrs. Viņš gaidīja Se­gina atgriešanos, lai paziņotu meitenei savu nodomu. Viņš nešaubījās, ka Segins piekritīs. Savās domās viņš attēloja Segina pārsteigumu un pateicību par bildinājumu no cil­vēka, kas piederēja godīgai un cienījamai dzimtai.

Henrijs atzina, ka tādā veidā viņš būs nolīdzinājis savu pateicību par dzīvības izglābšanu un mierīgi cēla savas nākotnes gaisa pilis. Pēc kāzām viņš ar Zoju tūlīt aizbrauks no šīs mežonīgās zemes, kur viņas tēva vārds nolādēts, apmetīsies Jaunorleānā uz pastāvīgu dzīvi, at­metīs katras domas par ceļojumiem un baudīs nedalītu laimi.

«Henrija kungsl Henrija kungs!» Zoja notālēm sauca, tad apstājās un uzlika roku uz sirds, kas stipri pukstēja, jo viņa bija skrējusi kā maza meitene. «Vai jūs zināt,» viņa beidzot teica: «pagājušā naktī atbrauca mans tēvs. Es tikko ar viņu sasveicinājos; viņš runāja ar māmiņu un teica, ka vēloties tūlīt ar jums runāt. Kalpotāji aiz­skrēja jūs meklēt, bet es uzkāpu augšā savā istabā un ieraudzīju, ka jūs staigājat zem kastaņām, un atskrēju jums pretī. Tētis redzēs, ka es vislabāk protu izpildīt viņa vēlēšanos.»

Sniedzot šo paskaidrojumu, meitene smaidīja. Henrijs Hallers jutās satraukts; acīmredzot tagad tika izšķirts viņa liktenis, un viņš pats to nemaz nenojauta. Varbūt, ka Zoja sajūt pret viņu tikai tādas simpātijas, ko prasa laba audzināšana pret katru viesi. Varbūt jaunība un bēr­nišķā naivitāte neļauj viņai vēl just tik dziļi, kā juta Hen­rijs.

Sīs domas nomāca jauno cilvēku; tālab, iedams Zojai blakus, viņš klusēja. Turpretī viņa smējās, plūca puķes, sauca iemīļotos baložus un dusmojās par jauno cilvēku, ka viņš acīmredzot nepriecājas par tēva atgriešanos.

Tuvojoties mājai, Henrijs nevarēja noturēties neteicis:

«Jūs vēlaties, lai es priecājos, ka man būs no jums jāšķiras?»

«Kā jāšķiras?!» viņa atkārtoja, un sārtums izzuda no viņas sejas. «Bet kālab? Mums kopā bija tik labi.»

Henrijs satvēra jaunās meitenes roku.

«Vai jūs vēlaties, lai mēs nekad nešķirtos? Tā būtu mana visdedzīgākā vēlme.»

«Hallera kungs!» nopietnā tonī kāds iesaucās viņam aiz muguras.

Henrijs atlaida Zojas roku, pagriezās un ieraudzīja Seginu, kas iznāca no apelsīnu koku biezokņa un pārme­toši viņā raudzījās.

«Tēt,» teica Zoja, apskaudama savu tēvu, «vai tas tais­nība, ka jūs no mums gribat aizvest Hallera kungu? Bet vai jūs arī zināt, ka tas ļoti sarūgtinās māmiņu, ārstu un mani?»

«Mans bērns,» glaudīdams savas meitas blondo gal­viņu, Segins teica un pamāja Henrijam, lai tas viņam sekotu.

Viņi iegāja istabā, ko aizņēma viesis. Segins aiztaisīja logus un aizslēdza durvis. Visu laiku viņa sejas izteiksme bija tik drūma, ka Henrijs nojauta, ka viņa sapņi izkūp miglā.

«Ne tā,» viņš domāja, «vajadzēja izturēties Seginam, kad viņa meitai parāda godu un nomazgā tēva uzlikto traipu.»

Segins apsēdās uz dīvāna, norādīja vietu jaunajam cilvēkam un ar ironiju teica:

«Jūs, es domāju, nešaubīsities par to, ka es yēlos'sev znotu, kas morālā ziņā man piemērots. Kāda ir mana slava — tas jums zināms. Tagad iedziļinieties dziļāk lie­tas būtībā un sakiet, vai jūs savu bildinājumu, par ko es uzzināju no sievas, vēl uzturat?»

«Mans kungs, es to uzturu; es lūdzu jūsu meitas roku.»

Segins kādu brīdi klusēja; tad atvairīja pārdomas un turpināja:

«Ko jūs zināt par mani?… Es domāju — patiesību?»

«Es zinu, ka jūs bijāt ļoti augstsirdīgs pret mani; es jūs smagi apvainoju, bet jūs izglābāt mani. Tie ir mani personīgie piedzīvojumi. Kas attiecās uz pārējo, tad es zinu tikai jūsu vārdu un jūsu palamu.»

«Se,» teica Segins, zīmēdams ar roku riņķi, kas nozī­mēja žoga ieslēgto rajonu, «še neviens nezina nekā, kas uz to attiecas. Bet par maniem varoņdarbiem taču kara­vānas biedri jums stāstīja?»

«Jā.»

«Tātad jūs esat dzirdējis, ka es — Segins, esmu skalpu mednieks, ka Elpaso iemītnieki sūta mani apaču un navahu medībās un maksā man par indiāņu galvaskausiem, ar ko viņi izgrezno savas pilsētas sienas. Jums taču to stāstīja?»

«Jā, mans kungs.»

«Un tas viss taisnība … Vai patiesi jūs arī tagad vēl gribat precēt slepkavas meitu?»

«Mans kungs!» iesaucās jaunais cilvēks, «jūsu nozie­gumi nav jūsu meitas noziegumi. Paldies Dievam, viņa ir tik nevainīga, ka pat nenojauš sava tēva noziegumus. Jūs varat būt dēmons, viņa tāpat paliks eņģelis.»

Segina sejā parādījās rūgtu skumju izteiksme.

«Noziegumi! Dēmons!» viņš atkārtoja. «Protams, jums ir tiesības tā teikt. Jums jādomā pastāstītas visas tās pa­sakas, kas klīst par mani: par saindētām vakariņām, ar lielgabalu nošautiem neapbruņotiem indiāņiem un citām līdzīgām nežēlībām.»

«Jā, mans kungs; bet man jāpiebilst, ka mans brālēns Sevrens to dzirdot raustīja plecus, kas spieda arī mani izturēties pret šiem nostāstiem ar neuzticību.»

«Hallera kungs, visi šie nostāsti ir izdomāti, izdomāti no sākuma līdz beigām.»

«Cik es esmu priecīgs! Izjutis pats jūsu labsirdību, es cietu, domājot par briesmu darbiem, kas jums tiek pie­rakstīti.»

«Un tomēr,» Segins turpināja, «ja visi šie nostāsti ar visiem to briesmīgajiem sīkumiem būtu patiesi, tie būtu tikai vāja līdzība tam, ko darījuši indiāņi ar neapsargātu ciemu iedzīvotājiem. Ja jūs tikai zinātu visu to, kas noticis beidzamajos desmit gados! Neģēlības un slepkavības, no­dedzinātie ciemi, gūstā aizvestās sievietes un bērni, uz savu māju sliekšņa nožņaugtie vīrieši, izpostītie apgabali! Augstais Dievs! Arī mani šie mežoņi ir ievainojuši pašā sirdī. Varbūt Visuvarenais pastarā dienā mani par to ap­žēlos.» — To teikdams, Segins ar rokām aizsedza seju un noliecās pār galdu. Kad viņš pēc tam nolaida rokas, tā sejai atkal bija parastā skumjā un lepnā izteiksme.