TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Neskaitot iespējamo sadursmi ar apačiem, Henrijs, do­doties «Nāves ielejā», riskēja ar! ar savu veselību.

Ievainojums bija iekaisis un viņu mocīja drudzis. Bet viņam pastāstīja, ka Sevrena karavāna braukusi te cauri tikai trīs dienas atpakaļ. Viņš cerēja tos panākt un sa­stapt Sevrenu, pirms viņi sasniegs Elpaso nometni. Hen­rijs nolēma doties ceļā nākamās dienas rītā un jāt iespē­jami ātri.

Ceļinieki bija jau piecēlušies pirms saules lēkta. Godē izgāja, lai uzmodinātu pavadoni un apseglotu mūļus un zirgus. Henrijs gatavoja kafiju, bet viesnīcas saimnieks savā apmetnī lepni pastaigājās un vēroja viņa rīcību.

«Kungs, kungs!» kanādietis kliedza, atgriezdamies no sētas, «tas nelietis taču aizbēdzis!»

«Kurš tad?»

«Nolādētais meksikānis, mūsu pavadonis! Viņš noza­dzis mūli un ar to pazudis.»

Henrijs, nobijies, vai zaglis nav paņēmis arī zirgu, aizskrēja uz stalli. Par laimi Moro bija savā vietā, trūka tikai viena mūļa.

«Varbūt viņš nav vēl paspējis aizbēgt, teica Henrijs, «pameklēsim viņu pilsētā.»

Bet šīs cerības drīz tika izkliedētas; ļaudis, kas bija atbraukuši Sokoro uz tirgu, zināja pastāstīt, ka sastapuši pavadoni, kas paātrinātos auļos, cik nu to spēj ietiepīgais mūlis, devies gar upi uz augšu… Ko lai iesāk? Dzīties zaglim pakaļ — nozīmēja zaudēt veselu dienu. Henrijs samierinājās ar zaudējumu un sāka meklēt citu pavadoni, bet visur saņēma tikai vienu atbildi: apači, apači!

Viņš griezās pie viszemākās iedzīvotāju šķiras, pie na­bagiem, kas sēdēja uz laukuma, bet arī tur viņš dzirdēja tikai: apači!

Visur bija dzirdama tikai viena atbilde: apači, ko pa­vadīja rādītāja pirksta pacelšana deguna augstumā, kas pie meksikāņiem nozīmēja galīgu atteikšanos.

«Tas ir skaidrs, Godē, ka mēs pavadoni neatradīsim. Ko tu par to teiksi? Vai mēs nemēģināsim iespiesties «Nā­ves ielejā» vieni paši, bez citu palīdzības?»

«Labi, kungs, es esmu ar mieru jums sekot.»

Viņi devās ceļā caur tuksnesi sava vienīgā mūļa pava­dībā. Visi Sokoro iedzīvotāji viņus pavadīja ar laba vē­lējumiem. Pavadījuši nākamo nakti Volverdas drupās, viņi iejāja «Nāves ielejā».

Pēc divām stundām viņi sasniedza Frakristobāla aizu.

Sai vietā ceļš novirzās no upes un ved tieši apgabalā, kur nav ūdens.

Viņi pārjāja upei un nonāca tās kreisajā krastā. Tur viņi atļāva saviem dzīvniekiem padzerties un piepildīja visus savus ādas maisus ar ūdeni.

Nojājuši dažas jūdzes, viņi jau varēja pārliecināties, cik pareizi šis apgabals bija nosaukts. Sur tur uz neaug­līgās zemes mētājās cilvēku un zvēru kauli un dažadi priekšmeti, ko acīmredzot še bija atnesuši cilvēki: sasista krūze, sarūsējis piesis, pārtrūkusi siksna, drēbes gaba­liņš… Tūkstoš citu pazīmju liecināja par tuksneša ne­laimīgo upuru likteni.

Kā viņi nokļūs tuksneša otrā pusē? Vai patiesi viņiem lemts iet bojā un tikai pavairot drausmīgo pazīmju skaitu?

Henriju pārņēma skumjas nojautas, kad viņš raudzī­jās bezgalīgā tālē savā priekšā; no indiāņiem viņš nebai­dījās; daba šeit bija daudz bīstamāks ienaidnieks.

Abi klusēdami jāja pa vagonu pēdām. Viņi nevēlējās runāt par savām drūmajām nojautām. Ceļš gāja uz dien­vidiem; tālumā austrumos bija saskatāmi kalni baltām galotnēm.

Karstums bija šausmīgs; stiprs vējš sacēla karstus pu­tekļu mākoņus. Līdzenums bija apaudzis ar sausiem dze­loņainiem augiem, un tas kavēja zirgu gaitu. Tad viņi iekļuva nepārredzamās smiltīs; likās, ka šīs smiltis līdzīgi viļņiem pārplūdina akmeņaino zemi.

Ceļinieki pēkšņi pārsteigti apstājās no savādā skata: milzīgie, viesuļa saceltie putekļu mākoņi pacēlās vertikāli pār viņu galvām. Tādas pašas saules gaismas apmirdzē­tas, dzeltenu kristāla putekļu kolonnas klejoja apkārt. Pār­baidītais mūlis pārrāva pavadu un ar visu kravu metās bēgt uz kalnu pusi. Godē dzinās viņam pakaļ.

Henrijs palika viens ,un ar šausmām vēroja, ka atrodas starp deviņām vai desmit milzīgām smilšu kolonnām, kas arvien vairāk un vairāk tuvojās viena otrai. Alps sāka skaļi gaudot un glaudās pie Moro.

Jātnieks neizsakāmās bailēs gaidīja, kas notiks; viņa ausis džinkstēja un acīs zibēja krāsainas dzirkstis… Beidzot kolonnas sadūrās; nesavaldāms spēks izsvieda Henriju no segliem. Ar smiltīm aizlipinātām acīm un ausīm, akmeņu un smilšu ievainotu seju viņš atradās uz zemes.

Kādu laiku viņš atradās pusapziņas stāvoklī, un tikai, kad smilšu mākoņi bija izzuduši, viņš varēja aptvert, kur atrodas un kas noticis. Visbriesmīgākais bija tas, ka viņš nevarēja atvērt acis; rokas uz priekšu izstiepis, viņš sauca Moro. Tas atbildēja, žēli zviegdams. Henrijs taustīdamies virzījās uz to pusi un uzdūrās zirgam, kas gulēja uz sā­niem. Pagāja pusstunda, kamēr Henrijs iztīrīja smiltis no acīm.

Samums bija pārgājis, debesis noskaidrojās; Henrijs sāka saukt Godē, bet atbildes nebija. Uzkāpis zirgā, viņš sāka riņķot pa tuksnesi, saukdams sava uzticamā biedra vārdu: bet visapkārt bija pilnīgs klusums. Smiltīs nebija saskatāmas nekādas pēdas — Godē un mūlis bija pazuduši.

Henrijs kliedza, kamēr zaudēja balsi; kakls viņam iz­žuva un gribējās dzert… Ūdens pudele krītot bija saplī­susi, pārējais ūdens krājums atradās uz aizbēgušā mūļa muguras … līdz upei bija piecdesmit jūdzes …

Jauno cilvēku pārņēma izmisums, drosme viņu atstāja un tas nezināja, ko darīt, kurp doties. Kalni, kas līdz šim bija vadošais virziens, tagad likās atradās visās pusēs, un viņš galīgi apmaldījās visās šais kalnu grēdās un ielejās.

Pēkšņi Henrijs atcerējās, ka Sokoro viņam stāstīja par kādu «Nāves aci», kas atrodas uz vakariem no ceļa; tur dažreiz sakrājoties ūdens.

Dažas minūtes Henrijs šaubījās, tad gandrīz instin­ktīvi parāva pavadu un sāka jāt uz to pusi. Vispirms viņš gribēja uzmeklēt aku, bet, ja tas neizdotos, tad doties atpakaļ uz upi. Nekā cita nevarēja darīt.

Aiz mokošām slāpēm jaunais cilvēks tikko turējās seg­los; viņš palaida pavadu, pilnīgi paļaudamies uz zirga instinktu. Tā viņš vakaru virzienā nojāja vairākas jūdzes. Pēkšņi Henrijs atžilba. Savā priekšā viņš ieraudzīja ezeru, kura ūdens mirdzēja kā kristāls. Vai tikai tā nebija mi­rāža? Bet nē, ezera krasti tik skaidri bija saskatāmi; ne­bija tās miglainās neskaidrības, kas raksturīga šai māņu parādībai. Tas patiesi bija ūdens.

Henrijs piespieda piešus, kaut gan tas nemaz nebija vajadzīgs, jo Moro, ieraudzījis ūdeni, pats steidzās pie tā. Brīdi vēlāk zirgs jau bija ezerā, bet Henrijs gribēja ūdeni iesmelt saujā, kad viņu pārsteidza Alpa un Moro savādā rīcība. Suns kaukdams izlēca krastā, bet zirgs neapmieri­nāts sprauslāja.

Acīmredzot ūdens viņiem nepatika; bet Henrijam katrā ziņā pašam vajadzēja pārliecināties par ūdens nederī- gurnu. Viņš piesmēla pilnu plaukstu un pielika pie lū­pām — ūdens bija sāļš.

No šī brīža Henrijs vairs neapzinājās, kas ap viņu notiek. Kad viņš vēlāk pūlējās atcerēties tālāko norisi, viņam likās, ka viņš, nokļuvis uz kalna, bija nokāpis no zirga. Viņi bija ilgi jājuši, saule jau tuvojās horizontam, kad viņi nonāca pie bezdibeņa malas. Lejā varēja saskatīt brīnišķu upi ar zaļojošiem krastiem … Jādomā, viņš bija gribējis pie tās nokļūt; klints bija stāva, un taka uz to nekur nebija saredzama… Viņš dzirdēja upes čaloņu… Kaut kāda ēna smiedamās viņu aicināja pie bezdibeņa malas… Viņš paklupa un sāka krist. Viņš krita bezgalīgi* ilgi, bet ūdens palika tikpat tālu kā bijis. Klints, uz kā viņš bija izcietis šīs elles mokas, it kā pārkārās pār viņu; bet saule ar sarkanu gaismu apspīdēja šo haotisko ainu… Tālāk viņš nekā vairs neatcerējās… pēc murgiem iestā­jās tumsa un klusums, tā bija pilnīga nemaņa.