TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Mazākais apsoliet man, ja jums šis darījums liksies iespējams, jūs dosit man priekšroku pret citiem.»

«No visas sirds,» teica jaunais cilvēks, kas sāka domāt, ka aiz šīs neatlaidības slēpjas kaut kas nopietnāks nekā vienkārša kaprīze.

Sarunu pārtrauca puspiedzēris, milzīgs misūrietis, kas, smagi uzmīdams nepazīstamajam uz kājas, kliedza:

«Paklausies, herl Vecais gaļas tirgoni, atdod man savu vietu uz solal»

«Kamdēļ?» pietrūcies un ar nicīgu skatu paskatījies misūrietī, meksikānis prasīja.

«Kamdēļ? Pie velna strīda meklētājus un viņu jautā­jumus! Es gribu apsēsties, jo dejojot es esmu noguris. Lūk, kālab, cūka jūs tāds!»

Sis cilvēks uzvedās tik rupji un nekaunīgi, ka Henrijs nevarēja atturēties neiejaucies.

«Pagaidiet,» viņš teica misūrietim, «jums nav tiesību ieņemt šī džentlmeņa vietu un lietot tādus izteicienus.»

«Bet kas jūs lūdz iejaukties, piena puika?» un, griez­damies pie svešinieka, viņš teica: «Ei, tu, lielā platmale, dzirdi? Laid mani!»

Un viņš satvēra meksikāņa apmetni, gribēdams to no­raut. Pirms Henrijs aptvēra un gribēja iet palīgā, sveši­nieks ar stipru un veiklu dūres sitienu notrieca nekauņu zemē.

Tā bija it kā zīme vispārējam kautiņam. Kaušanās sākās visās malās. Piedzērušo kliedzieni jaucās ar lāstiem, kas radīja savstarpējo naidu. Naži tika izvilkti no mak- stīm, sievietes bailēs kliedza, atskanēja šāvieni, un zāle pildījās dūmiem. Ugunis nodzisa, un tumsā minūtes piecas turpinājās briesmīgā kauja, kam sekoja lāsti, bļāvieni un smagu ķermeņu kritieni.

Henrijs palika savā vietā un neskāra ne savu nazi, ne revolveri. Pēkšņi viņš sajuta stipru grūdienu kreisajā plecā, kam sekoja aukstuma sajūta visā miesā, un viņš noslīdēja uz sola. Viņš sēdēja, kamēr turpinājās sajukums un juta, ka no ievainojuma plūst asins strūkla un iesūcas viņa drēbēs.

Viņš palika tādā stāvoklī, līdz zālē ienesa sveces. Kad apgaismoja kaujas vietu, bija acīm redzams, ka amerikāņi uzvarējuši. Neskaitot dažus ievainotos, kas gulēja uz grī­das, meksikāņi ar savām sievām bija pazuduši. Mednieki žestikulēdami skraidīja no vienas vietas uz otru. Daži centās attaisnot to, ko viņi sauca par negaidītu apjukumu, tomēr citi nopietnākie to nosodīja. Kaut gan Sevrens pie­krita pēdējam uzskatam, un viņa domas vienmēr tika cie­nītas, tagad viņš tās neizteica. Viņa pirmās domas bija uzmeklēt Henriju, lai pārliecinātos, vai viņš kautiņā nav cietis.

Redzot tādu Sevrena rūpību un nemieru, Henrijs gri­bēja savu ievainojumu pārvērst par joku._

«Kaut kāds dzērājs,» viņš teica, «iedūra man ar nazi, un, lūk, no pleca tek asinis.»

«Tūlīt apskatīsimies, novelciet drēbes!» teica Sevrens un satvēra blūzes apkakli, lai to novilktu.

Bet Henrijs neatļāva apskatīties turpat uz vietas un ar Sevrena un Godē palīdzību aizkļuva līdz viesnīcai.

Henrijs pūlējās nomierināt savu radinieku, bet asins zaudējums bija tik liels, ka ar katru brīdi viņš kļuva vā­jāks. Viņš skaidri neapzinājās savu stāvokli.

Tas arī reti gadās, ka ievainotais pats var noteikt, cik bīstama viņa brūce. Dzīve var izbeigties no asins zaudē­juma, bet sāpes nav lielākas kā no vienkārša ievainojuma.

Atnācis viesnīcā, jaunais cilvēks bezspēkā nokrita gultā. Sevrens pārplēsa mednieka blūzi un ar šinī ziņā piedzīvojušo Godē sāka pārbaudīt ievainojumu.

«Vai ievainojums dziļš?» ievainotais prasīja.

«Nav tik dziļš kā aka, un nav arī tik plats kā dzelz­ceļa stiga,» teica kanādietis, ar dūri draudēdams balles zāles virzienā nezināmajam ļaundarim. «Jūs esat ticis samērā viegli cauri, un jums tikai dažas dienas būs jāno­guļ. Pateicieties par to Dievam un nevis tam nelietim, kas darīja visu, lai nogādātu jūs uz viņpasauli. Sevrena kungs, p»askatieties, cik veikls dūriens ar spāņu nazi; daži centimetri un būtu skarts mugurkauls. Bet tagad jums vairs briesmas nedraud, ticiet man.»

«Jā, Henrij,» teica Sevrens, kas mazgāja ievainojumu un lika kompreses ar tādu uzmanību un prasmi kā labā­kais ķirurgs.

Kad pēc pārsiešanas ievainotais mazliet bija atpūties, Sevrens viņam vaicāja, kā tas gadījies, ka viņš dabūjis ievainojumu.

«Vai tu ballē neievēroji savādu cilvēku, kas kā likās, no visiem vairījās? Viņam bija gaišsarkans apmetnis,» Henrijs teica.

«Jā, protams, viņš apsēdās uz sola tev blakām un slēpa zem cepures seju. Sis cilvēks ir īpatnāks nekā liekas. Es redzēju viņu un pazīstu viņu; varbūt no visiem, kas bija ballē, es vienīgais to varu apgalvot… Tomēr es mal­dos — arī gubernatoram vajag viņu pazīt, bet viņš lai­kam to neievēroja. Es vēl tagad nesaprotu, kālab šis cil­vēks ieradās ballē, viņš taču par dejām nemaz neintere­sējas, kaut gan daudziem liek dejot pēc savas stabules.»

«Es jums varu to pastāstīt,» Henrijs atbildēja un iz­stāstīja, kādu priekšlikumu viņam bija piedāvājis savā­dais nepazīstamais un kāda iemesla dēļ bija izcēlies strīds ar rupjo misūrieti.

Sevrens pēdējam apstāklim nepiegrieza nekādas vērī­bas, bet viņu ļoti ieinteresēja šī kunga vēlme iegūt Moro.

«Savādi,» viņš teica, «kālab viņam vajadzīgs tavs zirgs. Tamdēļ nojāt divsimt jūdzes un dāvāt tūkstoš do­lāru, ļoti savādi!»

«Sargieties no šī cilvēka,» Godē teica. «Ja viņš atbrau­cis tik tālu un piedāvā tādu milzu summu, tad viņš izlie­tos visus līdzekļus. Ja jūs viņam atteicāt — kas zina? Viņš varbūt zirgu nozags.»

Henriju ļoti uztrauca Godē domas un viņš jautājoši paskatījās brālēnā.

«Ar kapteiņa atļauju,» pēc notikuma ar bifeļiem Godē tā sauca savu kungu, «es zirgu noslēpšu.»

«Neuztraucieties, Godē,» teica Sevrens: «kas attiecas uz šo kungu, tad viņš nav spējīgs izdarīt kaut jel kādu zādzību. Tomēr uzmanība par Moro nekad nav lieka. San­tafē ir tik daudz blēžu, ka viņi spējīgi nozagt zirgus ve­selam pulkam. Tālab turiet Moro tuvumā, vislabāk pie­sieniet viņu pie mūsu durvīm.»

Aizsūtījis pilsētu un tās iedzīvotājus pie visiem vel­niem, Godē pazuda.

«Kas tas par cilvēku, kas sevi ietin tādā noslēpumai­nībā?» ievainotais prasīja Sevrenam, kas sēdēja pie viņa gultas.

«Es tev varētu pastāstīt ļoti interesantus faktus par viņa dzīvi, bet es negribu tevi nogurdināt, jo tev var sa­celties drudzis. Tas ir slavenais skalpu mednieks Segins. Vai mūsu ceļabiedri tev par viņu nekā nav stāstījuši? Droši vien, jo leģendas par viņa dzīvi dod neizsmeļamu sarunu vielu šejienes nometnēs.»

«A, tad tas ir skalpu mednieku priekšnieks, cilvēks, kas saņem naudu par izlietajām asinīm!» ar nicinājumu izsaucās Henrijs. «Kāds nelietis!»

Uz sienas parādījās melna ēna — tā bija cilvēka ēna. Ievainotais pacēla skatienu un ieraudzīja savā priekšā meksikāni ar sarkano apmetni. Viņš nedzirdami bija ienā­cis istabā. Sevrens samulsis pasniedza viņam roku un, piegājis pie loga, sāka skatīties uz ielu.

Henrijs gribēja turpināt savu sašutuma pilno runu un padzīt Seginu, bet negribot apklusa un sajuta šī cilvēka varu pār sevi. Vai viņš bija dzirdējis apvainojošo apzī­mējumu, kādu ievainotais tikko viņam veltīja? Viņa iz­skatā un rīcībā nekas neliecināja ļaunu. Viņš ievainota­jam pievērsa to pašu kluso skumju un cienības pilno ska­tienu, kas Henriju pārsteidza jau ballē.

Likās neticami, ka šī krietnā sejas izteiksme pieder laupītājam, kas spējīgs uz vislielāko cietsirdību.

«Mans kungs,» viņš teica Henrijam, «es esmu dziļi sarūgtināts par notikušo, vēl jo vairāk tālab, ka es biju netiešs iemesls jūsu ciešanām. Vai jūsu ievainojums bīs­tams?» Jaunais cilvēks atbildēja ļoti sausi, kas Seginu redzami samulsināja.