TOMASS MAINS RIDS: SKALPU MEDNIEKI

Beidzot bifeļi bija projām; viņš varēja kāpt no pakalna lejā. Henrijs sāka meklēt stepe ceļu. Viss zaļums bija nozudis, tā vietā rēgojās samīdīta un izvandīta melna zeme, bet apkārtnē klejoja balto vilku bari. Henrijs devās uz dienvidiem. Beidzot viņš izdzirda balsis un mēness gaismā ieraudzīja dažus jātniekus, kas jādelēja pa ieleju. Kad Henrijs tiem uzsauca, visi steidzās pie viņa; pirmais pieauļoja Sevrens. Viņš pat nolēca no zirga, lai noskūp­stītu brālēnu. Sevrens aiz prieka nevarēja izrunāt neviena vārda, viņš tikai raudzījās Henrijā, aptaustīja viņa rokas un plecus, lai pārliecinātos, ka Henrijs tiešām dzīvs un vesels.

«No kurienes tu nokriti? No debesīm, no mākoņiem? Lūdzu, izskaidro!» biedri viņam steidzīgi jautāja. Godē tai laikā sajūsmā iesaucās:

«Mans Dievs! Tikt paceltam uz ragiem un nosviestam zemē, tikt mīdītam no tūkstošiem saniknotu dzīvnieku un palikt dzīvam, neievainotam! Vai tas nav brīnums? Jeb vai mans kungs ir burvis? Urā! Pats veiklākais no jums nebūtu tik viegli ticis cauri.» '

Visi runāja reizē, patiesībā visi kliedza; katrs vēlējās jaunajam cilvēkam spiest roku.

«Mēs uzskatījām jūs par pazudušu,» Bils Benets teica, «rnēs gribējām uzmeklēt tikai jūsu līķi vai, pareizāk sa­kot, to, kas no viņa varēja palikt pāri. Mēs pārmeklējām ieleju vešelas jūdzes garumā un jau sākām domāt, ka mežonīgie dzīvnieki jūs pilnīgi iznīcinājuši. Bet jūs esat še un esat dzīvs; mēs esam divkārt priecīgi, jo mūsu draugs Sevrens jau gandrīz zaudēja prātu.»

«Iznīcināts!» Godē iesaucās. «Tad gan Gibets no manis būtu dabūjis! Velns lai parauj šo miegamici; viņš nezināja pateikt, kur atrodas mans kungs.»

«Es biju pavisam apmulsis,» Gibets nomurmināja tik žēli, ka Henrijs steidzās viņu mierināt, apgalvodams, ka nemaz nedusmojas.

«Beidzamo reizi mēs jūs redzējām, kad jūs uzsvieda gaisā, un pēc tam jūs iekritāt pašā bara vidū. Bet, Dieva dēļ, sakiet, kā jūs izkļuvāt no turienes?»

Henrijs pārsteigtajiem klausītājiem izstāstīja visus sa­vas izglābšanās sīkumus.

«Tur būtu aizgājuši bojā piedzīvojuši mednieki, bet jūs, jauneklis, rīkojāties ar pārsteidzošu aukstasinību.»

«O!» iesaucās Godē, «es vienmēr biju pārliecināts, ka mans kungs pārspēs visus! Viņam piemīt labs acumērs un īsta varonība; viņš prot novērtēt apstākļus.»

Kāds ducis nošautu bifeļu liecināja, ka mednieki bija guvuši pienācīgu atalgojūmu par sagādāto nemieru. Turpat atradās arī Henrija revolveris un sega, kas bija iemīta zemē. Mednieki vēl ilgi pārrunāja nakts notikumu, nozīmēja uzticamāku sargu nekā Gibets un aizmiga ciešā miegā.

Pagāja vesela nedēja, kamēr mūsu mazais pulciņš pār­gāja kalnus, nonāca del Nortes ielejā un sasniedza Jaun- meksikas galvaspilsētu Santafē. Viņi tikai mazliet bija aizsteigušies karavānai priekšā. Tā ieradās otrā dienā, jo bija izvēlējusies īsāko ceļu caur Ratomas aizu, turpretī priekšpulks bija jājis vairāk uz dienvidiem un mazliet ap­maldījies.

Preču ievešanā tirgotājiem netika likti nekādi šķēršļi. Bija jāsamaksā tikai noteiktie piecsimt dolāru par katru vagonu. Sis nodoklis, protams, bija daudz lielāks par pa­rasto muitas likmi, bet neko nevarēja darīt. Kas gribēja tirgoties šai rajonā, tas nevarēja izvairīties no Santafē.

Karavāna apmetās ārpus pilsētas. Sevrens, Henrijs un vēl daži tirgotāji dzīvoja pašā pilsētā — viesnīcā un atpū­tās no ceļojuma grūtībām, baudīdami pilsētas visai primi­tīvās priekšrocības.

Otrā rītā Henriju pamodināja viņa kalps Godē, skaļi dziedādams dažas Kanādas dziesmiņas.

«Ak, kungs, šodien tiek sarīkota liela balle, un man šķiet, ka arī jums būs interesanti noskatīties meksikāņu ballē.»

«Nē, Godē; man ir sēras un es uz balli neiešu.»

«Sēras? Cik žēl! Dejos fandango; to ir vērts redzēt — kas viss tur nenotiek! Lūk. arī Sevrena kungs. Paprasiet viņam, vai ir iespējams atrasties Santafē un neapmeklēt balli?»

Sevrens aizsūtīja Godē pēc pudeles laba vīna un grie­zās pie Henrija.

«Godē saka taisnību; neviens nespiedīs tevi dejot, bet tur redzēsi interesantu sabiedrību un varēsi iepazīties ar vietējās provinces raksturīgām paražām. Es tevi aizvilkšu ar varu. Balle Santafē ir tas pats, kas zirgu sacīkstes Epsomā vai pāvesta dievkalpojums Sv. Pētera katedrālē Romā klusajā nedēļā. Bet ko tu pagaidām teiksi par pil­sētu?»

«Un jūs to saucat par pilsētu?» nicīgi teica Henrijs.

«Protams, tā taču visi viņu sauc: slavenā Santafē pilsēta, visu prēriju galvaspilsēta, tirgotāju, mednieku un zagļu paradīze.»

«Lūk, trīssimt gados sasniegtais progress! Iedzīvotāji gandrīz tikpat mežonīgi kā agrāk. Viņi laikam atrodas uz viszemākās civilizācijas pakāpes?»

«Pareizāk būtu teikt, ka viņi pazīst tikai civilizācijas priekus un netikumus. Šai oāzē tu atradīsi teātri, svētkus, uguņošanu, gleznas, vieglu poēziju, sastapsi arī piedzīvo­jumu meklētājus … jeb, pareizāk, blēžus, cietsirdīgus Ro­meo, bailīgus bandītus. Vārdu sakot, tu sadursies ar lielu cilvēku un lietu dažādību, pirms atradīsi krietnumu un godu.»

Godē atnesa vīnu, divas glāzes un pārtrauca nesau­dzīgo Santafē kritiku.

«Izdzer kausu šī vieglā, dzirkstošā vīna,» Sevrens teica Henrijam. «Tas ir vietējais ražojums, ko var apskaust. Ja jenkiji kādreiz iekaros šo zemi, viņi pratīs cienīt šo ra­žojumu.»

«Vai jūs domājat, ka viņi to vēlas?» Henrijs prasīja.

Godē pamirkšķināja acis un uzsita knipi. Sevrens tur­pināja:

«Jā, protams; tas noapaļos Ziemeļamerikas Savienoto Valstu īpašumus, bet, kas attiecas uz mani, es to ļoti vē­los. Tiesiska valsts tirgotājus nekad tā neaplaupītu. Pieci simti dolāru par vagonu! Šis blēdis gubernators nolaupa piecdesmit tūkstošus dolāru. Vai tā nav nekaunība?»

«Bet varbūt tas viss nenonāk viņa kabatā?»

«Līdz beidzamam santīmam; viņš te ir viss. Pateicoties šiem ienākumiem, viņš nesaudzīgi valda pār iedzīvotājiem.»

«Un viņi nekad nesaceļas pret šiem spaidiem?»

«Jā, dažreiz, bet negūst nekādus panākumus. Viņš ir pratis tos savaldīt.»

«Bet es neredzu karaspēku, kas palīdzētu iedzimtos savaldīt. Viņam nav armijas!»

«Viņa armija? Lūk, kur viņi soļo pa ielu!»

«Varonīgie indiāņi! Navahi!» Godē teica.

Gar viesnīcu patiesi savās krāsainajās segās gāja kādi divpadsmit indiāņi.

«Vai tie ir navahi?» Henrijs Hallers prasīja.

«Tie paši,» Godē dzīvi atbildēja. «Es taču viņus ļoti labi pazīstu; šī pazīšanās ar viņiem man dārgi maksāja. Tā ir pretīga, nolādēta cilts.»

«Es domāju, ka viņi ir jaunamerikāņu nesamierināmi ienaidnieki. Vai tad tie ir gūstekņi?»

«Paskatieties taču uz šiem laupītājiem. Viņiem nav miermīlīgs izskats!» ar dūri draudēdams, iesaucās Godē.

Patiesi, spriežot pec navahu i-zturēšanās, nevarēja pateikt, ka tie ir gūstekņi. Viņi soļoja lepni un nicīgi no­raudzījās garāmgājējos.

«Kamdēļ viņi atrodas še?» jaunais cilvēks prasīja. «Viņu dzimtene taču atrodas tālu austrumos.»

«Viņus tagad sargā miera līgums, ko viņi pie pirmās izdevības lauzīs. Viņi jūtas te tik brīvi, ka es nebrīnīšos, ja vakarā viņi ieradīsies ballē.»

«Vai patiesi viņi tik droši?»

«To paprasi Godē; viņam vajag tos labi pazīt, jo Godē bija viņu gūstā.»

«Patiesību sakot, kungs, pie viņiem ne,» kanādietis atbildēja, «bet pie nolādētajiem apačiem un veselus trīs mēnešus. Starpība, protams, nav liela. Visi šie velni ir vienādi. Es savām acīm redzēju viņu mežonības. Pirms lieliem karagājieniem viņi savam dievam Kecakoatlam upurēja bērnus. No tiem, kas krituši viņu gūstā, nav daudz tādu, kam bija laime līdzīgi man atbrīvoties. No šejienes neviens vairs neuzdrošināsies doties viņu apgabalos.»