TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

«Nu, Henrij,» Sevrens vaicāja, «vai tev nav radusies vēlme apmeklēt šīs vietas?»

«Kālab?» slimnieks čukstēja, tikko manāmi pakustinā­dams galvu.

Tirgotājs satvēra jaunā cilvēka roku, saspieda to, var­būt stiprāk nekā tas bija vajadzīgs, un, stāvot pie slim­nieka pagalvja, izjusti teica:

«Kālab? Tālab, lai man nebūtu jāaizbrauc no šejienes ar salauztu sirdi; tālab, ka mums jāizveido viena ģimene. Es esmu vientuļš; dzīvodams klejotāja dzīvi, es neesmu varējis apprecēties. Tālab es ziedoju savu dzīvi krusttē­vam un viņa ģimenei, un tavs nelaiķa tēvs zināja, ka es strādāju priekš jums. Tagad arī tu esi palicis vientuļš, un tamdēļ tu esi man kļuvis vēl dārgāks. Ja tu tik zemu vērtē manu pieķeršanos, ka nevēlies tās dēļ dzīvot, tad, atkārtoju, es tev piedošu, bet aiziešu ar sāpēm sirdī… Ja tavs tēvs būtu dzīvs, viņš tev pateiktu, ka es nepelnu tāda sarūgtinājuma.»

Slimnieks pacēlās savā gultā un ar ieplestām acīm raudzījās savā skarbajā radiniekā, kura seja, dziļu un īstu jūtu ietekmēta, bija pilnīgi pārvērtusies.

Kad Sevrens beidza, Henrijs pieliecās viņam un teica:

«Tātad tu rnani mīli, brāl? Tātad es neesmu viens pats pasaulē, kā to biju iedomājies?»

«Protams, mīlu!» Sevrens iesaucās, apskaudams savu radinieku tik strauji, ka ārsts uzskatīja par nepieciešamu apvaldīt viņa sajūsmu.

Bet tirgotājs nepiegrieza nekādu vērību mediķa pado­miem; viņš Henriju apskāva un grūstīja kā mazu bērnu vaicādams:

«Vai tu beidzot paliksi vesels, vai tu gribi palikt ve­sels?»

«Jā, gribu.»

«Un tu brauksi man līdzi un nekad mani neatstāsi?»

«Jā, apsolu.»

Pēc trim mēnešiem Henrijs Hallers ieradās Sanluisā, kur viņam bija norunāta satikšanās ar brālēnu, jo pēdē­jais nebija varējis gaidīt viņa izveseļošanos. Tagad no slimības bija atlicis tikai zināms kustību gurums. Viņa ceļojums, kas notika pavasarī, aprīļa pirmajā pusē, viņu nemaz nenogurdināja, bet taisni norūdīja. Viņš sajuta baudu, kas raksturīga kā veciem, tā jauniem, baudu, iepa­zīstoties ar jaunu apvidu, jauniem cilvēku tipiem. Tālab viņš sevišķi neskuma, ka ieradies Sanluisā agrāk par savu radinieku, kas ceļā ļoti daudz laika bija iedalījis atpūtai. Henrijs Hallers neievēroja noteiktus atpūtas laikus un ieradās trīs dienas agrāk Sanluisā plantatoru viesnīcā. Viesnīcas īpašnieks viņam paziņoja, ka Sevrenam vēl va­jag būt Misūri augšgalā, kur viņš iepirka preces. Henrijs velti nešķieda laiku: viņš staigāja pa pilsētu un valni, izjāja savā zirgā visu Sanluisas apkārtni. Zirgu viņš bija paņēmis līdzi pārliecībā, ka tas viņam tuksnesī noderēs un nedarīs sev kaunu.

Tas bija lielisks arābu sugas dzīvnieks, kam tā pirmais saimnieks spānietis bija devis vārdu Moro. Tumši bērais zirgs ar plānām nāsīm bija savu arābu priekšteču cienīgs. Henrijs Hallers līdzīgu biedru drīz novērtēja. Zirgs iemī­lēja viņu, un viņš zirgu.

Tiklīdz viņš ieradās Sanluisā, viņam gadījās iepazī­ties ar kādu Šveices emigrantu, no kā viņš nopirka lie­lisku Ņūfaundlendas suni Alpu, kas tūlīt iedraudzējās ar Moro. Jaunais cilvēks bija ļoti priecīgs, ka viņam bija šie divi skaistie Un gudrie dzīvnieki, ]o visu laiku, kamēr viņš dzīvoja piantatoru viesnīcā, neviens cilvēks neizrā­dīja tieksmi ar viņu iepazīties un pat neievēroja viņu.

Tomēr viesnīcā viesu bija diezgan daudz, starp tiem arī kāda acīmredzot ļoti draudzīga džentlmeņu grupa, kas visu laiku nešķīrās. Kad Henrijs atgriezās no saviem ga­rajiem izjājieniem ar Moro Alpa pavadībā, viņš vienmēr sastapa šos ļaudis, kas klīda pa ielām bez mērķa. Pie kopgalda šī sabiedrība turējās savrup, trokšņoja, ēda vai­rāk kā citi, dzēra dārgus vīnus un smēķēja lielus cigārus.

Henriju ļoti interesēja šo cilvēku savādā izturēšanās, jo līdz šim sabiedrībā, ko viņš sastapa Jaunorleānā, viņš nekā līdzīga nebija redzējis.

Viņi visi, jādomā, nodarbojās ar vienu darbu, jo ne­skaitot neizbēgamo atšķirību sejās, kas sastopama katrā cilvēku sabiedrībā, viņiem bija ļoti daudz kopēju īpašību. Viņi bija vienādi ģērbušies — melnās drēbēs. Briljanta adatas kakla saitēs bija uzkrītoši lielas un pierādīja gau­mes trūkumu, tomēr viņu zīda vestes bija nevainojamas, un tīrā smalkveļa krasi atšķīrās uz nodegušajiem bronzas kakliem.

Dažiem bija vaigu bārdas, citiem — ūsas, bet kā vaigu bārdas, tā ūsas bija rūpīgi iecirtotas. Viņu visu gaita šķita neveikla un nevērīga, kas ļoti raksturīgi austrumu amerikāņiem. Henrijs no sākuma domāja, ka tie ir med­nieki, un būtu labprāt iepazinies ār tiem, bet sabiedrība izrādījās ļoti noslēgta un nevēlējās svešinieku uzņemt savā vidū. Neviens negribēja ievērot Henrija mēģinājumus iepa­zīties, un Henrijs tūlīt tos pārtrauca — viņš bija lepns un baidījās pazemojoša noraidījuma. Tā viņš brīnījās par jautrās sabiedrības uzdzīvi, neuzzinājis, kas viņi tādi. Kad atbrauca Sevrens, viņš beidzot dabūja zināt, kas tie par ļaudīm.

Trešajā dienā pēc iebraukšanas pilsētā viņš, klausī­dams pusdienas zvanam, steidzīgi kāpa lejā, jo tagad pēc gariem izjājieniem viņam bija lieliska ēstgriba. Priekš­namā viņš ieraudzīja tos, ko sauca par mednieku klubu. Viņi ielenca kādu, kas tikko bija ieradies.

Tagad pirmo reizi viņi piegrieza vērību jaunajam cil­vēkam; daži viņam pat uzsmaidīja. Henrijs nesaprata, ko nozīmēja šī neparastā laipnība, bet šai brīdī persona, ko viņi visi ielenca, pagriezās un steidzās Henrijam pretī, jūsmīgi to apsveicot. Tas bija Sevrens, kas apbēra savu brālēnu priecīgiem saucieniem un jautājumiem par viņa veselību. Viņš nemaz nekautrējās klātesošo svešo cilvēku, un arī viņi, pretēji pieklājības prasībām, turpināja skaļi smieties, saukdami Sevrenu par biedru un jauku puisi.

Joki tomēr bija nevainīgi, un Sevrens pirmais par tiem smējās. Henrijam viņš teica:

«Vajag tevi iepazīstināt ar šiem kungiem, tie ir mani draugi.»

«Kas tie tādi?» Henrijs prasīja. «Jādomā, mednieki vai bagāti plantatori, kas atbraukuši šurp izbaudīt pilsētas priekus?»

«Nē, tie ir vienkārši stepju tirgotāji, tādi paši kā es. Lūk, tas ir Benets, lūk, Sublets un lielais Džerijs Folgers.»

Kad iepazīšanās beidzās, visi tirgotāji pēc kārtas iz­teica savu nožēlu, ka agrāk nezinājuši, ka Henrijs Sev­rena brālēns.

«Ja mēs būtu zinājuši, ka jūs esat mūsējais,» Bils Be­nets teica, «mēs tūlīt būtu ar jums sabrāļojušies. Bet jūs izskatāties kā jauns zinātnieks, kas tikko atstājis univer­sitāti. Jūs mums likāties tik nopietns, ka es biju ar mieru savu galvu likt ķīlā, ka jūs savā istabā par mums sme­jaties un uzskatāt par rupjiem, neaptēstiem zeļļiem.»

«Pietiek komplimentu,» iesaucās lielais Džerijs Folgers, «mēs līdz otram zvanam tik tikko paspēsim kaut ko iedzert.»

Bija pavasaris, un mētras bija pilnos ziedos. Tirgotāji acīmredzot botāniku pārzināja, jo pieprasīja no mētrām pagatavot atspirdzinošu dzērienu. Sī dzēriena pagatavo­šana un baudīšana aizņēma visu laiku līdz pusdienām.

Pusdienās kā parasts bija meža putni, bifeļa mēle, vista un Ilinoisas mīkstās vardes. Kad citi aizgāja, tirgo­tāju sabiedrība palika pie galda. Bils Benets ieteica dzert madeiru uz Sevrena radinieka veselību. Henrijs bija pār­steigts, kad viņš lika atnest kurvi vīna, kas maksāja div­padsmit dolāru pudele.

Henrijs domāja, ka no šīs baterijas izskata vien pie­tiek, lai apreibtu; bet tirgotājiem bija stipras galvas, un viņi mierīgā garā turpināja dzert.