TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

šis priekšlikums visiem patika; pat Henrijs Hallers necēla iebildumus, lai gan baidījās, ka Sevrens būs norū­pējies par viņa ilgo prombūtni.

Tūlīt noņēma seglus putās nodzītajiem zirgiem un pa­laida tos ganīties; mednieki paši apmetās dzidra strauta krastā. Salasīja kokus, iededzināja ugunskuru, sagrieza gaļu, uzdūra uz iesmiem, un drīz liesmas sāka sprakšķēt no pilošiem taukiem. Medniekiem bija līdzi ūdens pudeles un pīpes, tā nekā netrūka, lai ērti varētu iekārtoties; viņi sāka runāt un nosēdēja diezgan ilgi. Viņu mierīgo sarunu pārtrauca tikai Sevrena ierašanās, kas nebija varējis mie­rīgi palikt nometnē un atrada medniekus pie" ugunskura. Vakars beidzās ar jautriem jokiem par Sevrena pārmē­rīgajām rūpēm par savu jauno radinieku.

Pirms aizgāja gulēt, saīsināja zirgu pavadas un mie­tus, pie kā viņi bija piesieti, iesita tuvāk ugunskuram. Ietinušies segās un palikuši seglus pagalvī, visi aizmiga, nenojauzdami nemieru, kas viņus naMī gaidīja.

Henrijam negribējās palikt pie ugunskura. Daudzi mednieki stipri krāca, un tas traucēja viņam aizmigt. Jau­nais cilvēks devās uz strauta malu. Tikko manāmā nogāze bija apaugusi ar mīkstu, biezu zāli un te bija tik laba guļvieta, ko varēja apskaust pat izlutināts cilvēks.

Sevrens jau gulēja dziļā miegā, tā ka Henrijs par savu aiziešanu neko nepateica.

Lai gan nekādas briesmas nebija paredzamas, tomēr nolēma, ka katrs pēc kārtas stāvēs sardzē. Sākumā sardzē bija kāds mednieks Gibets, ko biedri bija iesaukuši par miegamici. Viņu nozīmēja pirmo ar tādu aplēsi, ka tas ir vismazāk bīstams laiks kā pret indiāņu, tā citu uzbruku­miem. Gibets ieņēma savu vietu pakalna galā, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni.

Kad Henrijs aizgāja no nometnes, viņš uzsauca mie­gamicēm, lai tas trauksmes gadījumā zinātu, kur viņu atrast.

Viņš izstiepās uz sava apmetņa ar cigāru mutē, bet nevarēja tūlīt aizmigt. Mēness spīdēja tik spoži, ka jau­nais cilvēks varēja izšķirt pat priekšmetu krāsu: zeltaino saulespuķi un sarkano magoni, kas auga upītes krastos. Viņš sapņoja, līdz apdedzināja lūpas ar cigāru; tad pa­griezās uz otriem sāniem un sāka saldi snaust.

Nebija pagājis ilgs laiks, kad viņš pamodās no nepa.- rasta trokšņa, kas atgādināja pa daļai pērkonu, pa daļai ūdenskrituma šalkoņu. Zeme drebēja.

«Mūs laikam pārsteigs negaiss,» viņš samulsis noteica un ietinās ciešāk savā segā.

Bet tlunoņa kļuva arvien stiprāka un dzirdamāka, un Henrijs pietrūkās kājās. Viņš dzirdēja daudzu kāju du­noņu un daudzu vēršu baurošanu. Zeme zem viņiem dre­bēja. Viņš dzirdēja arī savu biedru balsis, Sevrens un Godē visiem spēkiem kliedza viņam:

«Sargieties, bifeļi nāk!»

Henrijs ātri atbrīvojās no segas un apskatījās. Viņa biedri steidzīgi veda zirgus zemē no pakalna. Austrumos viņš redzēja drausmīgu ainu: visa ieleja likās kustējās, melns vilnis līdzīgi lavai virzījās uz priekšu. Tūkstošiem mirdzošu punktu šai kustīgajā virsmā kā zibens pamir­dzēja un apdzisa. Zeme dunēja, ļaudis kliedza, zirgi skaļi zviedza. Alps, kas atradās blakus savam kungam, rēja un rūca.

Pirmajā brīdī Henrijs visu to izjuta kā smagus mur­gus; viņš nesaprata, ka viņam vajag pēc iespējas ātrāk bēgt pie savējiem; bet, kad viņš attapās, bija jau par vēlu. Melnā straume vairs nebija no viņa tālāk par desmit met­riem; tikai tagad viņš ieraudzīja bifeļu spalvainās mugu­ras un mirdzošās acis.

«Lielais Dievs, viņi mani samīs!»

Bēgt bija par vēlu. Henrijs satvēra bisi un izšāva uz pirmo zvēru, bet nepaspēja uzzināt, vai šāviens sasniedzis mērķi. Tai pašā brīdī viņu apšļāca ar ūdeni, jo milzīgs bifelis iznāca no strauta krastā, tad viņš tika pacelts gaisā un atsviests atpakaļ kustīgajā masā. Henrijs nebija ne ievainots, ne apdullināts; viņš skaidri apzinājās, ka bifeļi viņu nes uz savām mugurām — tik cieši kopā viņi gāja. Ātri apsvēris vienīgo iespēju izglābties, viņš uzrāpās jāšus tuvākā dzīvniekā un cieši ieķērās viņa pinkainajā vilnā. Pārbaidītais dzīvnieks paātrināja skrējienu un beidzot iz­virzījās visa bara priekšgalā; Henrijs to tikai vēlējās. Bifelis auļoja pa līdzenumu, acīmredzot domādams, ka viņam uzbrukusi pantera.

Henrijs nemaz nedomāja bifeļa pārliecību izkliedēt. Viņš izvilka savu nazi un tiklīdz bifelis sāka skriet lēnāk, dūra viņam sānos; dzīvnieks reaģēja ar baurošanu un skrēja divreiz ātrāk.

Henrijs tomēr atradās lielās briesmās; tiklīdz dzīv­nieks, uz kura viņš sēdēja, apstātos, bifeļu bars, kas se­koja pa pēdām kādu jūdzi platā frontē, viņu nospiestu.

Bet, lai arī briesmas bija ļoti lielas, stāvoklis bija ļoti komisks, un Henrijs nevarēja savaldīt smieklus. Mežonīgi auļojot, viņi nonāca apvidū, ko apdzīvoja lauku kurmji. Te Henrija jautrība izzuda, jo dzīvniekam vajadzēja mes­ties sānis, lai izvairītos no šķēršļiem. Bet bifeļiem ir pa­radums skriet taisni, un arī šis palika uzticīgs savam instinktam. Viņš iestiga kurmju alās, klupa uz priekšējām kājām, aiz niknuma šņāca, cēlās augšā un skrēja atkal tiešj uz priekš.u.

Tieši iepretim savādajiem auļotājiem atradās Plum- has pakalni. Henrijs to redzēja un saprata, ja viņam izdo­sies šos pakalnus sasniegt, viņš būs glābts. Pakalni atra­dās sešas jūdzes no nometnes, bet Henrijam šķita, ka viņi noauļojuši jau vairāk nekā desmit. Netālu no pakalniem ielejas vidū pacēlās atsevišķs kalns. Henrijs ar naža pa­līdzību sāka virzīt bifeli uz šo kalnu, un dzīvnieks paklau­sīja. Pienāca izšķirošais brīdis. Pirms nolekšanas Henrijs varēja dzīvnieku nogalināt, vajadzēja tikai iedurt vārīgākā

vietā; bet viņš uzskatīja, ka neklājas tik ļauni atmaksāt

savam glābējam. Tālab viņš klusu noslīdēja no dzīvnieka muguras un skrēja cik jaudāja uz pakalnu. Kad Henrijs sasniedza pakalna virsotni un atradās pilnīgā drošībā, viņš apsēdās uz klints un apskatījās.

Mēness spīdēja tikpat gaiši. Bifelis, no kura viņš no­lēca, bija palicis stāvot tai pašā vietā. Viņš bija galīgi samulsis, likās, ka vērša smadzenes nekādi nevar saprast notikušo. Viņa poza un purna izteiksme bija tik smieklīga, ka Henrijs otrreiz sāka smieties.

Paskatījies dienvidaustrumu virzienā, viņš ieraudzīja iepriekšējo skatu — tumšu, kustīgu masu; bet tagad šie fosforisko uguntiņu tūkstoši viņu nebaidīja, pakalnā viņš jutās pilnīgā drošībā. Bara kreisajā pusē viņš pēkšņi ieraudzīja dūmus un dzirdēja šāvienus. Viņš saprata, ka viņa biedri dzīvi, un viņa nemiers par Sevrena likteni maz­liet norima.

Bifeļu bars tuvojās pakalnam. To sasnieguši, dzīvnieki sadalījās divās daļās un kā divas straumes ielenca Hen­riju. Viņš bija ļoti pārsteigts par sava drauga bifeļa sa­vādo rīcību; tai vietā, lai sagaidītu savus biedrus un atkal ieņemtu vadošo lomu, viņš auļoja no tiem projām, it kā viņam nesekotu bifeļi, bet vilki. Viņš skrēja uz priekšu, tomēr virzīdamies sānis; kad viņš atradās sānos, tad at­kal pakāpeniski tuvojās baram un iejaucās tā vidū.

Vēlāk Henrijs uzzināja tādas bifeļa rīcības iemeslu. Ja viņš mierīgi būtu gaidījis savējos, tie varēja viņu noturēt par svešinieku un tad viņam klātos slikti.

Henrijam bija jāgaida gandrīz divas stundas, līdz viss bars atkal saplūda kopā. Kādu brīdi viņam pat likās, ka bars stāv uz vietas, bet viņš pats ar visu kalnu slīd kaut kur projām. Viņam sāka reibt galva, un viņš bija spiests aizvērt acis un mainīt stāvokli.