TOMASS MAINS RIDS - SKALPU MEDNIEKI

Jautājumi, kādus viņam uzstādīja jaunais cilvēks, gal­venokārt skāra indiāņus, šos balto ceļotāju pastāvīgos ienaidniekus. Pagaidām vēl neviens viņus nebija sastapis. Sie ļaudis ar savām pirmatnējām paražām Henriju ļoti interesēja; sekojot dažu humānistu piemēram, viņš varētu nolādēt civilizāciju, kas šos nabaga dabas bērnus dzina ar katru gadu tālāk stepēs un atņēma viņu īpašumus. Viņš saskatīja viņu dzīvē daudz poēzijas un nekautrējās to izteikt.

Tādi uzskati nepatika ne Godē, ne tirgotājiem. Kād­reiz, kad Henrijs izteica savas domas sevišķi kaisli, Bils Benets, kas sēdēja viņam blakus, iebilda:

«Kad mēs aizbrauksim tālāk, un jūs būsit spiests viņus šaut, tad neaizmirstiet savus filantropiskos murgus. Prakse, mīļais draugs, iznīcina teoriju. Bet tomēr sakiet pēc sirdsapziņas — ja pastāv naids starp sarkanādaina- jiem un baltajiem, un pēdējie priecājas par katru indiāņa skalpu, vai jūs kā baltais tomēr varētu pāriet ienaidnieku pusē, kas bez žēlastības laupa, zog un nokauj baltos pil­soņus?»

«Es nenoliedzu viņu noziegumus,» jaunais cilvēks at­teica, «bet atļaujiet man apraudāt viņu nelaimīgo likteni. Protams, baltajiem taisnība, kad viņi cīnās pret savu kai­miņu galējās mežonības izpausmi; bet es uzskatu, ka neti­kumiski ir maksāt par cilvēku galvām, kā tas, pēc Godē vārdiem, tiek darīts. Arī jūs pats, Bil Benet, nevērojot jūsu nicināšanu, ar kādu jūs izturaties pret indiāņiem, es do­māju, nevēlēsities sniegt roku cilvēkam, ko sauc par skalpu mednieku un kura amats ir pārdot priekšniecībai nonāvēto ienaidnieku skalpus kā savas varonības pierādījumu. Tas man atgādina Francijā un Anglijā pastāvošo paradumu, kur pilsētu valdes izmaksā atlīdzību par katru nogalinātu plēsīgu meža zvēru, piemēram, vilku. Bet tie taču ir cil­vēki! Atzīstieties, Bil Benet, jums būtu pretīgi pieskarties rokai, kam pielipusi asins nauda?»

Bils Benets viegli nosarka, nokāsējās saujā un sāka grozīt savu platmali.

«Hā!» viņš teica. «Jūs savādi raugāties uz notikumiem; man tas nekad nav ienācis prātā … Raugoties no jūsu viedokļa, atzīstos… Bet es par to nemaz nedomāju, kad kādreiz Santafe ēdu pusdienas kopā ar šo skalpu med­nieku vadoni Seginu, ticiet man, tas bija īsts džentlmenis, varonīgs kā lauva un ļoti labi audzināts.»

«Un cik viltīgs!» Godē sajūsmā piebilda. «Miera slēg­šanas laikā viņš uzaicināja veselu sādžu uz dzīrēm un pasniedza saindētu ēdienu; tādā kārtā skalpus viņš ieguva ļoti lēti. Kādu citu reizi viņš prata nostādīt iepretī liel­gabala stobram divus simtus mežoņu, kas nezināja šī ieroča nozīmi. Kad viņš izšāva, viss bars gulēja zemē.»

Henriju pārņēma šausmas to dzirdot. Sevrens līdz šim neņēma dalību sarunā, bet tagad viņš teica:

«Kas par niekiem! Ja visas tās baumas par slepkavī­bām, kas tiek pierakstītas Seginam, būtu patiesība, tad Ziemeļamerikā nebūtu vairs neviena indiāņa. Es zinu, ka Segins ir nežēlīgs savās medībās, bet es atsakos ticēt, ka viņš lieto negodīgus līdzekļus: tas nav viņa dabā.»

«Vienalga!» Henrijs Hallers iesaucās. «Sis cilvēks no­darbojas ar kauna pilnu amatu, un es esmu ar mieru pa­teikt viņam to acīs.»

«Kamdēļ tas vajadzīgs,» Bils Benets nomurmināja.

Tāda uzskatu dažādība šī vakara sarunas padarīja interesantākas; bet šis brauciens Henrijam patika. Atmi­ņas par sirdij dārgiem cilvēkiem neizzuda no viņa atmi­ņas, bet izvērtās kaut kādā svētā kultā. Ceļojums viņam sagādāja morālu un fizisku apmierinājumu. Asinis dzīslās ritēja straujāk, skatiens palika asāks — viņš varēja ska­tīties saulē, acis nemirkšķinādams. Dažreiz, nespēdams savaldīt enerģijas pieplūdumu, ko sevī sajuta, viņš uz sava Moro auļoja uz priekšu; no līdzīgām ekskursijām viņš parasti atgriezās ar veselu puķu klēpi, to smaržas, saules gaismas un apkārtnes poēzijas apreibināts. Vārdu sakot, viņu bija pārņēmis stepju drudzis.

Sākumā viņš nesaprata šo vārdu nozīmi, ko viņa pa­vadoņi tik bieži pieminēja tin kas vienmēr tika izteikti ar zobgalību. Sie vārdi pozīme tādu garīga satraukuma stā­vokli, kas piespiež cilvēku āizmirst pagātni, vienalga vai tā būtu Jauna vai laba, un dzīvot tikai no acumirkļa iespaidiem. Sevrens neko citu savam radiniekam nenovē­lēja kā tieši tādu aizmiršanos. Kad Henrijs satraukts un jautrs atgriezās no izjājiena, Sevrens saviem biedriem teica:

«Lai Dievs piedod doktoram Valtonam, kas domāja, ka Henrijs nav ārstējams. Ceļojums uz Austrumiem ir lietderīgāks kā visu Jaunorleānas aptieku zāles.»

Kad karavāna sāka tuvoties Arkanzasai, tālumā parā­dījās jātnieki, bet viņi tūliņ steidzās paslēpties aiz kal­niem; tie bija pavniju cilts indiāņi. Vairākas dienas viņu pulki klīda ap karavānu, bet bailes no karabīnēin viņus atturēja pienācīgā atstatumā. Beidzot karavāna apmetās upes krastā 6 jūdzes no Plumhas pakalniem. Vagonus sakārtoja aplī, un tā vidū ierīkoja nometni.

Ceļotājiem bija vajadzīga svaiga gaļa. Līdz šim viņi pa retam bija sastapuši bifeļus; turpretī tagad viņi bija iebraukuši apvidū, kur to ļoti daudz un kur viņi klejo lielos baros.

«Lūk, kurp vajag iet!» iesaucās Sevrens, pārtrauk­dams mednieku strīdu par virzienu, kādā doties, lai gūtu lielākus panākumus. «Lūk, tur, un mums vakariņās būs svaiga gaļa.»

Mednieki, starp viņiem arī Henrijs, paskatījās norādī­tajā virzienā. Nelielā uzkalnā bija saskatāmi pieci melni stāvi. Tūlīt mūsu mednieki aizauļoja pretī medījumam. Sevrens labprāt būtu sekojis, bet viņš baidījās zobgalību, ar ko viņu bagātīgi apveltīja par pārmērīgām rūpēm par Henriju. Henrijs tagad bija tik vesels, ka viņam varēja ļaut pilnu vaļu. Sevrens palika, bet aizsūtīja savam kun­gam līdzi uzticamo Godē.

Mednieki drāzās pilnos auļos; šinī diena viņi nebija daudz braukuši, un zirgi nebija noguruši. No trim jūdzēm, kas viņus šķīra no pakalna, viņi bija jau noauļojuši divas; bet tad kustoņi pamanīja viņu tuvošanos.

Daži nepiedzīvojuši mednieki, to skaitā arī Henrijs, nemēģināja bifeļus ielenkt, bet jāja taisnā virzienā un tos izbaidīja. Kāds bifelis pacēla savu pinkaino galvu, sāka sprauslāt un kārpīt zemi kājām, tad sāka bēgt, un pārējie viņam sekoja.

Medniekiem vajadzēja vai nu dzīties laupījumam pa­kaļ, vai atgriezties nometnē. Mednieki dzinās pakaļ un no­nāca pie divus metrus augsta zemes vaļņa. Tas bija it kā pakāpiens, kas šķīra vienu laukumu no otra augstāka, kas stiepās bez pārtraukuma nepārredzami tālu.

Šis šķērslis medniekus mazliet nomierināja. Daudzi at­zina, ka grūtības šai gadījumā ir lielākas nekā medību prieks un pagriezās atpakaļ uz nometni. Tikai seši vīri, kam bija labāki zirgi, palika pie sava nodoma. Viņi pie­cirta piešus un uzlidoja paaugstinājumā. Tā kā Henrijs bija starp tiem, tad arī Godē sekoja.

Vajadzēja noauļot vēl kādas piecas jūdzes, līdz sa­sniedza kaut vienu jaunu bifeli, ko ievainoja ar tik lodēm, cik mednieku bija klāt.

Nogalinātajam dzīvniekam novilka ādu un sāka aplēst, cik tālu no nometnes viņi atrodas.

«Taisni astoņas jūdzes, ne vairāk, ne mazāk!» iesaucās Bils Benets.

«Mēs atrodamies pie ceļa,» teica Godē, norādīdams uz vecām vagonu sliedēm, kas apzīmēja tirdzniecības ceļu no Santafe.

«Kas tad par to?» Henrijs prasīja.

«Ja mēs atgriezīsimies nometnē, tad mums pa šo pašu ceļu rīt būs jājāj atpakaļ, un tā mēs velti zaudēsim seš­padsmit jūdzes. Bet, ja. mēs savējos gaidīsim, tad varēsim rīt viņiem vienkārši pievienoties. Vai nav taisnība? Mums ir zāle, ūdens un vakariņām svaiga gaļa. Neviens savu segu laikam nav aizmirsis. Paliksim še kā priekšpulks. Kas piekrīt?»