TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Acīmredzot vakarējā austere bija neviļus te izskalota. Otru atrast Salu necerēja. Un visu skatieni atkal pievēr­sās riekstiem. Salu un kapteinis ļoti labi zināja, ka šie augļi ir ne tikai garšīgi, bet arī ļoti barojoši. Bet kā lai tos dabū rokā?

Kapteinim pēkšņi atausa interesanta doma.

Bez šautenes kapteinis bija paņēmis laivā arī divstob- reni. Iespējams, ka ar viņu tādā augstumā varēs riekstus notriekt.

Atnesa divstobreni, kapteinis to pielādēja un iešāva lapu biezoknī. Koks nolīgojās, un pieci seši rieksti nokrita zemē. Pēc otrā šāviena zemē bija jau kāds ducis. Tagad ēdamā pietika veselai dienai. Ceļinieki savāca riekstus un pārnesa tos zem blakuskoka, kurā nebija saskatāmi sulī­gie, bet bīstamie augļi. Uz šo jauno nometni pārvāca arī daļu mantu.

Bija karsta diena. Tā kā riekstus varēja ēst zaļus, tad uguni nekūra. Kamēr viņi apmierināja izsaļkumu, Salu pastāstīja dažus sīkumus par koku, kam viņiem bija jāpa­teicas par brokastīm.

Salu runāja nevis savā izloksnē, bet angliski, kālab viņam bieži trūka vārdu, un viņš savu stāstu papildināja ar žestiem. Mēs atstāstīsim viņa stāstu saviem vārdiem un papildināsim dažām ziņām no citiem avotiem, lai iepa­zīstinātu lasītāju ar šo ievērojamo koku.

Dzeloņriekstu koks ir viena no lielākajām koku ciltīm šais zemēs. Tas ir līdzīgs vīksnai, koka stumbrs ir gluds kā cigārs. Dzeloņriekstu koks aug Indijas arhipelāga sa­lās un tāpat kā mango koks citās pasaules daļās neaug. Tālab arī tā augļi citās zemēs nav pazīstami, jo noga­tavojušies nav transportējami. Kā mēs jau teicām, šiem augļiem ir ovāla forma un kokosriekstu lielums. Tiem ir skaista bronzas krāsa, un tie segti resniem, asiem dze­loņiem. Kad rieksts nokrīt, viņu nav iespējams paņemt rokās. Tā čaula ir tik cieta, ka nelūst, lai arī no kāda augstuma rieksts būtu kritis.

Naturālists mednieks Uels par šī barojošā un sulīgā auga īpašībām stāsta:

«Augļa mīkstums ir līdzīgs sviestam, ož pēc mande­lēm un pēc garša? līdzinās vai nu krējuma sieram, vai sīpolu mērcei, vai spāņu vīnam. Šis maigais auglis ir ļoti salds. Viņš apnīk, bet jo vairāk to ēd, jo vairāk gribas. Ir vērts braukt uz Indiju, lai nogaršotu šo īpatno augli. Nogatavojušies rieksti nokrīt paši. Šinī laikā viņi visgar­dākie. Negatavos riekstus vāra un pasniedz kā salātus. Grūti apgalvot, ka šie rieksti ir vislabākie augļi; tie, pro­tams, nevar atvietot apelsīnus un vīnogas; bet tie ir brī­nišķi un barojoši.

šo koku rieksti ir bīstami. Kad nogatavojas, tie krīt no koka un bieži sadauza garāmgājējus jeb tos, kas strādā zem koka. Ievainojumi nav nāvējoši, bet ļoti sāpīgi. Ievai­nojums parasti stipri asiņo, kas novērš iekaisumu. Kāds iedzimto virsaitis man stāstīja, ka rieksts viņam uzkritis uz galvas. Viņš domājis, ka no ievainojuma nomirs, bet tas ļoti ātri sadzijis.

Iedzimtie un Malaizijas salās dzīvojošie eiropieši uz­skata šo riekstu par labāko augli. Senais ceļotājs Luisšots jau 1599. gadā šo augli apraksta un ļoti to liela.

Mūs sīpola garša liek šaubīties par šī augļa lietderību. Daudzi sīpolus nemīl, sevišķi bērni. Tomēr pie tiem pie­rod, un virēji ļoti šos riekstus ciena un lieto visdažādākās mērcēs.»

Paēduši brokastis, ceļinieki sāka domāt, kā iegūt barī­bai kādu medījumu vai zivis. Viņi atkal izklīda uz dažā­dām pusēm: kapteinis Redvuds uz mežu, Mertags — pie strauta, un Salu meklēja Singapūras austeres. Viņš pa­ņēma līdzi bambuka nūju un sāka brist, ar nūju taustī­dams jūras krastu, cerēdams zem tā atrast austeres.

Henrijs un Helēna atkal palika vieni paši, bet šoreiz kapteinis atļāva tiem pastaigāties un pat peldēties, tikai izvēloties ne visai dziļu vietu. Viņi gāja peldēties, Henrijs upes ietekā, bet Helēna daudz tālāk, vairīdamās no sāļā jūras ūdens, kas viņai joprojām vēl bija pretīgs. Skaid­rais strauts un tā mīkstais smilšainais dibens aicināt aici­nāja. Meitene domāja, ka strautā peldēties ir mazāk bīs­tami kā jūrā: te taču nav ne straumes, ne viļņu. Mēs re­dzēsim, ka viņa maldījās.

Tikko mednieki un zvejnieks bija paspējuši aiziet, gaisā atskanēja izmisuma kliedziens, kas vairāk nekā šāviens iz­baidīja skaistos Borneo salas putnus.. So kliedzienu iz­dzirda kapteinis Redvuds, kas medīja tepat bērnu tuvumā; Mertags, kas strautā zvejoja zivis; Salu, kas līdz ceļiem brida ūdenī, meklēdams austeres un Henrijs, kas peldējās jūrā. Kliedza Helēna. Viņa sauca palīgā. Visi steidzās pie viņas. Sevišķi satraukts bija tēvs.

Mirklī viņi visi bija upes krastā un ieraudzīja skatu, no kā mati sacēlās stāvus.

Meitene peldēja gandrīz tikpat labi kā viņas brālis, un, piemirsusi tēva un brāļa brīdinājumu, bija aizpeldē­jusi tālu no krasta līdz strauta vidum, bet strauts šinī vietā bija ļoti plats. Viņa stāvēja ūdenī tā, ka bija re­dzama tikai viņas galva. No pretējā krasta niedrēm viņai pretī peldēja milzīgai ķirzakai līdzīgs briesmonis. Bries­monim bija pretīga galva, un viņš tuvojās peldētājai.

«Gaviāls!» iesaucās Salu, ieraudzījis milzīgo, divdes­mit pēdas garo dzīvnieku, ar pāris metru garu galvu un tādiem pašiem žokļiem. Gaviāls no citiem šīs sugas krokodiliem atšķiras ar sevišķu punu uz augšējā žokļa.

«Gaviāls!» iesaucās arī pārējie. Viņiem visiem bija ļoti labi zināms, kas ir gaviāls.

Kad viņi pieskrēja krastam, gaviāls atradās tikai kā­dus divdesmit soļus no meitenes.

Redzot draudošās briesmas, meitene gribēja atgriezties krastā, bet ūdens tai vietā bija ļoti dziļš un viņa nebija novilkusi drēbes, kas tagad traucēja kustēties. Arī šaus­mas stindzināja locekļus. Un viņa izmisumā sāka saukt pēc palīdzības. Kavēties nedrīkstēja. Bet ko lai dara? Ga­viāls jau tuvu, viņš jau atvēris savus milzīgos žokļus, lai meiteni aprītu.

Tēvs izmisis stāvēja krastā. Viņš satvēra bisi, bet bises mazās lodes kā zirņi atlēktu no dzīvnieka nesadragājamā galvaskausa. Lai viņu nonāvētu, vajag iešaut acī, bet ja nošauj garām? Irs ar savām makšķerēm un āķiem arī nekā nevarēja izdarīt. Henrijs bija pilnīgi bez ieročiem, gluži kails.

Tomēr visi trīs gribēja mesties ūdenī, lai ar sevi aiz­sargātu Helēnu no briesmoņa.

«Ne no vietas!» malajietis viņus apturēja. «Kaptein, atļaujiet man rīkoties.»

Paraudzīsimies, ko bija izdomājis Salu. Viņš ātri pa­nāca uz priekšu, turēdams rokā bambusu ar noasinātu galu, kas viņam noderēja austeres meklējot, un ko viņš, skriedams uz notikuma vietu, bija paspējis noasināt. Salu metās ūdenī, un drīz viņa bronzas galva ar garajiem ma­tiem iznira gandrīz blakus krokodilam un novērsa viņa uzmanību no upura. Drošais malajietis vēlreiz ienira ūdenī. Tanī pašā brīdī viņa slaidā bronzas roka ar noasi­nāto bambusu pacēlās gaisā. Gaviāls atrāvās atpakaļ. Kamdēļ? Gaviāls krampjaini sāka kult ap sevi ūdeni. Ma­lajietis piepeldēja meitenei un kopā ar viņu laimīgi sa­sniedza krastu, kur viņu ar atplestām rokām sagaidīja laimīgais tēvs.

Gaviāls vēl kādu pusstundu ar asti kūla ūdeni. Ūdens nepārtraukti ieplūda viņa atvērtajos žokļos un smacēja nost. Tādu abinieku, kam vārda pilnā nozīmē būtu plau­šas un žaunas, nemaz nav. Gaviāls kā visi zīdītāji dzīv­nieki, varēja elpot tikai gaisu un tālab viņam bija jāno­slīkst. Tā arī notika. Drīz viņa milzīgais ķermenis peldēja pa straumi uz okeānu, kur viņam bija jākļūst par haizivs vai cita rijīga jūras briesmoņa upuri.