TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Naktī debesis aizsedza mākoņi — reta parādība šinī joslā. Sie mākoņi varēja vēstīt labu vai ļaunu.

Ja sacelsies vētra, vieglajai laivai draud briesmas no­grimt; bet vētra var būt ar lietu, un tad varēs laivas di­benā savākt drusku lietus ūdens. Tā būtu laime slāpēs mirstošiem ļaudīm. Brāzma tiešām pārskrēja, bet bez lie­tus. Nākošās dienas ausmā sacēlās vējš, bet ar saules lēktu palika vēsāks.

Pēc avārijas, kad cietušie laivā izglābās, vējš sacēlās pirmo reizi. Tas pūta tanī virzienā, kur viņi gribēja airēt.

Aukstais vējš atvēsināja kā ugunī degošo kapteiņa galvu, un viņā pamodās cerības. To pašu izjuta Mertags un malajietis.

«Zēl, ka mums nav buru,» kapteinis nopūtās.

«Kamdēļ mēs nevarētu pagatavot buru, lūk, no šī te, kaptein?» malajietis norādīja uz buru pārvalku.

«Patiesi!» īrs pievienojās šai domai.

«Palīdzi man, Mertag,» malajietis turpināja lauzītā angļu valodā. «Mastu mēs pagatavosim no airiem.»

«Lieliski, Salu!» atsaucās Mertags un satvēra airi. Malajietis kārtoja buru.

Ar piedzīvojuša jūrnieka veiklību Mertags nostiprināja airi, piesiedams to pie sola. Kapteinis palīdzēja pacelt buru.

Vējš piepūta improvizēto buru, un laiviņa strauji sāka šķelt viļņus. Aiz stūres gala palika fosforizēta svītra, it kā laiva peldētu pa uguns jūru.

Nebija kompasa, un viņi nezināja, kādā virzienā vējš viņus dzen. Tikai tur, kur grima saule, bija saskatāma šaura, dzeltena svītra.

Vējš bija vienāds un pastāvīgs, kas parasti pūš vai­rākas stundas no vietas. Varēja aplēst, ka tas nes laivu rietošās saules virzienā. Uz vakariem no vietas, kur cik­lons nogremdēja kuģi, atradās lielā Borneo sala.

Viņi zināja, ka tuvāk zemes nav, un tālab visu laiku virzījās uz šīs salas pusi. Pateicoties improvizētai burai, bija cerības naktī nobraukt lielu atstatumu un tuvoties vēlamajam mērķim.

Laiva atradās tikai kādu pusgrādu no ekvatora, kur diena un nakts bija vienā garumā.

Vējš visu nakti pūta vienā un tanī pašā virzienā, un vēja piepūstā bura dzina laivu uz priekšu. Tādā asā vējā lielāka bura laivai nebūtu derējusi*

Kapteinis Redvuds pats stāvēja pie stūres. Visi prie­cājās par laivas ātro gaitu.

Cilvēku sirdis sāka priecīgāk pukstēt, kad, nobraukuši vairāk nekā simt jūdzes, viņi rīta ausmā izdzirda skaņas, kas stipri līdzinājās cilvēka balss skaņām.

Virs tumšā jūras līmeņa, nevērojot vēja gaudas un viļņu rūkoņu, bija dzirdami kliedzieni.

Iespējams, ka arī tie bija cilvēki, kas atradās briesmās, bet viņu stāvoklis varbūt nebija tik ļauns. Tālab viņi tā priecājās par citu cilvēku tuvumu.

Lai arī vētra apdraud jūrniekus, tomēr viņi ir dros­mīgi, veseli un necieš badu un slāpes.

«Kā jūs, kaptein, domājat?» prasīja Irs. «Tas taču var būt bojā ejošs kuģis?»

Kapteinis nepaspēja atbildēt, kad virs jūras atkal at­skanēja kliedziens, kas plosīja dvēseli.

«Tas ir dungongs!» pēkšņi Salu pazina šo cilvēka balsij līdzīgo žēlo kliedzienu.

«Jā,» skumji atbildēja kapteinis, «tas ir dungonga klie­dziens, ne vairāk.»

Dungongs, no vaļu pasugas, līdzīgs jūras govij, dzīvo austrumu jūrās. Viņa kliedzieni bija jaunas vētras signāli, tātad atkal nelaime. Dungonga klātbūtne nenomierināja kapteini un Mertagu, viņi apsēdās tikpat izmisuši.

Ar bērnam piemītošu ticību labajam, jeb varbūt ne­vēlēdamies sarūgtināt tēvu, bērni tik ātri nenoskuma.

«Salu var kļūdīties,» teica Henrijs.

«Protams, viņš kļūdās,» turpināja māsa. «Dzīvnieks nevar tā kliegt.»

«Salu nekļūdās,» iebilda malajietis. «Salu labi pazīst dungonga kliedzienu, tālab viņš priecājas un saka jumsii nezaudējiet dūšu!»

Malajietis labāk kā eiropieši un amerikāņi pazina In­dijas dungongu, viņš zināja, ka tas parasti sastopams krasta tuvumā. Viņš saviem ceļa biedriem paskaidroja šo dzīvnieka īpatnību, pārliecinādams viņus, ka visi tiks iz­glābti.

Kad sāka aust gaisma, jūrnieki pārliecinājās, ka viņu cerības nav veltas. Pie skaidrajām debesīm iezīmējās Borneo salas kalnu virsotnes.

«Zeme!» vienprātīgi atskanēja kopējs bezprātīga prieka kliedziens.

«Paldies Dievam, zeme!» atkārtoja kapteinis un, no­vilkdams sev līdzi bērnus, nometās ceļos un karstā lūg­šanā pateicās debess un zemes Valdniekam, kas viņus izglāba no bojāejas. Vēja dzīta, laiva ātri tuvojās krastam.

Visuvarenais cietušiem bija sūtījis ceļa vēju, kas at­dzina viņus pie Borneo salas. Ne velti Viņš viņu sirdīs bija modinājis cerības.

Tomēr bija brīdis, kad laivā esošie vēlreiz sāka šaubī­ties par iespēju glābties. Kad viņi tuvojās krastam, un skaidri varēja saredzēt tā kontūras, viņi ievēroja baltu kā sniegs, vairākas jūdzes garu sienu. Tā bija koraļļu rifi, kas ietver lielāko daļu Indijas okeāna salu. Šie mazo dzīv­nieku celtie vaļņi it kā sargā šīs paradīzes skaistās salas no satrakoto okeāna viļņu uzbrukuma, kas kā dēmonu bari sašķīst pret klinšainiem krastiem.

Tuvojoties rifiem, kapteinis kā piedzīvojis jūrnieks, bija pārliecināts, ka laivai jāiet bojā. Tamdēļ novāca buru un salocīja laivas dibenā; no aira pagatavoto mastu at­stāja savā vietā. Vēl taču bija pieci airi, bet airētāji tikai divi. Salu un Mertags paņēma katrs airu pāri, kapteinis apsēdās pie stūres, un laiva turpināja ceļu.

Kapteinis gribēja izvairīties no sadursmes ar rifiem, kuru baltās muguras mirdzēja virs ūdens.

Vienīgais, ko airētāji varēja darīt — neļaut laivai uz­skriet rifiem. No ilgā trūkuma novārguši, viņi nevarēja ilgi laivu noturēt uz vietas.

Bet acīmredzot Dievs par viņiem apžēlojās. Kad uzlēca saule, stiprais vējš pēkšņi norima. Arī viļņi nomierinājās. Jura kļuva gluda kā spogulis. Vieglāk bija cīnīties ar straumi un noturēt laivu paralēli krastam.

Kad laiva kādu jūdzi bija nobraukusi gar krastu, viņi ievēroja nelielu, diezgan drošu šaurumu. Ar beidzamajiem spēkiem viņi vilka airus, un kapteinis, ar amerikāņu jūr­niekiem piemītošu drošsirdību, ievadīja laivu šaurumā.

Briesmas tomēr vēl saglabājās. Kaut gan vējš bija no­rimis, šinī vietā jūra tomēr vēl vārījās. Viļņi viens pēc otra ar zemestrīcei līdzīgu troksni sašķīda pret koraļļu rifiem.

Vai patiesi liktenis, kas tikko bija tik labvēlīgs kap­teinim Redvudam, ļaus viņiem aiziet bojā starp Borneo salas rifiem, lai kļūtu par barību rijīgām haizivīm, kas dzīvoja pie šiem vētrainajiem krastiem?

Bet Dievs dzirdēja nelaimīgo lūgšanas. Viņš atveda viņus šinī bīstamajā vietā, Viņš arī deva iespēju no tās izkļūt. Kapteinis Redvuds ātri aptvēra stāvokli un ar drošu roku ievadīja laivu tieši bīstamajā šaurumā. Bries­mas un iespēja glābties piespieda Mertagu un malajieti ar neparastu enerģiju vilkt airus.

Pēc desmit sekundēm laiviņa klusu slīdēja starp rifiem kā pa spoguļotu ezera virsmu. Pēc desmit minūtēm laivas ķīlis atdūrās Borneo salas krasta smiltīs.

Pēc kuģa bojāejas izglābušies ļaudis izkāpa krastā, nokrita ceļos un lūdza Dievu tik karsti, kā kādreiz tika lūdzis Kolumbs, izkāpdams uz Ketas salas.

Lai cik briesmīgs ir bads, slāpes ir vēl briesmīgākas.

Grūti pateikt, kuras no šīm mokām lielākas. Tomēr, organismam pakāpeniski novājinoties, bads nemoka, bet slāpes, nevērojot vispārējo vājumu, paliek arvien inten­sīvākas.