TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

. Avāriju cietušie nebija ēduši un dzēruši jau veselu nedēļu. Un tikko viņi bija pateikušies Radītājam par iz­glābšanu, viņus pārņēma viena doma, un pār lūpām izlau­zās viens kliedziens: ūdeni! ūdenil

Pētot viņi raudzījās uz visām pusēm, cerībā ieraudzīt kādu strautu vai avotu.

Pie viņu kājām bija vesels okeāns, bet šo ūdeni neva­rēja dzert. Sis rūgti sāļais ūdens bija viņiem pietiekoši apriebies, viņi negribēja uz to vairs pat skatīties.

Ar cerībām viņi raudzījās apmēram simt piecdesmit soļu attālajā mežā. Smilšu kāpa, pie kuras apstājās laiva, stiepās gar krastu līdz pašam mežam.

Netālu kāpās bija saskatāms it kā līcis. Jeb varbūt tur bija upes vai strauta ieteka? Kas tā būtu par laimi, ja tas būtu patiesība! Visdrošākais no klātesošajiem, Salu, devās izlūkos, pārējie palika gaidīt, notālēm sekojot viņam ska­tieniem.

Viņu iekaisušās acīs bija bailes un cerība. Par visiem vairāk bija norūpējies kapteinis: viņš zināja, ka Borneo salas šinī daļā dažreiz mēnešiem ilgi nelīst lietus; tātad, ja neizdosies atrast upi vai strautu, būs jānomirst no slāpēm.

Beidzot viņi redzēja, ka Salu noliecās, iesmēla rokā ūdeni un nogaršoja. Tūlīt atskanēja priecīgs kliedziens:

«Ayer! Ayer matis! Singi!» (Odens, saldūdensl Upei) Ti­kai šorīt atskanējušais kliedziens «zeme!» varēja līdzinā­ties malajieša priecīgajam saucienam, ka tuvumā ir ūdens.

Kapteinis Redvuds, kas saprata malajiešu izloksni, pār­tulkoja vēlamos vārdus.

Salu teica, ka atradis «saldūdeni», bet vai tikai viņš nekļūdījās?

Pieskrējuši pie upes, viņi noliecās pie ūdens un alka­tīgi apmierināja slāpes. Aukstais ūdens viņus uzmundri­nāja un it kā iedvesa jaunu dzīvību. Patiesi, šis ūdens arī izglāba viņu dzīvības.

Upes straume, lauzdamās uz jūru, bija izskalojusi ko­raļļu rifu; tāpēc bija radies līcis, kurā šorīt iebrauca laiva. Ja nebūtu upes, nebūtu arī līča, un laiva ar visiem brau­cējiem būtu sadauzīta uz piekrastes akmeņiem.

Madreporas netaisa savas celtnes upes ietekās. Ar to izskaidrojams, ka koraļļu rifos rodas līči, kuros var iebraukt pat lielākie kuģi.

Apmierinājuši slāpes, ļaudis vēl stiprāk sajuta izsal­kumu un sāka domāt, kā to apmierināt.

Visu skatieni no jauna pievērsās mežam un smilšu kāpai. Salu kaut ko ieraudzīja tanī vietā, kur bija atstāta laiva. Viņš lika Mertagam salasīt zarus un iekurināt uguni, bet pats devās pie laivas.

Mertags, kapteinis un bērni gāja turp, kur no meža iznira upe. Mežs beidzās, kur sākās smilšu kāpa. Koki stāvēja kā siena un bija ap simt pēdu augsti. Tikai daži koki auga atsevišķi. Jūrai tuvākais koks bija vīksnai līdzīgs. Garie lapotie zari saules starus nelaida cauri. Bet saule bija jau augstu, un palika arvien karstāks un kar­stāks.

Prātīgākais bija apmesties zem šī koka un atpūsties. Avarējušie varēja šeit mitināties līdz tam laikam, kamēr būs iespējams uzcelt vai atrast citu mītni.

Zaru bija, cik vajadzīgs. Mertags ar kapteiņa bērnu palīdzību salasīja milzīgu kaudzi, izņēma no kabatas kramu, šķiltavas un degli un sāka kurt uguni.

Tomēr Salu viņi neizlaida no redzesloka. Viņus inte­resēja, ko viņš uz krasta atradis. Salu pagāja laivai ga­rām un iebrida ūdenī. Kad ūdens viņam bija līdz ceļiem, viņš noliecās un ar grūtībām pacēla klints gabalu, kas bija apaudzis ar gliemežiem un ūdenszālēm.

«Kam malajietim vajadzīgs šis akmens gabals?» īrs brīnījās. «Skatieties, kaptein, viņš nes to šurp, it kā tā būtu zivs, vai kas cits interesants. Kaut gan mēs esam ļoti izsalkuši, tomēr akmeņus ēst mēs nevarami»

«Pagaidi, Mertag,» atbildēja kapteinis. «Tas nav ak­mens, bet gliemezis.»

«Tik milzīgs gliemezis? Jūs laikam smejaties?»

«Nemaz, Mertag. Joki man tagad nav prātā. Liekas, ka Salu nes mums austeri.»

«Laba austere, divas pēdas gara un vienu plata. Aus­tere, ko malajietis tikko var panest! Skatieties, viņš pat grīļojas, cik Viņa smaga!»

«Es iešu viņam palīgā,» teica Henrijs un grīļodamies gāja Salu pretim. Helēna gribēja viņam sekot, bet tēvs viņu atturēja.

«Nepārpūlies velti, mīļā,» viņš teica. «Salu tūlīt atnāks, un mēs redzēsim, ko viņš atradis. Tomēr, es esmu gandrīz pārliecināts, ka tā ir austere… Tātad, Mertag, iekurini drīzāk uguni: šo austeru šķirni jēlu neēd. Salu droši vien gribēs savu austeri izvārīt.»

Mertags sāka kurināt uguni. Tai laikā pienāca mala­jietis un Henrijs.

«Tev bija taisnība, tēt,» zēns sauca vēl no tālienes. «Tā ir austere, un Salu saka — ļoti garšīga.»

Abi pienāca pie koka. Salu savu nastu nesa uz pleca. Henrijs pieturēja austeri no mugurpuses, drīzāk gan sa­vas patikas, kā palīdzības dēļ.

«Lūk, kaptein, varenas brokastis,» teica Salu, nosviez­dams gliemezi pie Redvuda kājām, «nav vērts pūlēties viņu atvērt, to uguns izdarīs mūsu vietā.»

Visi pulcējās ap milzīgo gliemezi. Bērni viņu apska­tīja ar sevišķu interesi.

Tā bija tā saucamā «Singapūras austere», ko var at­rast Indijas okeānā. Šīs austeres dažreiz sasniedz metra garumu un gandrīz tādu pašu platumu. Tomēr ar tukšu vēderu nevar nodarboties ar konhilioloģiju [2] , tamdēļ mūsu jūrnieki ilgi nepētīja brīnišķo dzīvnieku.

Salu uzlika austeri uz gaiši degošiem zariem un ieru­šināja to oglēs, pārklāja degošām pagalēm. Ūdenszāles uz sārta sprakšķēja, jūras ūdens ar troksni pārvērtās tvaikā, kas kopā ar liesmām pacēlās līdz ceļotājus sargā­tāja koka lapām.

Salu jau bija gadījies gatavot Singapūras austeres. Kad viņš teica, ka, pēc viņa domām, austere jau gatava, to izvilka no uguns ar no laivas atnestu ķeksi. Gliemezis atvērās, un klātesošie ieraudzīja tā saturu. Tur bija tik daudz «austeres gaļas», ka pietiktu ne tikai pieciem, bet pat desmit cilvēkiem, protams, ar noteikumu, ka viņi ne­būtu izbadojušies kā mūsu draugi.

Tālredzīgais īrs bija no laivas atnesis nažus un citus piederumus, un visi nosēdās ap milzīgo austeri.

«Miss Helēna, lūdzu sāciet,» teica Mertags «un tad misters Henrijs.»

Salu atbalstīja šo rīkojumu, un kapteinis ar pateicību uz viņiem abiem paskatījās. No izsalkušiem ļaudīm grūti, sagaidīt pieklājību. Austeres pietiktu visiem, tomēr vīrieši sāka ēst tikai tad, kad bērni bija dabūjuši savu daļu. No «galda» piecēlās tikai tad, kad atlika tukši gliemežvāki, un visi bija paēduši.

Pēc labām brokastīm — pareizāk sakot, vakariņām — cietušie atpūtās visu vakaru un visu nakti. Pēc tik ilgām grūtībām viņiem bija nepieciešams ne tikai miegs, bet pilnīgs miers.

Viņi gulēja cieši, kaut arī uz kailas zemes, apsegušies saplēstām drēbēm. Nedēļu nogulējuši laivas dibenā, viņi pie cietas guļasvietas bija pieraduši. Uz sauszemes naktis vienmēr ir aukstākas kā uz jūras, bet tropos tās vienmēr ir diezgan vēsas; šī nakts par laimi bija silta. Nekas ne­traucēja viņu mieru, varbūt tikai drausmīgi sapņi par tikko pārdzīvotām ciešanām.

No rīta visā savā krāšņumā uzlēca saule, un ceļotāji juta svaigu fizisku un garīgu spēku pieplūdumu.

Henrijs un Helēna jau jautri skraidīja gar krastu, ap­brīnodami apkārtējos dabas brīnumus: sidraboto piekras­tes smilti, plašo, zilo jūru, baltos koraļļu rifus ap salu, skaidro strautu, kurā rotājās viņiem nepazīstamas zivis, lielos kokus, milzīgās vēdekļu palmas, šķēpveidīgos, aug­stos bambukus, tūkstoš brīnišķu augu, kas tropu dabai piešķir tādu skaistumu.