TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

«Cik skaisti!» Helēna iesaucās. «Savādi, ka tāda brī­nišķa zeme nav apdzīvota. Vai nav taisnība, Henrij, tā ir brīnišķa zeme.»

«Brīnišķa,» piekrita Henrijs, «bet man šķiet, te tomēr kaut kā trūkst.»

«Kā tad?»

«Mājas, kaut kādas mītnes. Ak! Es neesmu izlutisl Es apmierinātos kaut ar zemnieku māju, zvejnieku būdu, ja tikai mums būtu gabaliņš gaļas, ko mēs varētu izcept, tāpat kā vakar cepām austeri. No vakariņām atlikušas tikai atmiņas, un es labprāt pabrokastotu.»

«Arī es esmu izsalkusi,» Helēna teica, «gandrīz vēl vairāk nekā vakar. Tikai šodien man vairāk spēka.»

«Drusku pacietieties,» teica tēvs.

Viņš gāja ar šauteni pār plecu. Kā īsts amerikānis viņš nešķīrās no tās pat tad, kad kuģis gāja bojā. Kamēr bērni staigāja gar krastu, viņš apskatīja šauteni, pat­ronas un secināja, ka tās ir labākā kārtībā.

«Drusku pagaidiet,» viņš teica. «Pēc pusstundas es droši kaut ko dabūšu. Salu atkal aizgāja meklēt Singa­pūras austeres, Mertags aizgāja uz upi; zelta un citas zivis, kuru upē ir daudz, nav tik garšīgas kā foreles un Īrijas ezeru laši, bet ēst tās var, un es ceru, ka tās viegli noķert. Es došos uz mežu nošaut kādu medījumu. Pagaidiet mūs, tikai lūdzu nekur no šejienes neaizejiet.»

«Vai mēs nevaram palīdzēt?» prasīja Henrijs. «Mēs varētu pludmalē salasīt gliemežus.»

«Nē,» atbildēja tēvs. «Māsa vēl ir ļoti vāja, bet viņu vienu nevar atstāt. Es būšu mierīgāks, ja jūs abi paliksit pie šī koka.»

Bērni apsolījās paklausīt, un kapteinis aizgāja. Kap­teinis nedomāja, ka viņiem varētu draudēt kādas bries­mas. Viņš zināja, ka Borneo salā nav ne lauvu, ne tīģeru. Tīģeri dzīvo kaimiņu salā Sumat.rā. tuksnešainos cietze­mes krastos, Malajas pussalā un Indostānā, un arī tur šie dzīvnieki savus midzeņus atstāj tikai naktīs. Un briesmu gadījumā arī Mertags bija tepat tuvumā, un vi­ņam kapteinis pilnīgi uzticējās.

Bet bērniem drīz apnika sēdēt vienā vietā. Viņi jau tā ilgi bija sēdējuši laivā. Viņiem gribējās kustēties, aizmirst mokošo izsalkumu, un viņi sāka skraidīt ap koku. Beidzot viņi piekusa. Viņiem gribējās atpūsties. Sēdēt salīkuši uz zemes var tikai mežoņi; civilizēti eiropieši paraduši sēdēt krēslos. Bērni apskatījās: nekur nebija ne celmu, ne ak­meņu. Krasts bija segts ar smiltīm kā ar tepiķi.

«Izdomāju!» Henrijs iesaucas. «Vakarējās austeres gliemežvāki! Helēna, redzēsi, cik ērti būs uz viņiem sēdēt!»

Ar šiem vārdiem viņš sāka griezt apkārt vienu glie­mežvāku. Henrijs bija vēl ļoti vājš, un māsai vajadzēja nākt palīgā.

Apgriezuši abus gliemežvākus, bērni apsēdās uz šiem oriģinālajiem krēsliem. Viņi jautri smējās par savu izdomu, kad viņu jautrība pēkšņi tika pārtraukta visnegaidītākā veidā. Izrādījās, ka viņi nemaz nebija drošībā. Henrijs sajuta, ka aiz muguras kaut kas nokrita, skardams viņa roku un nolauzdams gliemežvāka stūri. No sākuma zēnam likās, ka kāds viņam sviedis ar akmeni. Apskatījis roku. viņš redzēja, ka viņa svārki no pleca līdz elkonim pār­plēsti kā ar skrāpi. Tanī pat laikā viņš sajuta sāpes un uz krekla piedurknes ieraudzīja asinis. Henrijs piecēlās un apskatījās. Kas viņam uzbrūk? Māsa sekoja viņa pie­mēram. Viņi jau domāja, ka tūlīt no meža biezokņa viņiem uzbruks mežoņi, bet viss bija klusu. Henrijs sāka meklēt priekšmetu, kas viņam uzkrita. Tas nebija akmens, bet liela, iegarena, tumši zaļas krāsas bumba, ērkšķiem pār­klāta un līdzīga vecai lielgabala lodei.

Ieraudzījis šo bumbu, Henrijs saprata, ka neviens to nav sviedis, jo šo bumbu nevarēja paņemt rokās. Acīm­redzot tā nokrita no koka. Helēna to aptvēra pirmās bet tas viņu nenomierināja.

Tas bez šaubām bija tā koka auglis, zem kā viņi atpū­tās. Spriežot pēc Henrija piedurknes griezuma un glie­mežvāka šķembas, šis auglis bija tik smags, ka, ja tas būtu uzkritis uz brāļa vai māsas galvas, ar savu smagumu būtu pārsitis galvaskausu kā lode olas čaulu.

Bērni, protams, steidzīgi pameta neviesmīlīgo koku. No koka taču varēja nokrist citi līdzīgi lādiņi. Atvirzīju­šies drošā vietā, viņi sāka apskatīt dzeloņaino bumbu, kas gulēja smiltīs pie improvizētajiem krēsliem. Kokā bija daudz līdzīgu augļu, bet, pateicoties augstumam, viņi iz­skatījās kā firziķi vai aprikozes. Lai gan būtu interesanti apskatīt šo augli, tomēr bērni neuzdrošinājās tam tuvoties. Henrija roka bija diezgan nopietni saskrāpēta. Ieraudzī­jusi asiņaino brāļa roku, Helēna sāka kliegt. Uz kliedzie­niem atskrēja Salu, Mertags un kapteinis.

«Kas noticis?» jautāja Mertags un kapteinis.

Vienmēr mierīgais malajietis neprasīja nekā. Viņš tūlīt saprata, kas par lietu.

«Dzeloņrieksts,» viņš teica, ar acīm norādīdams uz zemē gulošo riekstu.

«Dzeloņrieksts!» iesaucās kapteinis, kas par šo augu zināja ne mazāk kā Salu.

«Jā, kaptein. Es vakar nepiegriezu tam vērību, un tas nebija pareizi; ja rieksts būtu uzkritis mistera Henrija galvai, misters Henrijs, lai Dievs viņu sargā, nebūtu vairs dzīvs.» y

«Tu esi ievainots, manu zēn?» misters Redvuds prasīja dēlam.

«Nieki,» Henrijs atbildēja, «skramba. Tagad drusku dedzina, bet pēc divām trijām dienām būšu vesels. Tikai svārku gan žēl.»

Lai pierādītu, ka viņš vesels, Henrijs sāka skraidīt. Helēnai grūti bija viņu pierunāt, atļaut ievainojumu iz­mazgāt un pārsiet. Ja kāds būtu viņos noskatījies, tas domātu, ka ievainota ir māsa, nevis brālis.

Kad zēnam roka bija pārsieta, Mertags pieskrēja pie koka, lai paceltu nelaimes nesēju — augli. Salu, drusku apvainojies par to, ka īrs ķeras pie lietas, no kuras nekā nesaprot, iepriekš neaprunājies ar viņu, vietējo apstākļu labu pazinēju, pavadīja pašpārliecināto Mertagu ar izsme­jošu skatienu un gaidīja rezultātus. Ilgi nebija jāgaida. Irs dzeloņaino augli droši paņēma rokās, bet pacēlis, to atkal nosvieda, it kā būtu izvilcis kartupeli no verdoša katla.

«Ko tad tas nozīmē?» viņš iesaucās. «Visa roka asinīs un patiesi nevar saprast, no kuras puses ķerties klāt šim nolādētajam riekstam. Viņu varēs dabūt tikai ar ķeksi.»

«Par to vajadzēja agrāk padomāt,» Salu teica; «bet paskaties uz augšu, Mertag, tur ir daudz tādu riekstu, kas var pārsist tavu galvu.»

To izdzirdis, Mertags kliegdams metās prom no šī ēnainā koka.

Tad zem koka pagāja malajietis. Viņš iedūra dzelo­ņainajā auglī noasinātu spieķi un iesvieda viņu piekrastes smiltīs. Tanī pašā laikā viņš .no koka nenovērsa skatienu, lai briesmu brīdī varētu bēgt. Tad viņš atstāja bīstamo koku, paņēma nazi, uzmanīgi iedūra to starp dzeloņiem un pārgrieza augli. Augļa iekšienē atradās ēšanai derīgs mīkstums.

No viena dzeloņrieksta viņi, protams, nevarēja paēst. Nelaikā pārtrauktās zvejas un medību rezultāti nebija spī­doši. Tikai Salu bija atnesis dažus mazus gliemežus, pā­rējie atgriezās tukšām rokām. Bet visi bija ļoti izsalkuši. Taisnība, kokā bija vēl daudz riekstu, bet tie karājās tik augstu, un būtu jāapmierinās kā lapsai pazīstamā fabulā ar prātojumu, ka viņi «labi, bet zaļi».

Līdzenais koka stumbrs pacēlās septiņdesmit pēdas augstu. Uz tā nebija neviena zariņa. Ja Salu nebūtu bada novājināts, viņš tomēr uzrāptos kokā; bet viņš bija par daudz vājš.

Bet katrā ziņā vajadzēja sameklēt kaut ko ēdamu: zi­vis, medījumu, gliemežus, vienalga ko. Gliemežu krastā bija ļoti maz.