TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Gaviālu sauc arī par Gangas krokodilu, bet viņš ir daudz riebīgāks par aligatoru, no kā viņš atšķiras ar ļoti gariem, taisniem un šauriem žokļiem un četrkantainu gal­vaskausu. Viņam ir gandrīz divreiz tik daudz zobu kā Nīlas krokodilam, kaut arī šo beidzamo daba apveltījusi ar pietiekošu daudzumu nāves ieroču. Gaviāls ir abinieks, viņš mīl ūdeni, tā pakaļējo kāju pirksti savienoti ar plēvi, kas ļauj labi peldēt.(Rakstniekam par zooloģiju visai maz saprašanas)

Gaviāls, kas apdraudēja Helēnu, bija divdesmit pēdas garš, bet dažreiz to garums sasniedz trīsdesmit pēdas.

Varat iedomāties, kā pateicās drošsirdīgajam malajie­tim. Kapteinis Redvuds bija aizkustināts līdz asarām un apskāva viņu. Henrijs metās viņam ap kaklu, bet vēl no pārdzīvotajām bailēm drebošā Helēna prasīja viņam, vai drīkst viņu noskūpstīt. Visi sirsnīgi nožēloja, ka nevar savam uzticamajam draugam pateikties citādi.(interesanti kā) Bet kriet­najam malajietim nevajadzēja labāka atalgojuma kā uz­varas pār gaviālu un kapteiņa un viņa bērnu draudzības.

Diēta, kaut arī ne sevišķi ilga, ir ļoti lietderīga pēc pārliekas ēdienu lietošanas, bet pēc bada tā nav sevišķi patīkama. Tā domāja Salu un Mertags. Brokastīs īrs lab­prāt būtu ēdis kartupeļus ar sviestu, jeb vēl labāk speķi un taukus.

Visi piekrita īram, ka kaut kur būtu nepieciešams da­būt gaļu. Bet kā? Vismaz mežā, kur medīja kapteinis Red­vuds, acīmredzot medījuma nebija. Zivis jūrā un upē droši vien bija, bet ne Salu, ne Mertags nekā nebija noķēruši.

Bads lika sevi tik stipri just, ka ceļotāji pat nožēloja, ka ļāvuši straumei aiznest jūrā nonāvēto gaviālu, neno­griežot dažus gabalus gaļas, kas varbūt arī nebija se­višķi patīkama, bet tomēr ēdama.

Neizdevības sarūgtināti un vēl juzdami nogurumu, viņi visu pārējo dienas daļu atpūtās zem koka.

Brokastīs, pusdienās un vakariņās atkal ēda riekst­koka augļus. Ēdiena laikā malajietis atcerējās olas, un visiem likās, ka gaļas vietā olas būtu vislabākais ēdiens. Tikai: kur tās dabūt?

«Olas!» iesaucās Mertags, kas labprāt apēstu veselas desmit, vienalga kādā veidā, mīkstas, ceptas, vai ātruma dēļ, kā viņš teica, jēlas. «Svētais Patrīcij! Es apēstu ve­selu grozu ar olām, mani nenobaidītu, ja tās būtu pat gulbja olu lielumā. Kas tev ienāca prātā, draugs Salu, ka tu sāki runāt par olām? Kur mēs varam tās atrast?»

«Se tuvumā vajag būt daudz olām,» atbildēja mala­jietis, «vajag tikai prast tās atrast.»

«Kas tad tev to teica, Salu? Varbūt tu esi burvis?»

«Burvis es neesmu, bet vai tad tu nedzirdēji malē žē­los kliedzienus?»

«Kas tas ir malē?»

«Tas ir tītaram līdzīgs putns. Salu dzirdēja, ka tas žēli vaidēja, it kā gribēdams mirt.»

«Patiesi, arī es visu nakti dzirdēju kaut kādus vaidus. Es domāju, ka tās mirušo nopūtas, bet tu saki, ka tie ir putni. Bet kas mums tur par labumu? Putns kliedz, bet mēs neatradīsim ne ligzdas, ne olu.»

«Jādomā, ligzda nav tālu. Sie putni ligzdas taisa smil­tīs pie jūras. Rīt no rīta es iešu meklēt un varbūt kaut ko atradīšu.»

Pagājušā naktī kapteinis Redvuds patiesi bija dzirdē­jis žēlus kliedzienus, kādus viņš agrāk nebija saklausījis. Viņš domāja, ka tas ir kāds garāmlidojošs putns, bet ne- iedomājās, ka tuvumā varētu būt ligzdas. Tikko uzlēca saule, viņš uzmanījās, cerēdams nošaut kādu putnu, kaut arī tā būtu tikai kaija. Viņš tomēr neieraudzīja ne kaijas, ne cita kāda putna. Tomēr Salu apgalvoja, ka kliedzejļ nav jūras putni, bet putni, kas dzīvo mežā un ierodas jurmalā, lai izperētu cāļus. Tamdēļ putnu tuvums lika ceļiniekiem domāt, ka kaut kur netālu ir viņu ligzdas.

Kamēr ceļinieki sarunājās par šo jautājumu, viņi ieraUdzīja veselu putnu baru. Viņu bija daudz, ap sešdesmit. Viņi nelidoja kokos, bet lēni, ar cienību pastaigājās pa „ smilšaino krastu, taisni kā mājputnu bars, kad tas iemaldās apsētā laukā un uzlasa vēl neapsegtos graudus. Viņi bija kohinhinas vistu lielumā un ar savām melnajām spal- vām, lepno galvu un pacelto asti atgādināja Eiropas mājputnus. Tās bija Austrālijas un Malajas vistas. Viņu ir vairākas pasugas. Viena, kas dzīvo Austrālijā, līdzināms tītariem, otra parastām vistām, trešā — fazāniem. Sie putni savas olas aprok smiltīs un kopīgi apsedz ar ūdenszālēm, ceļot uz tām īpatnu celtni. Olas viņi neperē, bet atļauj to darīt saulei. Plato kāju pēdu un āķīgo nagu dēļ naturālisti tās nosaukuši par lielkājainām vistām.

Lielkājaino vistu celtie uzkalniņi dažreiz sasniedz seš­padsmit pēdu augstumu un ne mazāk par sešdesmit pēdu apkārtmēru pamatos.

Taukie, smagie, neveiklie putni slikti lido, kājas viņiem ir resnas ar resniem pirkstiem. ,

Ar savu ligzdu celšanu tas atšķiras no Austrālijas vis­tām. To mēs redzam no zinātnieka Vuda stāsta:

«Ierobežojuši ievērojamu laukumu, putni ar savām pla­tajām kājām izrauj augļus un zāli, salasa zarus un saliek tos laukuma vidū. Pamazām laukums samazinās no peri­fērijas uz centru. Beigu beigās rodas zems, nepareizas formas uzkalniņš. Maz pamazām, riņķim samazinoties, uzkalniņš iegūst konusveida formu. Tad kalniņa vidū tiek izgatavots četras pēdas dziļš iedobums, kur iedēj olas. Olas apsedz ar sausām lapām un atstāj saules iedarbībā. Tomēr ar to vēl nenobeidzas vistu rūpes par nākošo ģi­meni; pret temperatūras maiņu ārkārtīgi jūtīgais tēviņš pastāvīgi rūpējas par olām. Vajadzības gadījumā viņš apsedz olas ar jaunu sausu lapu kārtu, bet karstās dienās tās pavisam novāc. Beidzot izšķiļas cāļēni, kas veselu dienu paliek ligzdā, bet, ja no tās ir izgājuši, tad atgrie­žas atpakaļ. Jāatzīmē vēl viena sevišķa īpatnība: uzkal­niņa vidū vienmēr paliek cilindrveidīgs caurums, caur kuru pieplūst svaigs gaiss un izplūst kaitīgās gāzes. Olas ļoti garšīgas, un eiropieši tās mīl ne mazāk kā vietējie.' Tāpat kā Eiropas vistas, tās mīl ierakties smiltīs un sildī­ties saulē. Smiltīs izraktais iedobums medniekiem ir no­rādījums par ligzdas tuvumu.»

Tomēr atgriezīsimies pie Borneo salas vistām, kas tā ieinteresēja kapteini Redvudu un viņa biedrus.

Salu viņas nosauca par malē, patiesībā tās pieder ma- leos dzimtai. Tās ieradās kā uz burvja mājienu (patiesībā viņas iznāca no smilšu uzkalniņa).

Salu lūdza savus biedrus nogulties zem koka, un putni, viņus neievērojuši, turpināja pastaigāties krastmalā.

Vistas apstājās, uzlasīja tārpiņus, graudus un glieme­zīšus, bet acīmredzot viņas bija atnākušas kādā nolūkā.

Ik brīdi viņas apstājās un ar fazāna vieglumu, dažas it kā pētīdamas, paskrēja uz priekšu un sauca citas. Tad sākās vispārēja kladzināšana, putni it kā apsprieda ko­pēju lietu.

Tās, kas gāja kā izlūki un veda sarunas, atšķīrās ar lielākām sekstēm, knābjiem, sarkaniem vaigiem un spilgtā­kām spalvām. Tie bija tēviņi jeb gaiļi. Tomēr šie tēviņi no mātītēm atšķīrās mazāk nekā Eiropas gaiļi no vistām. Starpība bija tik niecīga, ka ceļotāji to izšķīra tikai tad, kad putni pienāca tuvāk.

Viņi bija ap trīs simt metru no ceļotājiem un, spriežot pēc virziena, netaisījās tuvoties. Kapteinis satvēra bisi un gribēja šaut barā, bet Salu viņu apturēja.

«Nešaujiet, kaptein,» viņš čukstēja, «jūs visu sabojā­sit: putni ir tālu, un jūs nošausit garām. Bet putni meklē vietu ligzdai. Labāk mazliet pagaidīsim.»

Kapteinis nolika šauteni, un visi klusēdami turpināja sekot vistām, kas nenojauta, ka tās novēro.