TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Mertags ieteica laivu saskaldīt un iemest jūrā, bet kap­teinis neatļāva. Viņam bija žēl laivas, kas viņus bija iz­glābusi. Un laiva varēja būt vēl vajadzīga. Viņi taču vēl skaidri nezināja, vai viņi ir izkāpuši Borneo salā jeb kādā mazā saliņā uz vakariem no tās. Tad laiva būtu nepie­ciešama, lai pārceltos uz Borneo salu. Kamēr viņi ap­sprieda laivas likteni, Salu raudzījās tālēs un atklāja kaut ko, kas novērsa visas grūtības.

Upes ieteka bija līdzīga diezgan dziļam kanālam, kurā varēja iebraukt pat dziļi peldošs kuģis.

«Kamdēļ mēs ar laivu nevarētu braukt pa upi uz augšu?» prasīja malajietis.

«Salu taisnība,» teica kapteinis, «tas ir pilnīgi iespē­jams.»

«Ko tad mēs vēl gaidām?» atsaucās Mertags. «Paskat, kāds gudrinieks šis Salu! Kaptein, vai mēs nebrauksim tūlīt?»

«Katrā ziņā!»

Visi trīs piecēlās un tūlīt devās uz laivu.

Henrijs gribēja viņiem sekot, bet tēvs lūdza viņu pa­likt pie Helēnas, lai briesmu gadījumā viņu aizstāvētu.

«Manis dēļ tev te jāgarlaikojas, Henrij,» viņam teica māsa. «Bet neuztraucies, pēc pāris dienām es būšu pie­tiekoši stipra, un mēs varēsim visur tēvam iet līdzi. Tu taču zini, ka es neesmu bailīga un izlutināta.»

«Zinu, zinu,» skūpstīdams māsu, atbildēja Henrijs.

Viņi sāka pārrunāt priekšā stāvošo ceļojumu. Viņi ticēja panākumiem, jo pilnīgi paļāvās uz tēvu, Mertagu un Salu. Viņi bija izglābušies no tik daudz nelaimēm, ka nākošās briesmas vairs nebaidīja. Bet nākotne solīja tik daudz jauna un pārsteidzoša, ka ceļojuma grūtības aizmirsās.

Trīs stundas jau turpinājās brauciens pa upi uz augšu. Pret straumi airēt bija grūti. Laivu noslēpa zem kupla vīģes koka, tā ka no krasta neviens to nevarēja ierau­dzīt. Piesējuši laivu, airētāji jau gribēja doties atpakaļ uz nometni, kad Salu kliedziens pēkšņi vēstīja par jaunām briesmām.

Šoreiz briesmas bija virs viņiem. Paskatījušies tanī virzienā, kur skatījās malajietis, kapteinis un Mertags ieraudzīja kaut ko, ko viņi no sākuma noturēja par resnu koka zaru. Tas bija vijīgs, cilindrisks, mirdzošām zvīņām pārklāts čūskas ķermenis.

Bija redzama tikai daļa no milzīgā pitona ķermeņa. Viņš varēja būt ap divdesmit pēdu garš.

Tai brīdī, kad Salu viņu ieraudzīja, pitons, acīmredzot iztraucēts no trokšņa, laidās no koka zemē. Tas nelīda vis pa zariem, bet tieši tukšā laukumā starp mums. Ap- tinis asti ap zaru, lai būtu kur pieturēties, tas šūpoda­mies slīdēja uz leju. Viņa galva jau skāra zemi, un, ja Salu nebūtu iekliedzies, varbūt pitons jau būtu izstiepies zemē. Izdzirdis malajieša balsi, tas pacēla galvu, turpi­nādams ar asti turēties pie koka.

Atplētis rīkli un izbāzis mēli, briesmonis sāka šūpo­ties, sagatavodamies .uzbrukt katram, kas atrastos koka tuvumā.

Kapteinis paspēja aizbēgt laikā; bet Mertags vai nu nebija laikā dzirdējis brīdinošo malajieša saucienu, vai bija apmulsis.

īrs gāja saviem biedriem pa priekšu, nesdams daļu no laivas piederumiem. Kad Salu iekliedzās, Mertags apska­tījās un ieraudzīja briesmoni, kas varēja viņu apkampt.

Padodamies pašaizsardzības instinktam, galdnieks at­lēca sānis, bet vai nu aiz neveikluma, vai nastas dēļ, kas traucēja viņa kustības, atsitās pret vīģes koka stumbru. Atsviests atpakaļ, īrs nokrita zemē.

Prātīgākais būtu bijis palikt tādā stāvoklī: čūska ne­varētu apvīties ap viņa ķermeni un nožņaugt. Pitoni ne­kad neaprij savu laupījumu, pirms nav to nožņauguši.

Bet varonīgais matrozis slikti zināja dabas zinātnes un nezināja arī šo sīkumu. Uzmanība un pacietība īriem ir nepazīstamas īpašības. Mertags parāpās dažus soļus uz priekšu un piecēlās.

Tikko viņš to izdarīja, tā sajuta, ka viņam apvijas aukstais, lipīgais pitona ķermenis.

Ja jūdzes atstatumā būtu lanuni un pirāti, viņi skaidri dzirdētu nelaimīgā kliedzienus. Izmisuma bļāvienu nobai­dīti, apklusa meža putni. Vairākas minūtes meža klusumu traucēja tikai jauni, neprātīgi nabaga Mertaga kliedzieni.

Kapteinis steidzās uz laivu pēc ķekša. Tas būtu pats piemērotākais ierocis īra atbrīvošanai, ja būtu laikā pie rokas, bet, kamēr kapteinis spētu atgriezties, Mertaga miesa jau sen būtu pārvērsta salauztu kaulu un miesas bezformīgā masā. Ja enerģiski nebūtu iejaucies malajietis, Mertags būtu pazudis.

Malajietis nekad nešķīrās no malajiešu dunča un vien­mēr nēsāja to sev uz krūtīm. Tā bija Mertaga laime, ka arī Salu bija tāds duncis, ar ko viņš meistarīgi prata rīkoties. Izliekto dunča asmeni viņš iegrūda tieši čūskas kaklā, nepieskardamies ira miesai.

Sajuzdama, ka ir ievainota, čūska palaida savu upuri un metās bēgt, un, locīdamās nāves agonijā, ātri pazuda meža biezoknī

Kapteinis un Salu bija pārāk norūpējušies par sava biedra likteni, un viņi nedomāja čūskai sekot Apskatījuši Mertagu, viņi pārliecinājās, ka viņš ir ticis cauri ar bai­lēm. Apsveikuši īru ar laimīgo gala iznākumu, viņi pie­runāja to piecelties un iet kopā uz nometni.

Vecās pasaules pitons ir tikpat briesmīgs kā Ameri­kas boa, varbūt pat vēl briesmīgāks, tālab, ka, neraugoties uz divdesmit līdz trīsdesmit pēdu garumu, viņš ir elastīgs un ar briesmīgu muskuļu spēku. Savos apkampienos pitons var nožņaugt pat tīģerus un bifeļus.

Divas nākošās dienas pagāja bez sevišķiem notikumiem un piedzīvojumiem, lai gan ceļinieki devās izlūku gājienos meža biezoknī un uz krastu.

Viņi pārliecinājās, ka krasts, kur viņi apmetušies, ir neapdzīvots. Sevišķi viņus skumdināja tas, ka viņi neat­rada nekā ēdama. Olu pietika tikai divām dienām un ce-

ļotājiera bija jāpārtiek tikai no saknēm un ogām. Ogas bija ļoti garšīgas, bet maz barojošas. Protams, varēja vēl ēst dzeloņainos riekstus, bet šī barība nevarēja dot spēku, kas bija tik nepieciešams nodomātajam bīstamajam ceļo­jumam.

Neatrada vairs ne Singapūras austeru, ne citu glie- meždzīvnieku, bel: putni, ko reiz bija redzējis kapteinis, bija aizlaidušies; kapteinis, kā mēdz teikt, bija «nopūde- lējis».

Katru nakti ceļotāji dzirdēja lielkājaino vistu kliedzie­nus, bet rītos viņi velti tās meklēja: neatrada ne putnu, ne olu. Pazīdams šīs zemēs paradumus, Salu tomēr ap­galvoja, ka tuvumā vajag būt ligzdai.

Trešās dienas rītā uzsāka meklēt. Arī Henrijs un He­lēna šoreiz ņēma dalību ekspedīcijā. Viņiem bija laba redze, un viņu klātbūtne varēja būt lietderīga. Bērni ir ļoti vērīgi, un viņu modrās acis ierauga daudz, ko lielie nav ievērojuši.

Visi viņi gāja pa smilšu lauku starp jūras krastu un mežu. Ja kaut kur tuvumā būtu ligzda, viņiem katrā ziņā vajadzēja to ievērot. Salu stāstīja, ka dažādi vistu bari izrok dažādas bedres, un viens pats bars atgriežas krastā ārī vairākas reizes ,un atstāj olas dažādās vietās.

So putnu instinkts māca viņus olas slēpt, izvagojot zemi pavisam citās vietās nekā apraktas olas, tādā kārtā noslēpjot ligzdu, lai maldinātu ienaidnieku. īstās ligzdas tomēr viegli atrast pēc putnu kāju nospiedumiem smiltīs.

Lai labāk izpētītu zemi, Salu paņēma līdz ķeksi. Viņa vārdu patiesība drīz atklājās.

Ceļinieki drīz atrada daudzu putnu pēdas, līdzīgas tām, kādas bija redzamas pie ligzdas, kur divas dienas atpakaļ atrada tik daudz olu. Salu pārbaudīja sriiiltis, bet izrādījās, ka tā nav īstā ligzda. Malajietis secināja, ka tuvumā vajag būt īstai ligzdai. Pēc desmit minūtēm Henrijs, skriedams pa priekšu, patiesi ieraudzīja gluži tādu pašu smilšu uzkalniņu, tikai pie pašiem pamatiem platāku. Zēns nebija kļūdījies. Salu iedūra zemē ķeksi un atskanēja metālisks troksnis. Tur bija olas.