TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

«Jā, jā.»

«Tādā gadījumā mums nav ko baidīties. Dievs mums sūta cepeti. Vai dzirdi, Helēn?»

«Jā,» atbildēja meitene, «bet man gribētos, lai Salu kāpj zemē.»

Salu bija nonācis līdz ligzdai un sāka ar cirvi dauzīt mālus. Izsitis pietiekoši lielu caurumu, viņš līdz elkonim iebāza roku un satvēra mātīti aiz kakla. Izvilcis gūstekni no ligzdas — cietuma, viņš drīz tika ar to galā un nometa zemē. Tas viss notika minūtes laikā.

Pirms nolaisties zemē, malajietis vēlreiz iebāza roku ligzdā, lai pameklētu olas. Olu nebija, bet viņš atrada vienu cāli baloža lielumā. Cālis tikko bija izšķīlies, bet pretēji lielkājaino vistu cāļiem, bija gluži kails. Uz zaļ­gani dzeltenās ādas nebija pat pūku. Salu rīkojās ar viņu tāpat kā ar māti.

Tad malajietis mierīgi nokāpa lejā. Tā kā šodien va­rēja iztikt bez riekstiem, viņš negribēja velti pārpūlēties un atlika tālāko kāpņu būvi uz rītdienu.

Perēdama olas, mātīte bija novārgusi, un sevišķi gar­šīgs cepetis no viņas neiznāca, bet ceļinieki arī par to bija priecīgi. Locis noplūca putnam spalvas, Mertags iekūra uguni, un kapteinis aizgāja uz mežmalu.

Visi nodevās darbam, bet Henrijs, kas visu laiku brī­nījās par Salu veiklību, gribēja sekot viņa piemēram. Vi­ņam gribējās izmēģināt savus spēkus, bet vēl vairāk viņš vēlējās apskatīt piparēdāja ligzdu. Henriju, kā kuru katru zēnu, sevišķi vilināja ligzda. Viņš arī domāja, ka Salu pārāk pavirši apskatījis ligzdu, un tajā var būt vēl kāds cālis vai ola. Henrijs nezināja, ka tukānu mātīte dēj un perē tikai vienu olu.

Henrijs domāja, ka uzkāpt pa bambusa trepēm nav grūtāk, kā uzrāpties pa kuģa tauvām, staigāt ap masta kurvi un izlīst caur «suņa caurumu», ko viņš nereti tika darījis uz tēva kuģa. Tamdēj, nevienam ne vārda neteicis, viņš sāka kāpt pa kāpnēm uz augšu.

Neviens nepiegrieza viņam vērības. Helēna bija aizgā­jusi tēvam līdzi. Salu un Mertags gatavoja cepeti.

Paceldamies no pakāpiena uz pakāpienu, Henrijs sa­sniedza kāpņu augšgalu. Viņš iebāza roku ligzdā, bet, iz­ņemot čaulas un gružus, nekā neatrada. Izņemot patīkamo vingrojumu, Henrijs nekā neieguva. Visas viņa pūles bija veltas.

Apskatījis oriģinālo ligzdu un pabrīnījies par šo putnu savādo ieražu — iemūrēt mātīti uz vairākām nedēļām koka dobumā, Henrijs gribēja kāpt lejā un sīkāk izprašņāt Salu par tukānu.

Viņš jau pagriezās uz augšējā pakāpiena un gribēja doties lejā, kad virs sevis izdzirda asu kliedzienu. Kāds putns apdraudēja viņu ar savu aso knābi un ar spārniem sita pa seju. Nevērojot to, ka uzbrukums bija negaidīts, Henrijs tūlīt saprata, ka viņam uzbrūk tukānu tēviņš, tādēļ ka ligzda izpostīta. Mātītei un cālēnam meklēdams ēdienu, tukāns jādomā bija aizlidojis tālu, nedzirdēja viņu izmisuma kliedzienus un nevarēja atskriet palīgā. Tagad viņš atgriezās un atrada izpostīto ligzdu. Tik rūpīgi celtā siena sadauzīta, ligzda izpostīta, viņa sirdij mīļās būtes nolaupītas, jādomā, to izdarījis tas nelūgtais viesis, kas stāv pie izpostītās ligzdas. Niknumā un izmisumā tukāns kā bulta ar atriebības kliedzienu uzbruka iedomātajam postītājam. Sis kliedziens atbalsojās visā mežā. Laime, ka Henrijam bija galvā biezas vilnas matroža cepure. Tā viņu aizsargāja no smagiem tukāna knābja sitieniem, kas varētu pārsist viņa galvaskausu vai tā apdullināt, ka viņš nokristu no koka.

Tukāns uzbruka otrreiz. Ar vienu roku Henrijs viņu atgaiņāja, ar otru turējās pie kāpnēm. Aizstāvēdamies, viņš putnu tikai uztrauca, un tas sāka uzbrukt ar vēl lie­lāku niknumu.

Henrijs labi apzinājās briesmas. Nobijušies bija arī Salu un Mertags, kas atskrēja, izdzirduši tukāna kliedzie­nus. Viņi gribēja pateikt, lai Henrijs ātrāk kāpj lejā. Viņš to būtu arī izdarījis, bet bija nepieciešamas abas rokas, un tad seja paliktu neaizsargāta pret putna knābi.

Zēns zināja, ka tukāns viņu bīstami ievainos, ja viņš neaizsargās galvu. Un viņš nolēma palikt uz vietas un turpināt aizstāvēties ar brīvo roku. Tomēr no knābja cir­tieniem roka drīz sāka asiņot.

Grūti pateikt, cik ilgi turpinātos šī savādā gaisa cīņa un kā tā beigtos, ja pretiniekus atstātu mierā. Jādomā, ka zēns zaudētu spēkus un beidzot nokristu no kāpnēm un nosistos.

Bēdīgas beigas likās neizbēgamas. Neredzēdams citas izejas, Salu jau gribēja kāpt augšā. Bet vai viņš paspēs vēl laikā? Vai izdosies izglābt Henriju no saniknotā putna? Tas viss šķita apšaubāmi. Par laimi, šai laikā atgriezās kapteinis. Viņš prasīja, kas noticis. Salu un Mertags no­rādīja viņam uz notiekošo nāvīgo cīņu.

«Mans mīļais, mans nabaga Henriji» sasita rokas He­lēna. «Tēt, nošauj to ļauno putnu!»

«Nošaušu!» bailēs izķēmotu seju, atbildēja kapteinis, raudzīdamies dēlā.

Viņš pielādēja šauteni. Jā, tukānu katrā ziņā vajadzēja nošaut; bet tikai viņu, un tas bija ļoti grūti.

Kapteinis Redvuds bija dzimis Ziemeļamerikā. Pat šinī briesmīgajā brīdī viņam nedrebēja roka, un asaras neap- migloja acis. Dažus soļus atkāpies, viņš notēmēja.

Šāviens bija bīstams. To varēja salīdzināt ar Vilhelma Telia šāvienu pa ābolu uz dēla galvas. Bet neko nevarēja darīt, bija jāriskē, citādi Henrijs būtu gājis bojā.

Pagāja daži mokošu gaidu pilni brīži. Helēna nometās ceļos un lūdza Dievu. Mertags un Salu baidījās elpot. Tukāns turpināja sist savu upuri. Uz mirkli viņš atlidoja tālāk, it kā gribēdams pastiprināt savus sitienus. So mir­kli kapteinis izmantoja un izšāva.

Šāviens bija drošs.

Pārmezdams gaisā kūleni, milzīgais putns ar pāršautu spārnu nokrita zemē. Mertags ar ķeksi viņu nosita. He­lēna zaudēja samaņu, bet no aukstā ūdens, ar ko viņai saslapināja deniņus, viņa atkal atžilba.

Kamēr kapteinis rūpējās par Helēnu, Salu gribēja kāpt palīgā Henrijam, baidīdamies, ka viņš, noguris no sma­gās cīņas, nevarēs bez palīdzības nokāpt. Bet Henrijs bija īsts sava tēva dēls. Brīdi atpūties, viņš droši sāka kāpt lejā. Salu redzēja, ka viņam palīdzība nebūs vajadzīga. Kad zēns nokāpa, tēvs viņu apskāva un teica:

«Citreiz, lūdzu, esi uzmanīgāks.»

«Kā tu mūs nobaidīji!» Helēna viņam pārmeta. «Otr­reiz es neiešu no tevis prom. Skaties, visa roka tev asinīs.»

«Nav nelaime!» atbildēja Henrijs. «Tukāns nav ērglis.»

Tiešām, gadās daudz lielākas nelaimes. Henrijs tika cauri ar vieglām skrambām un ievainojumiem, ko kaptei­nis veikli pārsēja, un tie drīz sadzija. Noderēja arī daži ārstniecības augi, ko Salu bija atradis mežā.

Notikums ar tukānu drīz aizmirsās, bet, ja to atcerējās, tad tikai ar patiku, jo pavairojās pārtikas krājumi. Sevišķi „.% garšīgs bija treknais un maigais tukānu cālis. J ^ Kā jau minējām, Salu tanī dienā vairs nekāpa pēc

"augļiem, un biedri viņam to neatgādināja.

Taisnība, būtu patīkami pēc cepeša ēst sulīgos augļus, bet ceļotāji nebija izlutināti. Par vairākiem ēdieniem viņi rjr nedomāja. Paēda no viena ēdiena un paldies Dievam. Tukānu tēviņu nolēma cept uz iesma, bet mātīti izvārīt.

Mertags noplūca putniem spalvas, bet Salu kūra uguni. Cāli nevajadzēja ne plucināt, ne svilināt, viņam nebija

pat spalvu vai pūku pazīmju. Izcepts uz oglēm, tas būtu bērniem garšīgs cepetis.

Tukāni bez spalvām izrādījās mazāki, nekā to varēja iedomāties. Mātīt e bija lielāka un taukāka par tēviņu , kas bija pilnīgi saprotams ja ņem verā, ka viņa ilgi tupēja bez kustībām, kamēr tēviņš piegādāja barību un baroja viņu.