TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Tas bija vecs koks. Piecdesmit dažāda garuma stumbri balstīja biezo lapotni. Garie, taisnie zari nolaidās līdz zemei, aizkrustodami ceļu jauniem asniem. Brīžiem dažus zarus šūpoja vējš, citi nokārās nekustīgi kā akmens velves.

Vīģes koks dažreiz ir līdz desmit metrus resns. Sim kokam ir šādas īpašības: kolīdz kāds no zariem sasniedz zemi, tas laiž saknes un rada jaunu balstu horizontāliem zariem, kas citādi no sava smaguma nolūztu. Ceļotāji meklēja tikai pagaidu mītni, lai uzkrātu spēkus tālākam ceļam.

Bargais liktenis šķita palika pret viņiem laipnāks. Zem vīģes koka viņi atrada ne tikai patvērumu, bet arī pārtiku veselai nedēļai un pat barojošāku kā tukāna gaļu vai liel- kājaino vistu olas. Es nerunāju par vīģes koka augļiem, bet par dzīvnieku, kas rāpoja pa koka zariem. Tas bija pretīgs rāpulis no ķirzaku dzimtas, un tikai izbadojies cilvēks varēja iedomāt nomēģināt viņa gaļu. Kas attiecas uz Salu, tad viņam nebija ne mazākās pretīguma sajūtas pret šo dzīvnieku tālab, ka viņš zināja — šī divus metrus garā ķirzaka cilvēka resnumā bija ļoti garda. Pats Lu- kulls būtu cienīgi novērtējis šo delikatesi, ja viņam būtu gadījies nogaršot šo Malaizijas ēdienu.

No zara uz zaru ceļojošā milzu ķirzaka dzīvo Indijā un'ļoti līdzīga pretīgajai, bet nevainīgajai Amerikas igua- nai, ko iedzimtie lieto barībā. Klausīdams Salu padomu, kapteinis nošāva milzu ķirzaku, un tā nokrita zemē.

Salu ar virvi piesēja ķirzaku pie horizontāla koka zara un sāka novilkt ādu. Tādā stāvoklī ķirzaka ļoti atgādināja pakārto. Tas Salu nebūt nesamulsināja; novilcis ādu, viņš sacirta ķirzaku gabalos, nogrieza gaļas šķēles un sāka cept uz oglēm. Malajietim bija taisnība: ūdensķirzakas gaļa bija maiga un atgādināja sivēna vai cāļa gaļu.

Henrijs un Helēna raudzījās vakariņu pagatavošanā ar pretīguma sajūtu. Medījums tiešām nebija pievilcīgs. Bet tie laiki bija pagājuši, kad bērni ēdienus varēja izvē­lēties. Trūkums visu ko iemāca. Arī Parīzes iedzīvotāji aplenkuma laikā ēda zirgu, ēzeļu, suņu, kaķu un pat žurku gaļu, lai tikai nebūtu jāpadodas ienaidniekam.

Trīs dienas ceļotāji pārtika no ķirzakas gaļas un jutās tik spēcīgi, ka varēja uzsākt tālāko ceļojumu. Viņiem vei­cās. Meklējot augļus un saknes, pie vīģu koka atmaldījās liels mežakuilis. Kapteinis nabaga dzīvnieku nošāva. Salu atkal pagatavoja kotletes, uz iesma izcepa cepeti un divus labi izžāvētus šķiņķus sagatavoja ceļam.

Sagatavojuši pārtikas krājumus, ceļinieki nolēma do­ties ceļā. Nolēma ņemt līdzi tikai vieglas un nepiecieša­mas mantas. Ar nožēlu viņi atvadījās no vecās laivas, kas viņus izglāba no bojāejas jūrā. Nelaimē cilvēki iemīl pat nedzīvus priekšmetus. Kapteinim un bērniem šī laiva šķita kā stūrītis no dzimtenes. Dodoties ceļā un nezinot, kas viņus sagaida, viņi nevarēja vienaldzīgi šķirties no laivas. Ilgāk palikt Borneo salas austrumu krastā bija neiespējami.- Nevarēja cerēt, ka šai krastā piestās kāds kuģis, kas viņus uzņems un izglābs. Drīzāk varēja sagai­dīt, ka ieradīsies pirāti, kas ceļiniekus vai nu nonāvēs, vai sagūstīs un pārdos verdzībā.

Kapteinis Redvuds skaidri apzinājās šīs briesmas un nolēma doties salas iekšienē, cerēdams nokļūt līdz vecajai Brunejas pilsētiņai salas rietumu krastā, netālu no La- buanas salas.

Kapteinis baidījās tikai par bērniem, sevišķi par He­lēnu, nezinādams, vai viņa būs spējīga iet pa mūžamežu, kur nav ne ceļu, ne taciņu un kur uz katra soļa draud briesmas. Bet bērnu možais izskats kapteini mazliet no­mierināja. Bērni taču par visu interesējas, un jaunā pē­tošā prāta nepārtraukts darbs atvaira domas par nogu­rumu. Tālab arī bērni bieži nogurst mazāk nekā pieaugušie.

Dodamies ceļā, kapteinis ļoti labi apzinājās, ar kādām ceļa grūtībām jārēķinās. Vispirms — attālums. Ja varētu iet pa taisni, kā lido krauklis, būtu jānoiet ne mazāk kā 250 kilometru, bet bieži droši vien būs jātaisa līkumi. Bet ar to varēja samierināties. Noejot desmit kilometrus dienā, ceļā būtu jāpavada mēnesis. Varēja iet arī divus mēne­šus; kas par nelaimi? Lai tikai nokļūtu līdz civilizētai vietai, atgrieztos dzīvē!

Tālais ceļš viņus nebaidīja. Pēc atpūtas viņi jutās pie­tiekoši spēcīgi to veikt, vēl jo vairāk tālab, ka nebija jā­ierobežo laiks un varēja iet lēnāk vai ātrāk, ņemot vērā ceļa īpatnības un bērnu spēkus.

Nopietnāks bija pārtikas jautājums. Mežakuiļa šķiņ­ķis pietiks nedēļai, bet vai viņi atradīs ar ko papildināt izsīkušos krājumus?

Bet Salu viņus nomierināja, teikdams: ja Borneo meži ir līdzīgi Sumatras mežiem, ko viņš ļoti labi pazīst, tad tajos vajag atrasties daudz augļu kokiem, putniem un citiem medījumiem, piemēram, mežacūkām, briežiem utt. Lai būtu apbruņots un lai taupītu patronas, Salu pagata­voja sev īpašu štopu un bultas, kas bija saindētas. Tā sagatavojies, Saiu no bada vairs nebaidījās. Viņš uzņē­mās pārtikas piegādātāja lomu un apsolīja biedriem, ka viņiem nekā netrūks.

Var likties savādi, ka ceļotāji nedomā doties uz kādu iedzimto ciemu, bet grib no tiem izvairīties. Lieta tāda, ka viņi visi, arī Salu, baidījās sastapt dajakus un citas Borneo salas mežoņu ciltis, par kurām bija izplatītas briesmīgas baumas (bieži varbūt nepamatotas).

Sos mežoņus iedomājās kā būtnes, kas līdzīgi zvēriem apaugušas ar spalvām un domāja, ka viņi saviem ienaid­niekiem nocērp galvas un pārtiek no viņu gaļas. Ticēdami šīm baumām, mūsu draugi, protams, visiem spēkiem pū­lējās izvairīties no sastapšanās ar viņiem. Lai cik tas arī savādi, cilvēki vairījās sastapt sev līdzīgus.

Uzmetuši beidzamo skatienu jūrai, mūsu ceļinieki de­vās Borneo salas džungļos.

Apģērbi un apavi par laimi vēl bija pieklājīgi un de­rīgi. Kādi viņi būs ceļojuma beigās, tas ir cits jautājums; par to neinteresējās pat Henrijs un Lļelēna.

Vispirms viņi gāja uz augšu gar upi, pie kuras ietekas visu šo laiku bija dzīvojuši. Upe tecēja tieši uz aus­trumiem, bet mūsu ceļotājiem bija jāiet uz rietumiem, tā­dēļ vispareizāk bija turēties krasta tuvumā, gar krastu gāja arī taka, ko bija ieminuši dzīvnieki, iedami dzert ūdeni. Purvainās un mitrās vietās varēja izšķirt meža­cūku un degunradžu pēdas.

Visu dienu ceļotāji nesastapa neviena dzīvnieka. Biez- ādainie savus midzeņus parasti atstāj naktī, dienā viņi guļ kaut kur niedrēs.

Varētu pa upi uz augšu braukt ar laivu, bet laiva bija smaga un airēt būtu grūti, bet, ja kaut kur krastmalā būtu iedzimto sādža, mežoņi mūsu draugus tūlīt ierau­dzītu. Tamdēļ viņi neuzdrošinājās ceļot pa ūdeni.

Arī upes izteka acīmredzot bija kalnos un būtu neiz­bēgami jāsaduras ar kalnu straumi. Tādēļ visi atzina kap­teiņa lēmumu un atstāja laivu ūdenszālēs, kur tā tika no­slēpta.

Kapteiņa domas apstiprinājās: pirmās dienas vakarā ceļinieki nonāca kalnu pakājē, no kuru kraujas šalca ne­lielās upes straujā straume. Airētāji nekad neizturētu tādu ātrumu.

Taciņa, pa kuru viņi gāja, pacēlās strauji uz augšu. Nakti draugi pavadīja kalna pakājē. Otrā dienā viņi uz­kāpa līdz pašai upes iztekai. Atpūtušies viņi gāja tālāk un pievakarē sasniedza kalnu galotni. Saule iegrima aiz meža.

Tur, kur viņi apstājās, nebija ūdens, bet par laimi ūdens krājumi viņiem bija līdzi.

Neveiksmes viņus pieradināja būt uzmanīgiem; katram no viņiem pār pleciem karājās resna bambusa ūdens trauks' ar ūdeni. Mazāki un vieglāki bija arī bērniem.