TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Ātri apgriezies, viņš tūlīt ieraudzīja meitenes izmisuma kliedzienu iemeslu. Pie viņas stāvēja briesmīga izskata cilvēks. Ne sapņos, ne nomodā Henrijs nebija redzējis tik pretīgu cilvēku, kas, drusku salīcis, stāvēja netālu no Helēnas.

Ja viņš būtu izstiepies, viņš būtu daudz garāks par parastu cilvēku. Viņam bija milzīga galva, briesmīgi plati pleci, spalvainas krūtis un nesamērīgi garas rokas.

Abus bērnus tik daudz nenobiedēja viņa milzīgais augums, kā šīs būtnes ar cilvēka seju kopējais briesmīgais izskats.

Visa viņa miesa bija segta ar biezu, cietu, sarkanu vilnu. Ar tādu pat vilnu, tikai mīkstāku un gaišāku, bija apaugusi arī seja.

Henrijs tūlīt saprata, ka šis briesmonis nav nekas cits kā orangutans jeb sarkanais gorilla, par ko stāstīja Salu.

Atcerēdamies Salu stāstu, Henrijs bailēs drebēja. Go­rilla tomēr vispirms apdraudēja Helēnu, no kuras viņš bija tikai dažus soļus. Brāļa pirmās domas bija doties pie cilvēkveidīgā mērkaķa un lādiņu iešaut viņam galvā.

Helēna, pašaizsardzības instinkta vadīta, noslēpās ai2 j koka un pārstāja kliegt.

Dzīvnieks neizrādīja nekādu tieksmi viņai sekot. Drī­zāk likās, ka viņš dodas uz ezera krastu. Tamdēļ Henrijs nolēma nogaidīt un nešaut, kamēr mērkaķis neizrādīs nai­dīgu nodomu.

Salu stāstīja, ka gorillas reti uzbrūkot cilvēkiem, ja viņus neaiztiekot. Gorillas kļūst briesmīgi tikai tai laikā, kad mātītēm ir bērni. Tad mērkaķi vajā cilvēkus un dzīv­niekus, kas tuvojās viņu mītnei. Ievainots gorilla izrāda ārkārtīgu pretestību.

To atcerēdamies, Henrijs nolaida bisi un notupās ga­rajā zālē uz ceļiem, tā ka viņš gandrīz nemaz nebija re­dzams.

Drīz viņš pārliecinājās, ka rīkojies prātīgi. Gorilla ne­maz nebija ievērojis bērnu klātbūtni. Viņš mierīgi gāja uz ezera krastu, attālinādamies no Helēnas un Henrija. Acīmredzot mērkaķi vilināja lilijveidīgs augs t kura trek­nie stiebri peldēja virs ūdens pie paša krasta.

Salu bija stāstījis, ka gorillas pārtiekot no augļiem, bet, ja to nav, tad no ūdens augu lapām un stiebriem, kuru tropiskās joslas ezeros ir pietiekoši daudz,

Acīmredzot arī šis spalvainais džentlmenis bija atnā? cis pēc zāles, kas viņam garšoja.

Gorilla līdz ceļiem iebrida ūdenī, sameklēja ar savām garajām rokām ūdens zāļu kušķi un, atplētis savff milzīgo rīkli, sāka trokšņaini gremot augu lapas, stiebrus un ziedus.

Redzēdams gorillas tik miermīlīgo garastāvokli un ce­rēdams, ka tas nemainīsies, Henrijs iznāca no paslēptu­ves, steidzās pie māsas, to apskāva un skūpstīdams pūlē­jās aizdzīt no viņas sejas pārdzīvoto baiļu pēdas.

Bet gorilla bija tuvu, un Henrijs labi saprata, ka vi­ņiem abiem ar Helēnu vēl draud briesmas.

Mērkaķis tiešām šķita iegrimis ,savā darbā un mierīgi ēda ūdensaugus, bet katru brīdi viņš varēja pārtraukt savu mielastu un uzbrukt bērniem. Ko lai dara? Skriet uz mežu

un mēģināt uzmeklēt tēvu un Salu? Bet tas varēja stā­vokli pasliktināt: mežā viņi varēja aizmaldīties un atkal sastapt šo pašu gorillu, no kā tad būs grūti izvairīties.

Bērni nebija arī ievērojuši, kādā virzienā aizgāja Mer­tags un tālab nevarēja skriet pie viņa.

Viņiem šķita prātīgāk palikt turpat, kur viņi atradās.

Viņi neuzdrošinājās saukt palīgus, jo baidījās, ka oran­gutāns viņus dzirdēs un skries šurp.

Un kliegt stiprāk, kā kliedza Helēna, nebija iespējams, bet mednieki viņas kliedzienu tomēr nebija dzirdējuši. Viņi laikam bija aizgājuši ļoti tālu. Un bērni palika savā slēp­tuvē, vērodami gorillu un gaidīdami, kad atgriezīsies tēvs, Mertags vai Salu.

Henrijs kopā ar māsu noslēpās aiz koka. Cieši turē­dami viens otra roku, bērni stāvēja klusēdami un caur vīteņu orhidejas zariem sekoja visām mērkaķa kustībām.

Ja briesmas nebūtu tik tuvu, bērniem būtu ļoti intere­santi redzēt, kā šis milzīgais, cilvēkam līdzīgais mērkaķis ar savām garajām, muskuļainajām rokām plūca ūdens augus un ar baudu tos ēda. Laiku pa laikam gorilla pa­spēra ūdenī dažus soļus un plūca tālāk augošās ūdens­zāles, kas šķita viņam garšīgākas.

Ja bērniem nedraudētu briesmas, viņi šo skatu vērotu ar vēl lielāku interesi. Uzmanīgi viņi uztvēra katru ma­zāko troksni, cerēdami, ka atgriezīsies kāds no pārējiem ceļotājiem.

Laiks pagāja, bet neviens nenāca, un mežā nekas ne­bija dzirdams — ne cilvēku balsis, ne ievainota putna kliedziens, kas ziņotu par mednieku atgriešanos.

Bet gorilla acīmredzot būs paēdis un drīz atgriezīsies uz savu midzeni mežā.

Bet kur atradās šis midzenis? Vai tanī kokā, zem kura atradās bērni, vai citur? Varbūt tālāk, meža biezoknī? Bērni to nezināja, viņi tikai zināja, ka tuvojas izšķirošais brīdis.

Domās viņi nodrebēja par iespēju atrasties šī briesmīgā dzīvnieka priekšā, kas tos varēja satvert savos spalvai­najos apkampienos. Kā no viņa izglābties? Ja gorilla vi­ņus atradīs, viņš tos saplosīs.

Lai gābtu māsas dzīvību, Henrijs nolēma upurēt sevi.

«Mīļā māsa,» viņš teica, satverdams bisi, «ja mērkaķis nāks šurp, ļauj man rīkoties. Paej drusku tālāk, kad es šaušu. Lai nekļūdītos, es šaušu tieši virsū. Ja es nošaušu garām, būs vēl sliktāk. Ja es nenošaušu gorillu ar pirmo šāvienu, tu par mani nerūpējies, bet noslēpies pati un gaidi, kamēr atskries Salu vai tēvs.»

«Mīļais, mīļais Henrij! Es tevi nekad neatstāšu bries­mās vienu. Ja tu nomirsi, es gribu mirt ar tevī!» Helēna atbildēja.

«Tā tas nav, Helēn. Mērkaķis mani nenonāvēs. Es taču skrienu ātrāk kā viņš. Mēs abi varētu aizbēgt no viņa, ja zinātu, kur skriet. Tu tikai klausi un paļaujies uz mani.»

Henrijs pūlējās pārliecināt māsu, lai viņa mērkaķa uz­brukuma gadījumā bēgtu. Helēna ar asarām acīs teica, ka neatstās brāli. Kamēr viņi strīdējās, mērkaķis izdarīja kustību, kas pievērsa viņu uzmanību.

Gorilla neizrādīja tieksmi bēgt. Viņš tikai izbrīnā un dusmās nodrebēja, tad sāka rūkt un līdzīgi buldogam aiz­smakuši riet.

Viņš neizslējās taisns, kā tādos gadījumos dara cil­vēki, bet tūlīt nometās četrrāpus un līdzinājās dzīvnie­kam. Vaigus dusmīgi piepūtis, acīm zibsnīdams, viņš at­vēra milzīgo rīkli un, parādīdams divas rindas baltu mir­dzošu zobu, sāka it kā gaidīt labi pazīstamu ienaidnieku, no kā viņš nebaidījās.

Patiesi, no kāda dzīvnieka gan lai viņš baidītos? Vai Borneo salā bija kāds divkājainais, četrkājainais vai rā­pulis, kas varētu viņu uzvarēt? Gorillas ir briesmīgi stipri.

Salu apgalvoja, ka neviena dzīva radība nevarētu tikt galā ar šo mērkaķi.

Ienaidnieks netuvojās no meža puses, bet gan no ezera, un bērni drīz ieraudzīja to, kas tā sadusmoja gorillu.

Tas bija milzīgs krokodils, kādu viņi vēl nebija re­dzējuši.

Masā, kas tuvojās starp ūdenszālēm, izsaukdama go­rillas uztrauktos kliedzienus, bērni pazina gaviālu, Aus- trumindijas ezeru un upju briesmīgo krokodilu.

Gaviāls bija jau pavisam tuvu ūdenī stāvošajam oran- gutanam, kad bērni viņu ieraudzīja.

Viņi domāja, ka mērkaķis aizmuks no briesmīgā ienaid­nieka. Viņš patiesi sāka atkāpties, bet, nonācis pie krasta, apstājās un varonīgi gaidīja savu ienaidnieku.

Salu bija taisnība, kad viņš apgalvoja, ka gorilla ne­baidās ne no viena zvēra ne mežā, ne ūdenī. Gaviāls ir viens no briesmīgākajiem dzīvniekiem, bet mērkaķis neiz­rādīja ne mazākās bailes.