TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Trauki ar ūdeni tika piepildīti pie upes iztekas un tā vajadzēja pietikt, kamēr pārietu kalnus. Nakti ceļotāji pa­vadīja kalna galā. Kalna nogāze, pa ko viņiem bija jāno­kāpj, bija apaugusi bieziem krūmājiem; tā ceļinieki kalna pakājē nonāca tikai otrās dienas vakarā. Te viņiem priekšā atklājās līdzenums. Saule rietēja aiz otrās kalnu grēdas virsotnēm, kas stiepās paralēli pirmajai divdesmit kilo­metru tālumā.

Ieleja, jeb pareizāk sakot līdzenums, kas stiepās starp citām kalnu grēdām, bija apaudzis ar mežu. Tikai vienā vietā rietošās saules staros mirdzēja ezers.

Līdzenumā pacēlās atsevišķi, mežiem apauduši un tor­ņiem līdzīgi uzkalni. Zaļās krāsas bālums norādīja uz koku audzes dažādību.

Caur koku zariem ceļotāji varēja redzēt apkārtni, pa kuru viņiem rīt būs jāceļo.

Pēkšņi Salu kaut ko nomurmināja. Viņa sejā bija sa­skatāmas bailes.

«Jā! Sis apvidus ļoti atgādina zemi, kur dzīvo sarka­nie gorillas. Ja šie velni tiešām dzīvo šais mežos, tad mums labāk, kaptein, neiet tiem cauri, bet mēģināt tos apiet. Viņi mūs noteikti aprīs, ja mēs viņiem parādīsimies. Singapūras tīģeri nav tik nikni kā sarkanie gorillas.»

«Sarkanais gorilla!» iesaucās kapteinis. «Vai tikai tu nerunā par orangutāniem?»

«Citi viņus sauc par orangutāniem, citi par sarkana­jiem gorillām, bet tas ir viens un tas pats, kaptein. Tie ir visniknākie. Viņi nolaupa sievietes un bērnus un aiznes tos augstos kokos. Neviens nezina, ko viņi ar tiem dara. Jādomā, aprij viņus. Ak, kaptein, mēs baidāmies no pirā­tiem, bet sarkanie gorillas daudz bīstamāki!»

No nesakarīgā Salu stāsta ceļotāji saprata, ka runa ir par mērkaķu sugu, kas zvērnīcu būros šķiet diezgan miermīlīgi, bet lai nedod Dievs sastapties ar viņiem dzim­tenes mežos — Sumatras un Borneo salās.

Nākošajā rītā ceļotāji devās ceļā diezgan vēlu, kad saule bija izklīdinājusi biezo miglu ielejā. Viņi devās uz rietumiem.

Naktī un no rīta viņi apspriedās, vai iet taisni caur mežu, jeb mēģināt to apiet. Jautājums izšķīrās pats. Kad izklīda migla, ceļotāji redzēja, ka ieleja ir tik plaša un nav nekādas iespējas to apiet, tas nozīmētu ceļojumu pa­garināt par vairākām dienām.

Kapteinis tomēr domāja, ka Salu briesmas pārspīlē.

Vairāk par gorillām nedomādami, ceļinieki devās uz priekšu, cerēdami pievakarē sasniegt otro kalnu grēdu.

Nākošajā dienā viņi gāja pa līdzenumu. Ceļš kļuva daudz grūtāks Nebija viegli virzīties uz priekšu arī kal­nos, bet kalnu nogāzes bija apaugušas ar samērā retiem kokiem. Līdzenumā bija citādi. Vīteņaugi kā necaurejama siena apvija resnos koku stumbrus un zarus visos virzie­nos. Lai tiktu uz priekšu starp liānām un zariem, brīžiem bija jālieto Mertaga cirvis un Salu duncis. Tas visu ka­vēja. Otrs šķērslis ceļā bija bambusu puduri, kas dažās vietās bija tik biezi, ka pat čūska nevarētu izlīst tiem cauri.

Viena tāda bambusu birzs bija gandrīz kilometru plata. Ceļotāji nostrādāja trīs stundas, kamēr tika cauri šim biezoknim. Nezinādami tās garumu, viņi neuzdrošinājās mēģināt to apiet: bija iespējams, ka būtu jāiet desmit, divdesmit kilometru. Gadās, ka tādas bambusu audzes gar kāda strauta krastu stiepjas ļoti tālu.

Indijas arhipelāgā sastopamas vairākas stiebraugu su­gas, kas, neievērojot diezgan lielo atšķirību lielumā un ārējā izskatā, pazīstamas ar kopēju nosaukumu — bam­buss. Iedzimtie no bambusa pagatavo visus mājas piede­rumus. Sinī ziņā bambuss ir tikpat derīgs kā Dienvidame­rikas palma Amazones ielejās.

Iedzimtie no bambusa pagatavo savas būdas, laivas, krūzes, mucas, pudeles. Visu no šī lietderīgā koka paga­tavojamo priekšmetu uzskaitīšana aizņemtu vairākas lap­puses.

Milzīgu, pretīgu, tarantulam līdzīgu zirnekļu tīkli se­višķi kaitināja Mertagu. So zirnekļu tīkli bija visur, nolai­dās no koku zariem kā žūšanai izlikti zvejnieku tīkli vai moskītu aizsargtīkli. Starp tādiem zirnekļu tīkliem bija jāiet vairāki desmiti metru. Zirnekļu tīkli tinās ap kaklu un apsedza kā ar vati vai aitas vilnu visu apģērbu.

Dažreiz no šiem tīkliem bija grūti atraisīties. Bieži ceļotāji redzēja šo nepatīkamo tīklu audēju, milzīgu, rie­bīgu zirnekli, kas, cilvēkiem tuvojoties, bailīgi aizbēga. Varbūt viņš pirmo reizi cilvēkus redzēja. ļ

Bet ar to visas grūtības vēl nebeidzās. Ceļotājiem bieži vajadzēja iet pār plašiem, mikliem līdzenumiem, vietām apaugušiem ar lieliem kokiem, līdzenumi vietām pārvērtās īstos purvos ar nelieliem ezeriņiem vidū. Bija jābrien pa šķidriem dubļiem jeb brūno purva rāvu. Tas bija vēl ne­patīkamāk tālab, ka brīžiem zem koku tumšajām velvēm varēja ieraudzīt milzīgās ūdens ķirzakas, gandrīz kroko- dila lielumā. Cilvēkiem tuvojoties, milzu ķirzakas negribot gāja projām, it kā pārdomājot, vai vērts griezt ceļu.

Dažreiz kapteinim un Salu vajadzēja nest Helēnu uz > rokām, jo meitenei trūka spēka iet pa šo muklāju.

Henrijs pacieta nogurumu kā īsts vīrietis.

«Ja nebūtu purvu un lielo zirnekļu,» teica Helēna, «mūsu pastaiga būtu pat patīkama.»

Tēvs smaidīja, bet Mertags rūca.

«Pastaiga!» viņš iesaucās. «Neko teikt, pastaiga!»

Un beidzot zem biezās lapotnes valdīja mūžīga pus­krēsla. Pat saule, vienīgais mūsu draugu ceļvadonis, ne­bija redzama. Tikai pēc saules stāvokļa viņi varēja no­teikt, kādā virzienā doties. Tāpēc viņi priecājās pat par purviem. Taisnība, tiem vajadzēja apiet apkārt, tomēr bija redzamas debesis un saule, kas palīdzēja noteikt ceļa virzienu.

Pusdienās saule uz meridiāna saules pulkstenī nerāda ēnas un tālab nevar būt par virziena noteicēju; bet ilgais gājiens caur bambusu biezokņiem un purviem ceļiniekus bija ta nogurdinājis, ka pa dienas vidu viņi nolēma at­pūsties. _ -

Vakarā viņi atkal devās tālāk. Viņiem gribējās nokļūt līdz ezeram, ko viņi redzēja no kalna galotnes. Šķita, ka ezers atrodas taisni pusceļā starp abām kalnu grēdām un tā krastos būtu patīkami atpūsties. Dodamies ceļā, draugi cerēja sasniegt ezera krastu pēc dažām stundām, bet katrā ziņā ne vēlāk par saules rietu, bet sasniedza to tikai tre­šās dienas vakarā. Viņi bija briesmīgi noguruši. Viņu drē­bes bija saplosītas un dubļiem notašķītas. Ja Henrijam un Helēnai būtu vienkāršas kurpes, bet nevis augstie med­nieku zābaki, viņiem jau sen būtu basas kājas. Par laimi apavi visiem ceļotājiem bija labi.

Sasnieguši ezera krastu, viņi nokrita uz kailas zemes un, aizmirsdami, ka kādam jāpaliek sardzē, aizmiga ciešā miegā.

No rīta viņi pamodās vēlu un iekūra ugunskuru. Viņi Izvārīja dažus šķiņķa gabaliņus. Viens šķiņķis bija jau apēsts, un tā kā ceļojums jau ilga divas nedēļas, tad arī otrs tuvojās beigām.

Tika nolemts kādu laiku palikt ezera krastā, lai atpūs­tos un papildinātu pārtikas krājumus.

Salu pārbaudīja savu dunci un bultas, kapteinis — savu bisi, lielais zivju zvejas mīlētājs namdaris sagata­voja makšķeres un āķus, cerēdams, ka ezerā zivis kodīsies labāk nekā upē.

Salu un kapteinis aizgāja uz mežu, bet Mertags uz ezera krastu. Henrijs un Helēna palika zem koka, kur bija pavadījuši nakti. Liels stārķis, gandrīz tikpat liels kā Hen­rijs, nolaidās pie ezera, un zēns nenoturējās, nesatvēris tēva bisi. Henrijs gribēja nošaut purva putnu un atstāja Helēnu zem koka vienu.

Slēpdamies aiz niedrēm, jaunais mednieks nemanīts tuvojās putnam, kad pēkšņi atskanēja Helēnas kliedziens, no kā asinis sastinga viņa dzīslās.