TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Ja gorilla baidītos, viņam viegli būtu noslēpties mežā, kokos. Ja viņš atkāptos pat drusku tālāk no krasta, abi­nieks viņam nesekotu un nekāda sadursme nenotiktu. Bet gorilla nebēga, bet, sēdēdams uz krasta, aizsmacis rēja un gaidīja krokodilu. Tanī pašā laikā viņš ar priekšējām ķepām rāva zāli, niedres un meta krokodilam tieši rīklē, it kā izaicinādams viņu uz cīņu.

Nevērojot četrkājainā kliedzienus un izaicinošos žestus, rāpulis viņam tuvojās.

Acīmredzot ķirzakveidīgo dzīvnieku nekas nevarēja iebiedēt. Ticēdams savām nesalaužamām bruņām, kroko- dils bija pārliecināts, ka Borneo salā nav neviena dzīv­nieka, kas uzdrošinātos ar viņu cīnīties.

Viņš uzbruka, nedomādams par briesmām, tiekdamies tikai satvert viņa valstībā ienākušo savādo būtni, ko tas varbūt uzskatīja par vājo cilvēku, par dajaku, ko nereti bija ieguvis sev kā laupījumu.

Pretinieka šķietamā atkāpšanās viņu vēl vairāk pār­liecināja, bet viņš rūgti vīlās. Gaviāls apstājās, iegrima pēc iespējas dziļi ezera ūdenī un gaidīja, vai pretinieks turpinās atkāpties.

Redzēdams gorillas kareivīgo pozu, gaviāls uzmanīgi līda viņam klāt, ātri pacēlās uz pakaļkājām un, uz astes atbalstīdamies un plaši atvēris rīkli, metās uz krastu.

Uz brīdi viņš ieķērās gorillas sarkanajā vilnā. Bērni domāja, ka gaviāls tūlīt to ievilks ezerā, un jau priecājās, ka tādā veidā viņi izglābsies no mērkaķa. Tomēr līdz cī­ņas beigām bija vēl tālu. Gorilla atlēca un ātri pārlēca krokodilam pāri.

Krokodils ātri kustas tikai ūdenī. Uz sauszemes viņa kustības ir lēnas. Pirms viņš paspēja pagriezties, mērka­ķis ar jaunu lēcienu atradās uz viņa muguras. Viņš ap­kampa gaviāla ķermeni ar savām stiprajām rokām, it kā gribēdams to nožņaugt. Tad arī sākās savādā un bries­mīgā cīņa starp diviem briesmoņiem, kādu var redzēt tikai mežonīgajos Borneo un Sumatras mežos, kur reti ieklīst cilvēks.

Un arī tur par līdzīgu cīņu skatītāju var kļūt vienīgi purvu un ezeru niedrēs apmaldījies dajaks, kam gadījies nonākt nezināmas upes krastā.

Krokodils izmisumā cīnījās, lai nosviestu no savas muguras nelūgto spalvaino jātnieku. Viņš griezās uz vē­dera, locījās, klabināja žokļus un sita ar asti tik stipri, ka zāles un niedres kā nopļautas lidoja uz visām pusēm. Nekas nelīdzēja: gorilla sēdēja uz viņa kā meksikānis uz spītīgā mūļa muguras.

Ar vienu roku viņš turēja gaviāla plecu, otru vicināja pa gaisu, it kā kaut ko ķeriu. Skatītāji no sākuma neva­rēja saprast šī žesta nozīmi. Te gorilla ar brīvo roku sa­tvēra plaši atvērtās rīkles augšējo žokli.

Bērni domāja, ka gorilla šoreiz iekritis un ka viņa rokas pirksti, gaviāla zobu saspiesti, tūlīt nokraukšķēs.

«Iekrita!» Henrijs teica māsai.

Tomēr ne; viltīgais mērkaķis zināja, ko darīja. Bries­mīgi viņš spieda gaviālu ar ceļiem un ar visu spēku rāva žokli, ko bija satvēris ar roku.

Kaut kas nokrakšķēja, it kā kāds būtu no zemes izrā­vis koku ar visām saknēm, un riebīgais rāpulis briesmī­gos krampjos sāka sist ar asti un locīties nāves agonijā. Gorilla savu ienaidnieku bija pieveicis.

Kad gaviāla krampji palika retāki un vieglāki, uzva­rētājs atlēca sānis, izstiepās visā augumā un, paskatījies uz ienaidnieka līķi, sāka smieties mežonīgiem, ārprātīgam līdzīgiem smiekliem.

Lasītājs varbūt domā, ka aprakstītā cīņa ir autora izdoma, pasaka, ar kādām kuģa vecie matroži mīl pacie­nāt jaunos. Tomēr tā domāt var tikai cilvēks, kas maz pazīst dabas zinātni. Dzīvnieku paražas un raksturu stu­dējušie zinātnieki zina, ka viss teiktais pilnīgi iespējams, un ka līdzīgi skati Borneo salā atgadās, kaut arī eiropie­tim reti gadās tos redzēt.

Paprasiet kādam vecam Borneo salas biškopim, viņš jums visu to apstiprinās un piebildīs, ka orangutans jeb kā viņi to sauc — miass var mēroties spēkiem ar visiem meža un ūdens dzīvniekiem, un tikai gaviāls un milzu čūska uzdrošinās viņam uzbrukt. Biškopis dajaks jums pateiks, ka šais cīņās gorilla vienmēr paliek uzvarētājs, neraugoties uz savu ienaidnieku milzīgajiem apmēriem. Iedomājieties divpadsmit metrus garu krokodilu vai čūsku, kas ir divreiz tik gara kā iela, pār kuru jūs ejat, vai is­taba, kurā jūs dzīvojat. Mūsu muzejos tādu eksemplāru nav, jo dabas pētnieki viņus reti sastop un tos grūti noķert.

Tomēr ticat, ka tādas čūskas un krokodili pasaulē dzīvo.

Tie dzīvo Amerikas upēs un ezeros un Indijas arhipe- lāga salās. Daudzi matrožu nostāsti, kurus ilgu laiku uz­skatīja par leģendām, vēlāk tika dabas zinātnieku un ce­ļotāju zinātniski apstiprināti.

Lai lasītājs neuzskata mūsu stāstu par mistifikāciju un neizturas pret to ar nicināšanu. Ja liktenis viņu nove­dīs Indijas arhipelāgā, tas atteiksies no savas neuzticības.

Henrijs un Helēna, kas, aiz koka aizslēpušies, vēroja divu drausmīgu briesmoņu cīņu, nedomāja nekā.

Taisnības sajūta prasīja, lai viņi priecātos par gorillas uzvaru, jo gaviāls viņam .uzbruka. Patiesībā bija otrādi. Ja būtu uzvarējis gaviāls, bērni no gorillas būtu izglābti, tagad no jauna viņiem bija jābaiļojas par savu likteni.

Nāvīgi ievainotais krokodils nebija bīstams, bet viņš vēl nebija beigts. Viņš turpināja vēl krampjaini locīties, bet viņa kustības kļuva lēnākas un lēnākas. Bet gorilla turpināja skatīties un priecāties par savu uzvaru, brīžiem vicinādams rokas un smiedamies savus ' mežonīgos smieklus.

Drausmīgs skatsl Nabaga bērni tomēr vēlējās, lai tas turpinātos pēc iespējas ilgāk, kamēr kļūtu dzirdami pa­zīstami soļi un pazīstamas balsis.

Viņi uzmanīgi klausījās, bet ne cilvēku soļi, ne balsis nebija dzirdamas. Brīžiem viņi sadzirda putnu dziesmas, mežā klejojoša dzīvnieka kliedzienus, bet šajos kliedzienos nebija sadzirdamas bailes. Mednieki droši vien bija aiz­gājuši ļoti tālu un tik drīz neatgriezīsies.

Henrijs atkal gribēja izšaut, lai dotu signālu, bet sig­nāls varēja nepievērst mednieku uzmanību. Zinot, ka Hen­rijs prot šaut, viņi varētu nodomāt, ka viņš nošāvis kādu putnu. No otras puses, šāviens varēja iztraucēt gorillu no viņam patīkamās uzvarētā ienaidnieka līķa novērošanas un pievērst viņa uzmanību, no kā viņi baidījās.

Tātad šaut būtu velti un bīstami. Atlika viens — cerēt uz Dieva palīdzību. Atcerēdamies, no cik nelaimēm viņu un viņa biedrus Dievs pasargājis, Henrijs nolēma arī nā­kotnē paļauties uz viņu. Turēdams vienā rokā bisi, ar otru Henrijs apskāva Helēnu un sāka čukstēt viņai mierinošus vārdus. Arī Helēna pacietīgi gaidīja Visaugstākā palī­dzību.

Bērnu dziļajai ticībai bija uzlikts liels pārbaudījums.

Beidzot gorillam bija apnicis skatīties mirstošā ienaid­nieka krampjos, tas devās uz mežu. Tuvojās Henrijam un

Helēnai liktenīgais brīdis. Uz kuru pusi pagriezīsies go­rilla?

Viņi nebija vēl paspējuši to apdomāt, kad gorilla saka nākt tieši uz to koku, zem kura viņi stāvēja.

«Mēs esam pazuduši!» iesaucās Henrijs un tūlīt nožē­loja sacīto, redzēdams iespaidu, kādu viņa izsauciens at­stāja uz Helēnu, kurai bija nepieciešams gtb^lsts nevis vilšanās.

Bet pateikts vārds paliek pateikts. Henrijs nezināja, ko uzsākt. Briesmonis neveiklā, bet diezgan ātrā gaitā tuvojās vietai, kur atradās bērni. No nesenās cīņas ar ga­viālu viņš vēl bija ļoti satraukts.

Gorilla nevarēja bērnus redzēt.

Viņi bija noslēpušies aiz koka orhideju lapās, tomēr mērkaķis nevarēja paiet garām, viņus neieraudzījis.