TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Mednieki bija atgriezušies ar medījumu, kad Henrija un Helēnas kliedzienu satraukti, viņi to nosvieda un stei­dzās pie bērniem. Kad briesmas bija pagājušas, viņi atce­rējās medījumu. Salu un Mertags aizgāja un atnesa to ezera krastā. Helēnas dēj ceļotāji atpūtās vairākas dienas un sagatavoja pārtikas krājumus turpmākam ceļam, cerē­dami, ka jauni šķēršļi viņus neaizturēs.

Atpūtas vietā ceļotāji pārtika no Salu nošauto putnu gaļas un garšīgi pagatavotā raežaeūkas cepeša.

Šoreiz viņi devās ceļā ar lielākām cerībām, kā tas bija līdz šim.

Liktenis, kas katru dienu, gandrīz katru stundu sūtīja viņiem pārbaudījumus, šķiet, beidzot iežēlojās par viņiem.

No ezera krasta līdz līdzenuma vidum ceļš bija līdzens, un nekādi šķēršļi negadījās. Vairākas reizes notālēm viņi kokos redzēja sarkanos gorillas, bet tagad no tiem tik daudz vairs nebaidījās.

Sie mērkaķi piederēja miermīlīgākai dzimtai. Gadījums ar orangutanu jādomā izskaidrojams ar viņa cīņu ar kro- kodilu, kas to stipri saniknoja. Tomēr vienmēr ir labāk izvairīties no tikšanās ar šiem četrroku milzeņiem. Mēr­kaķi parasti nekad neaiztiek garāmgājējus; bet saniknoti viņi kļūst briesmīgi un, pateicoties savam spēkam, izdara briesmīgus postījumus.

Ceļotāji ielejā ieraudzīja vēl vienu mērkaķu sugu, daudz miermīlīgāku un augumā mazāku. Briesmīgo sar­kano gorillu, par kuru stāstīja Salu, viņi nesastapa. Ve­cais biškopis tomēr apgalvoja, ka viņi dzīvojot kā Sumat- ras, tā arī Borneo salās.

Līdzenumā, kuru šķērsoja mūsu draugi, bija ļoti daudz nelielu ezeru, ko tā mīl gorillas. Savus midzeņus šie mēr­kaķi ierīko zemos krūmājos vai kokos virs purviem, lai viņiem nevarētu piekļūt vienīgais bīstamais ienaidnieks — cilvēks.

Sākdami iet agri no rīta, draugi pārgāja līdzenumam vēi līdz saules lēktam un sāka kāpt kalnā.

Otrā dienā viņi sasniedza kalnu grēdas virsotni, kas šķērso visu Borneo salu.

Ziemeļos bija saredzama četrkantainā Kimbaiu vir­sotne. Sis kalns ir 4175 metrus augsts. Ieraudzīdami tā kontūras, ceļinieki ļoti priecājās. Tagad vairs nebija tālu līdz senajai malajiešu pilsētai Brunejai, ko ieslēdz koka sienas. Netālu uz ziemeļiem no Brunejas atradās Labuanas sala, kur kapteinis cerēja atrast palīdzību.

Pēc Kimbaiu stāvokļa kapteinis zināja, kādā virzienā jāiet. Tagad viņi iznāca no meža un aizmaldīties bija grūti, varēja orientēties pēc zvaigznēm.

Pēc kalna virsotnē labi pavadītās nakts ceļinieki sāka nolaisties pa kalna rietumu nogāzi. Aiz kalnu grēdas uz- lēcošā saule apmirdzēja mežu purpura krāsā. Pamazām tā kāpa uz augšu un apgaismoja visu ceļu.

Viņi jutās stipri, mundri un jautri. Tikai bailes sastapt mežoņus viņus mulsināja un lika uzmanīties. Par daja- kiem stāsta daudz briesmīgu leģendu.

Bet pēc pāriešanas salas rietumu daļā draugus atstāja visas nelaimes; viņi nesastapa briesmīgos mežoņus un ne­varēja noticēt dzirdēto leģendu patiesīgumam.

Ceļinieki nebija fatālisti un zināja, ka viņi nevar būt droši pret briesmām un tamdēļ bija ļoti uzmanīgi: tikai pārliecinājušies, ka ienaidnieki nav manāmi, viņi gāja gar krastu, bet pie mazākām aizdomām slēpās krūmos. Salu gāja pa priekšu un vienmēr rādīja piemēru, noslēpdamies kā čūska. Ceļinieki uzmanīgi viņam sekoja un lēni virzījās uz vakariem.

Tā viņi gāja vairākas dienas, vēlreiz pāriedami kalnus. Kalni bija stāvi, un uzkāpšana ilga vairākas stundas, bet, kad draugi sasniedza galotni, viņi aizmirsa nogurumu. Kalna pakājē, drusku pa kreisi bija saskatāma Labuana sala, virs kuras plīvoja Britānijas karogs. Par šo karogu kapteinis priecājās tā, it kā tas būtu viņa dzimtenes ka­rogs. Kopā ar Henriju ,un Helēnu nometies ceļos, viņš karsti pateicās tam, kas vienīgais ir visvarens, kas vienī­gais var glābt un mierināt.

Tad kapteinis piegāja nomaļus, stāvošajiem Mertagam un malajietim.

«Pateicos jums, mani draugi!» spiezdams viņu rokas, viņš teica. «Par nožēlošanu, šajā brīdī es jums citādi ne­varu izteikt savu pateicību.»

«Mums nevajag nekā,» Mertags atbildēja. «Un es taču neko neesmu izdarījis. Tas bija Salu, kas palīdzēja mums izkļūt no visām grūtībām. Bet no sākuma es viņu īsti ne­ieredzēju. Dažreiz gadās kļūdīties.»

«Katrā cilvēkā ir ļauns un labs, draugs Mertag,» teica Salu. «Ievērojiet, ka par cilvēkiem nevajag spriest pēc viņu ādas krāsas, bet gan pēc viņu darbiem.»

«Salu ir ne tikai varonis, viņš ir ļoti gudrs,» piezīmēja kapteinis. «Mertags arī darīja visu, ko varēja. Bet tagad, mani draugi, uz priekšu! Mūsu ciešanām ir pienākušas beigas.»

«Galvenais, ka mēs izglābām Helēnu!» Henrijs iesaucās.

«Jā, jūs visi mani izglābāt! Un cik es esmu jums sa­gādājusi rūpju. Tēvs …» meitene paskatījās tēvā, Mertagā, Salu un nenobeidza.

Asaras aizžņaudza viņas kaklu, bet tēvs viņu saprata.

«Tu domā, ka mēs nevaram šķirties no Mertaga un Salu, vai nav taisnība, mans bērns?»

«Jā, man šķiet, ka viņi ir mūsu ģimenes locekļi, un mēs nevaram šķirties.»

«Tālab jau es mūsu draugus aicināju pavadīt mūs jaunā ceļojumā, kas, ceru, būs izdevies labāks kā līdz­šinējais.»

«Helēn, tev vienmēr ienāk prātā spīdošas idejas,» iesaucās Henrijs, noskūpstīdams māsu.

Henrijs domāja tāpat kā māsa, bet, nezinādams tēva nodomus, baidījās izteikties.

«Jūsu griba ir arī mana griba,» atbildēja tēvs. «Jāuz­zina tikai, ko teiks Mertags un Salu.»

«Kas tur ko runāt? Dievs mūs visus piecus taču iz­glāba jādomā nevis tālab, lai mēs šķirtos,» atbildēja Mertags.

«Tā saka Allahs, kaptein!» Salu teica. «Salu visu mūžu būs jums uzticīgs un ir ar mieru sekot jums visur, vien­alga vai uz jūsu, vai savu dzimteni.»

«Urā!» iesaucās Mertags, un draugi noslēdza līgumu, viens otram stipri rokas spiezdami.

Saka, ka laimīgiem ļaudīm neesot sliktu atmiņu. Turpmākie kapteiņa Redvuda* ceļojumi apstiprināja šo domu. Ar savu dēlu un uzticamajiem matrožiem viņš vēl daudz tika ceļojis, bet viņiem vairs nebija tādu piedzīvo­jumu, kas atļautu papildināt šo kuģa bojāejas aprakstu kaut vai par vienu nodaļu.