TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Kapteinis un Salu peldēja lapu krēslā, kas saules sta­rus nelaida cauri; viņi peldēja pa drūmo ezera virsmu.

Viņi pārdomāja, ko iesākt, kad sasniegs gorillu ligzdu. Būs labi, ja varēs izkāpt uz cietas zemes. Pretējā gadī­jumā bultas un šautene būtu lieka, čukstot viņi sarunājās, bet nerada atbildi uz līdzīgiēm jautājumiem.

Salu domāja, ka izdosies izrāpties no ūdens mazākais uz kāda koka zara un nonāvēt mērkaķi vai nu ar lodij vai bultu. Ūdens likās melns kā tinte. Tomēr peldētāji droši devās uz priekšu turp, kur atskanēja klusākas, bet skaidrākas ģorillu balsiš.

Troksnis bija pavisam citāds. Aso, aizsmakušo, rejošo trokšņu vietā bija dzirdams kaut kas līdzīgs sarunai ar dažādu intonāciju.

Beidzot viņi piepeldēja ligzdai apmēram simt metru tuvumā. Klusēdami viņi peldēja pa ezera tumšajiem ūde­ņiem, meklēdami kādu zemu nčiiekušos zaru vai no ūdens izliekušos sakni, uz kuras varētu nostāties.

Atpūsties viņi varēja arī agrāk, bet atpūta nenāca prātā, pirms mērķis nebija sasniegts.

Viņi turpināja peldēt ar dubultu uzmanību, vērīgi ap­skatīdami ezera virsmu Pēkšņi viņus kaut kas apturēja. Tā izrādījās šaura zemes strēmele, kas tikai dažus centi­metrus pacēlās virs ūdens. Peldētāji atsitās pret to ar krūtīm un izkāpa no ūdens, priecādamies, ka sajūt zerni zem kājām, cietu zemi. Izrādījās, ka viņi atrodas uz ap­mēram simt piecdesmit metrus lielas, kokiem apaugušas saliņas. Te auga galvenām kārtām Indijas vīģes koki un banāni. So koku vidū bija vecs koks ar daudziem atbal­stiem, kas likās kā visu šo koku patriarhs. No tā biezā lapu juma arī atskanēja gorillas kliedzieni. Acīmredzot tur bija gorillas un viņa ģimenes mītne. Kapteinis paņēma šauteni, un, pavēlējis Salu sekot, uzmanīgi līda pie koka.

Dažas minūtes vēlāk kapteinis un Salu bija jau zem koka. Tur valdīja dzija tumsa, kas radās no biezā lapo­juma un īpatnējās horizontālas celtnes koku zaros.

Salu tūlīt pazina mērkaķa ligzdu, kādu tam bija gadī­jies redzēt Sumatrā. Vīģes koks nebija sevišķi augsts, un ligzda atradās ne augstāk par astoņiem metriem no ze­mes. Tas bija no zariem savīts un ar zāli apsegts neliels laukumiņš.

Tēva sirds sāpīgi sažņaudzās, kad viņam izdevās ieska­tīties ligzdā. Tas, ko viņš redzēja, viņu saviļņoja līdz sirds dziļumam.

Viņa meita gulēja vaļējiem matiem. Viņas drēbes bija saplēstas. Helēna gulēja nekustīgi — it kā mirusi.

Ap viņu sēdēja trīs cilvēkveidīgas būtnes, kuru miesa bija klāta ar pinkainu sarkanu vilnu. Lielākais no viņiem bija kapteiņa meitas nolaupītājs. Blakus šim meža cilvē­kam briesmonim sēdēja mātīte — viņa sieva. Trešais, ma­zais mērkaķis, bija viņu bērns. Viņa raudas bija galvenais ceļvedis peldētājiem, peldot pa ezeru. Noguris no cīņas ar krokodilu un skrējiena caur mežu, vecais tēviņš gulēja.

Mātīte brīžiem ņēma savu bērnu uz rokām, auklēja viņu, tad atkal laida zemē, un tas sāka draiskulīgi skrai­dīt ap gūstekni, ar nagiem un zobiem noraudams viņai apģērbu; tas viņam patika.

Nevarēdams ilgāk šo skatu paciest, kapteinis satvēra šauteni un ar pirmo lodi gribēja nošaut pašu bīstamāko ģimenes locekli — tēviņu.

Vēl moments, un lode būtu caururbusi gulošā milzeņa krūtis, bet Salu apturēja kapteini.

«Uzmanīgi, kaptein,» teica malajietis. «Šāviens tikai sacels troksni un pamodinās tēviņu agrāk nekā lode viņu nonāvēs. Manas jaindētās bultas ir drošākas. Tikai pa­skatieties!»

Salu bija taisnība. Kapteinis nolaida šauteni un pa­laida savā vietā Salu.

Ieskatījies ligzdā, Salu ātri aptvēra situāciju un par savas pirmās bultas mērķi izvēlējās tēviņu, tāpat kā brīdi atpakaļ to bija darījis kapteinis.

Viņš ielika bultu un izšāva. Bulta bez trokšņa pazibēja gaisā. Zjm koka valdošā pustumsā neviens neievēroja un nedzirdēja tās lidojumu, kas bija kluss kā sikspārņa lido­jums.

Gorilla ierūcās un pakasīja vietu, kur trāpīja bulta, domādams, ka viņam iekodis moskīts vai aklais dundurs. Varbūt arī viņu pārsteidza tieviņā bulta, bet viņam nāca miegs, un viņš šai lietai nepiegrieza vērību. Viņš pat ne­mainīja savu pozu. Pēc dažām minūtēm sarkanais gorilla izstiepās laukumiņā, kur tik bieži bija atpūties, un mierīgi pārgāja no miega nāvē.

Otrā bulta pieveica mātīti. Būdama vājāka, viņa ātrāk padevās nāvīgās indes iespaidam. Nonāvējis tēvu un māti, Salu kopā ar kapteini iesteidzās laukumiņā.

Kapteinis nometās ceļos pie savas meitas un pielika ausi pie viņas krūtīm. Sirds vēl pukstēja! Helēna bija dzīvai

«Dzīva! Paldies Dievam, dzīva!»

Tie bija pirmie vārdi, ko izdzirda Henrijs un Mertags no Salu. Helēna zaudēja samaņu tai brīdī, kad gorilla viņu nolaupīja un atguva to tikai tad, kad tēvs un mala­jietis viņu izglāba. Viņa neatcerējās nekā, kas pa šo laiku bija noticis.

Helēna tikai viegli bija saskrāpēta un mazliet sāpēja gorillas saspiestā roka. To visu stāstīja atpeldējušais Salu. Vajadzēja pagatavot plostu, lai pārvestu Helēnu no salas, un viņš bija atnācis pēc cirvja.

Ar namdara Mertaga palīdzību Salu no bambusa pa­gatavoja plostu un ielaida to ezerā. Ar airu palīdzību aiz­brauca uz salu un pārveda dārgo kravu. Henrijs nevarēja sagaidīt plostu un peldēja māsai pretim.

Uzlēcis uz bambusa plosta, viņš strauji apskāva He­lēnu. O! Tas bija pavisam cits skāviens nekā tas, ko He­lēna sajuta mērkaķa spalvainajās rokās.

Pārdzīvotās bailes bija viņu stipri ietekmējušas vēl arvien viņa nevarēja attapties un jutās vāja. Kapteinis Redvuds nolēma, ka jāļauj viņai atpūsties un ka tālab viņi vairākas ^ienas paliks ezera krastā. Bet vieta, kur viņi atradās, bija mitra, drūma un atgādināja drausmīgo notikumu; kapteinim gribējās drīzāk pāriet uz citu vietu. Varētu pagatavot ērtas nestuves un nest tajās Helēnu, kā Javas salā un Japānā nes aristokrātes. Malajietis piedā­vāja savus pakalpojumus, un kapteinis, turpinādams rau­dzīties meitā, klusu viņam pateicās.

Salu un Mertags sacirta bambusus, notīrīja šķēpvei- dīgās lapas un pagatavoja nestuves. Vajadzēja tikai pa­gatavot virs tām nojumi, kas pasargātu no lietus un saules; bet tā kā tropiskās zemēs šinī gada laikā lietus nelīst, un saules stari caur biezo meža jumu neiespīd, tad Salu uzdevums bija vienkāršāks — varēja iztikt ar vien­kāršām nestuvēm.

Nestuves izklāja ar bambusu lapām un mīkstu kā pū­kas kokvilnu, ko savāca no kokvilnas krūmiem.

Neseno gorillas gūstekni, kas pārdzīvoja tik drausmī­gas briesmas savā gaisa ceļojumā, tagad nesa pa mežu kā mazu karalieni.

Saule vēl nebija norietējusi, kad viņi iznāca no meža. Rietošās saules stari apspīdēja bālo meitenes seju, kad viņu kopā ar nestuvēm nolika ezera krastā pie tā paša koka, kur norisa satraucošais notikums./

Jaunība uzvar. Helēna ātri atveseļojās. Pēc ceļojuma sākumā pārciestajām briesmām bija vieglāk pārciest un pat aizmirst šo beidzamo nelaimi. Pārdzīvotās grūtības pārvērta meiteni par mazu, varonīgu sievieti.

Pēc trim dienām viņas spēki un enerģija atgriezās pil­nībā. Ceļojumu varēja turpināt.

Lai nebūtu atkal jācieš bads, ceļotāji paņēma pār­tiku līdzi.'

Medījot gorillas, kapteinis nebija izlietojis nevienu lādiņu, glabādams tos turpmākiem mērķiem. Salu bultas noderēja vēlreiz: viņš nošāva briedi, mežacūku un dažus putnus.