TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Mednieki sasniedza neliela ezera krastu. Ūdenī atmir­dzēja caur lapām slīdošie saules stari.

Koki stāvēja ūdenī, diezgan lielā atstatumā viens no otra, bet viņu zari savijās kopā. Gorilla varēja mierīgi turpināt savu gaisa ceļojumu, bet sekotājiem bija jāpār­trauc pakaļdzīšanās.

Viņi apstājās ezera krastā un redzēja, ka dzīvnieks turpina savu ceļojumu, bet meitenes drēbes plīvoja starp zariem.

Drīz gorilla ar savu nastu izzuda no redzesloka. Bija tikai dzirdams, ka zari lūza zem viņa smaguma.

Kapteinis būtu nokritis, ja Mertags un Salu viņu neat­balstītu.

«Helēna! Mans bērns!» viņš raudāja. «Dievs, vai pa­tiesi tu man viņu neatdosi?»

Izmisumā kapteinis dažas minūtes nebija spējīgs nekā uzsākt. Arī Henrijs nevarēja viņu nomierināt. Viņiem bija baigi, apzinoties, ka Helēnu aiznesis briesmonis, kaut kas vidējs starp cilvēku un mērkaķi, kas apvieno sevī visus pretīgos un ļaunos cilvēka un dzīvnieka instinktus.

Helēna varbūt jau bija mirusi. Gorilla viņu saplosīs, un no koka galotnes nometīs zemē vai aukstā, tumšā ezera ūdenī, kas viņu aprīs uz mūžiem.

Tādas drūmas ainas tēlojās kapteiņa un Henrija ap­ziņā, kad viņi stāvēja zem tumšā lapu juma un domāja par Helēnas likteni.

Salu, kas labi pazina meža cilvēku ieražas, neprata atbildēt uz daudziem kapteiņa jautājumiem.

Bet viņš bija pārliecināts, ka gorilla meiteni neaprīs, jo viņš pārtiek vienīgi no augu barības.

Notikušais viņu pārsteidza. Viņam bija gadījies dzir­dēt, ka gorilla saplosa cilvēkus, bet viņš nebija dzirdējis, ka mērkaķis nestu cilvēkus no zara uz zaru.

Gorillas nekad neuzbrūk cilvēkam. Gorilla, kas nolau­pīja Helēnu, bija saniknots no iepriekšējās cīņas ar ga­viālu. Mertaga kliedzieni atkal pamodināja viņa apklus- tošo niknumu un, ieraudzījis bērnu, viņš savu neseno ļau­numu neviļus pievērsa tam.

Salu bija dzirdējis, ka orangutani, tāpat kā cilvēki, dažreiz zaudē prātu, un notikumu ar Helēnu izskaidroja tieši ar mērkaķa bezprātu.

Neredzēdami iespēju tālāk sekot gorillam, mednieki stāvēja klusēdami. Viņi nevarēja pat parunāt. Tikai pa retam atskanēja atsevišķi izsaucieni.

Izmantodams šo klusumu, Salu vērīgi klausījās. Kāri viņš. uztvēra katru troksni, vēl vienmēr nezaudēdams ce­rību atklāt, kur noslēpies gorilla.

Viņš zināja, ka gorillas dzīvo ligzdās un domāja, ka ligzda atrodas kaut kur tuvumā. Ezers viņu vēl vairāk par to pārliecināja.

Gorillas savas ligzdas ierīko visur, kur viņus pārsteidz nakts tumsa vai negaiss un taisa tās ļoti ātri no zariem uz kāda koka zara. Bez šīm pagaidu mītnēm viņiem ir arī pastāvīgas mītnes, kaut kur virs ezera vai purva, kur cilvēks nevar piekļūt.

Savas ligzdas viņi ierīko nelielos kokos, mežu biezok­ņos. Baidīdamies no aukstuma, vēja, negaisa un vētras, viņi nekad neiekārtojas augstos kokos.

Zinādams gorillu paražas un īpatnības, Salu atzina, ka Helēnas nolaupītāja ligzdai jābūt tuvumā, un ka viņš to atradīs. Ja arī nepaspēs izglābt meiteni, tad mazākais atradīs viņas līķi.

Pamājis biedriem, lai klusē, Salu uztvēra mazāko mūža meža troksni. Visi pilnīgi apklusa. Tikai krūtīs stipri sitās sirdis.

Ilgi ftebija jāklausās. Pēc minūtēm piecām lūstošo zaru troksnis apklusā. Tā vietā sākās cits stiprs troksnis.

Rējieni, rūcieni, čuksti, klepus, smiekli un kaut kas līdzīgs bēfna raudām izskanēja mežonīgā, nejēdzīgā kon- cērtā.

Acīmredzot viena būtne nevarēja sacelt tādu troksni.

Ja šai koncertā ņēma dalību arī gorilla, tad viņš bija apstājies. Mazākais, tā domāja Salu.

«Lai slavēts Allahs!» viņš čukstēja. «Miass atgriezies savā mājoklī. Viņu apsveic viņa ģimene. Ja Helēna mirusi, mēs atradīsim viņas līķi, apglabāsim viņu un atriebsim!»

Tēvam bija grūti to dzirdēt.

«Mana nabaga meitene!» viņš iesaucās.

«Mana mīļā māsa!» vaidēja Henrijs. «Ak! Kamdēļ go­rilla nenonāvēja labāk mani!»

«Nevajag izsamist, kaptein un mister Henrij; varbūt miš ir vel dzīva. Kamdēļ lai gorilla viņu nonāvē? Ceriet til Allahu, ko jūs, angļi, saucat par Dievu. Varbūt Viņš palīdzēs.»

Beidzamie vārdi tēvu mazliet uzmundrināja. Tātad vi­sas cerības nav vēl zaudētas. Helēna varbūt ir dzīva, un viņi to izglābs.

«Žēlsirdīgais Dievs!» lūdza kapteinis. «Glāb viņu!»

Mertags dievbijīgi pārmeta krustu.

Henrijs nokrita ceļos un pacēla rokas pret debesīm. Šķita, visa viņa dvēsele tiecās augšup. Kāda lūgšana gan var būt izteiksmīgāka

Kapteinim atgriezās enerģija. Viņš sāka pārbaudīt ezera dziļumu, meklēdams pāreju.

Izrādījās, ka pārbrist ezeru nav iespējams. Desmit so­ļus no krasta ūdens bija pāri jostas vietai, tālāk ezers bija dziļāks. Kapteinis atgriezās, bet no ūdens neizkāpa. Kliedzieni atskanēja no ezera vidus. Tagad tie palika drusku vājāki. Kliedzējas būtnes acīmredzot palika uz vietas kaut kur kokos vai uz zemes. Šķita, ka kliedzēji nav no zemes augstu, bet tas, pateicoties ūdenim, varēja būt arī dzirdes maldinājums. Bija dzirdama ari tāda kā bērna balss, bet tā nebija Helēnas, bet drīzāk kāda jaun- piedzimušļā balss. Salu šo falši ptzjna par maziņa oran- gutana balsi. Viņa pareģojums par ligzdu izrādījās pa­reizs, taču kapteinis nervozēja. Viņam gribējās ātrāk no­teikt vietu, kur atrodas ligzda. Viņš it kā nojauta, ka He­lēna ir dzīva un ka izdosies viņu glābt.

Ja viņa būs ievainota, viņu izārstēs.

Ezeru nevarēja pārbrist, bet to varēja pārpeldat, un kapteinis bija lielisks peldētājs. Kādreiz viļņos viņš bija nopeldējis veselu kilometru. Peldēt mierīgā ezerā un ēnā bija daudz vieglāk.

Viņš bija jau sagatavojies mesties ūdenī, kgd Salu uzlika roku uz viņa pleca.

«Jūs, kaptein, taisāties peldēt, bet aizmirstat paņemt līdzi ieročus,» teica uzticamais malajietis. «Es došos jums līdzi, bet paņemsim arī šauteni, bultas un loku. Kā tad mēs citādi pieveiksim gorillas?»

Vienlaicīgi šī doma pazibēja arī kapteinim.

«Tev taisnība, Salu. Šautene jāpaņem līdzi, bet kā lai to pasargā no ūdens? Plostu pagatavot nav laika.»

«Plosts nav vajadzīgs. Dodiet man šauteni. Es protu peldēt ar vienu roku.»

Kapteinis zināja, ka tā nav lielība. Malajietis peldēja tikpat labi kā mēs staigājam pa zemi. Veco loci varētu noslīcināt varbūt tikai tad, ja iemestu viņu ūdenī divdes­mit jūdzes atstatu no krasta.

Kapteinis paklausīja Salu padomam, un viņi abi skrēja pēc ieročiem.

Kapteinis nosvieda vienu daļu drēbju, piesēja pie gal­vas pulvera kārbu un zobos paņēma dunci, bet šauteni iedeva Salu. Salu sagatavojās ātri: savos garajos, melna­jos matos viņš ietina bultas, malajiešu duncis, no kā ma­lajieši nekad nešķiras, bija piestiprināts pie jostas, krei­sajā rokā viņš paņēma loku un kapteiņa šauteni.

Kapteinis un Salu nekavējoties metās ūdeni un klusē­dami ātri peldēja uz ezera vidu. Henrijs un Mertags pa­lika krastā. Irs slikti peldēja, bet zēns nevarētu pus jūdzi nopeldēt. Viņi abi līdz mērkaķim nenonāktu, un, ja arī nonāktu, tad būtu tik noguruši, ka vajadzības gadījumā kaujā nevarētu piedalīties. Kapteinim uzticamais Mertags un Henrijs, rūpēdamies par savas māsas likteni, tomēr gribēja peldēt, bet kapteinis viņus atturēja un pavēlēja gaidīt.

tā viņi palika krastā un sekoja peldētāju kustībām, no sirds viņiem novēlēdami panākumus.