TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Gorilla nāca tieši uz koku, it kā būtu nodomājis uzrāp­ties tanī. Henrijs domāja, vai nebūtu labāk mēģināt ar Helēnu bēgt un nožēloja, ka nav izdarījuši to agrāk. Aiz­maldīties mežā tagad viņam šķita mazāk bīstami, kā no­kļūt gorillas apkampienos.

Bet bēgt bija par vēlu. Vientuļais koks atradās atklāta laukuma vidū, un, ja viņi sāktu skriet, mērkaķis viņus katrā ziņā ieraudzītu un notvertu.

Taisnība, netālu atradās otrs koks, bet pārskriet pie tā, gorillam nemanot, bija neiespējami. Atlika divas izejas: vai nu bēgt vai slēpties aiz tā koka stumbra, zem kura viņi stāvēja. Viņi nolēma slēpties un, saņēmuši viens otra roku, piespiedās koka stumbram.

Lai ienaidnieks neieraudzītu, viņi vairs nelūkojās pat caur orhideju lapām, lai sekotu gorillas kustībām.

Varbūt viņiem laimēsies, un mērkaķis aizies mežā, vi­ņus neievērojis. Katram gadījumam Henrijs turēja bisi gatavībā, nolēmis cīnīties līdz beidzamam asins pilienarn un ielaist šāvienu tieši briesmoņa galvaskausā.

Brālis un māsa baidījās elpot. Viņi dzirdēja, kā sita viņu sirdis.

Gaidīt bija īstas mokas. Un dzīvnieks kā par spīti vēl kavējās.

Kaut arī tas bija ļoti bīstami, Henrijs gribēja paskatī­ties; te pēkšņi bija dzirdama nagu skrāpēšanās gar koka mizu vispirms zemāk, tad drusku augstāk: gorilla rāpās kokā.

Henrijs par to sāka gandrīz priecāties. Mērkaķis va­rēja uzrāpties kokā, caur biezajiem zariem un liānām brāli un māsu neievērojis, bet, kad viņš būs augšā, bērni no savas paslēptuves paklusām varēs aizbēgt.

Henrija cerības tomēr nepiepildījās, un cerētā glābiņa vietā nāca jaunas briesmas. Ļaunās katastrofas netiešs vaininieks bija Mertags.

Atgriezdamies no zivju zvejas, Mertags uzdūrās ezera krastā gulošajam gaviālam. Kaut gan rāpulis vairs neva­rēja nokļūt līdz ūdenim, viņš tomēr vēl izrādīja dzīvības pazīmes. Laiku pa laikam viņš vēl joprojām krampjaini sarāvās.

Iram bailēs sažņaudzās sirds, kad viņš ieraudzīja ga­viālu, bet neredzēja bērnus.

Vislabāk būtu bijis klusēt. Tomēr īrs, pēkšņi ieraudzī­jis kokā gorillu, iedomājās, ka spalvainais briesmonis bēr­nus nonāvējis un varbūt pat aprijis. Viņš izmisis ieklie­dzās.

Izdzirduši kliedzienu un domādami, ka viņi glābti, bērni izskrēja no paslēptuves. Kā dēmons gorilla pazib- snīja savas briesmīgās acis. Viņš vēl nebija augstu. Mer­taga bļāviens piespieda viņu apstāties. Karādamies kokā, viņš ieraudzīja bērnus. Gorilla saniknojās no jauna, sāka riet, nolēca no koka un metās pie Helēnas, kas viņam bija tuvāk nekā Henrijs.

Mertags steidzās palīgā, bet Henrijs notēmēja un gai­dīja izdevīgu brīdi, kad varēs šaut, neskarot māsu. Viņš izšāva, bet vecā kramenīca negāja vaļā.

Tad zēns satvēra bisi aiz stobra, un, rīkodamies ar to kā ar nūju, sāka sist briesmonim pa galvu. Tam tomēr nebija panākumu, jo šķita, it kā zēns dauzītu koka stumbru.

Sitieni bira viens pēc otra uz gorillas spalvainās, sar­kanās galvas. Tad viņš ar savām garajām rokām ātri sa­tvēra Helēnu un, cieši saspiedis viņas krūtis, atkal sāka rāpties kokā.

Henrijs velti raudāja un kliedza, māsai palīdzēt viņš nevarēja. Mertags vēl nepaspēja atskriet līdz katastrofas vietai. Henrijs ieķērās gorillas kājās, kas pacēla viņu dažas pēdas augstu, tad gorilla ar asu kustību viņu no­kratīja, tā ka viņš gandrīz bez samaņas nokrita zemē.

Atžilbis Henrijs piecēlās un raudzījās augšup. Tikai mirkli viņš bija zaudējis samaņu, bet šai laikā viņš kā sapnī bija dzirdējis Helēnas raudas. Ar vienu roku pie- kļāvis sev meiteni, orangutans turpināja kāpt arvien aug­stāk un augstāk.

Henrijs bija izmisis.

Ne mazāk satraukts bija arī Mertags, kas Helēnu mī­lēja kā savu meitu.

Viņi bija pārliecināti, ka gorilla nelaimīgo meiteni sa­plosīs'vai nu ar nagiem, vai saviem briesmīgajiem, dzel­tenajiem zobiem un nometīs no koka galotnes zemē.

Ko viņi izjuta, nekustīgi stāvēdami ,un gaidīdami bei­gas, nav aprakstāms.

Izdzirduši Helēnas, Henrija un Mertaga kliedzienus, beidzot atskrēja kapteinis un Salu, tomēr arī viņi neko nevarēja līdzēt. Tikai tagad zem koka stāvēja nevis divi, bet četri cilvēki, kas ar šausmām vēroja briesmīgo skatu.

Lapotnē mērkaķi vēl varēja saskatīt, bet kapteinis sa­prata, ka te viņa šautene bezspēcīga. To pašu domāja arī Salu, raudzīdamies savās bultās. Protams, varēja iešaut gorillam lodi pierē jeb ievainot viņu ar saindētu bultu; bet vai tas nenozīmēja pazudināt Helēnu? Meitene vēl bija dzīva, acīmredzot pat neievainota. Viņa vēl kliedza un mēģināja izrauties no viņu savos apkampienos žņaudzošā dzīvnieka rokām.

Tātad ne kapteinis, ne Salu neuzdrošinājās šaut, bai­dīdamies pasliktināt Helēnas stāvokli. Ievainotam goril­lam līdz ar savu upuri būtu jākrīt no trīsdesmit metru liela augstuma, vai arī jāpalaiž Helēna vaļā. Kā vienā, tā otrā gadījumā Helēnai draudēja nāve. Tēvam būtu šausmīgi redzēt līdz nāvei sasitušos meitu.

Kapteinis sastinga mēmās šausmās. Tāpat sarūgtināti bija arī viņa ceļabiedri.

Pēkšņi mērkaķis pārlēca no stumbra uz resnu zaru, kas savijās ar otra koka zariem.

Nebija šaubu, ka, pāriedams no viena koka uz otru, gorilla gribēja pazust mežā. Kapteinis, Salu un Mertags viņam sekoja. Gorilla atkāpās ar vāveres ātrumu, satver­dams zarus un pievilkdamies klāt. Ar vienu roku viņš tur­pināja piekļaut sev meiteni, ar kājām un otru roku viņš tvēra zarus.

Lecot no koka uz koku, neizlaižot dārgo nastu no ro­kām, gorilla nonāca līdz meža vidum. Nelaimīgais tēvs un Henrijs sekoja viņam ar bisēm rokās. Kapteinis neuz­drošinājās šaut, bet Henrija bise nesprāga. Veltas bija arī Salu bultas.

Atri un veikli mērkaķis pa kokiem virzījās uz priekšu. Cilvēki nebija spējīgi viņu apturēt, bet tomēr cerēja, ka var nākt gadījums, kas palīdzēs izglābt meiteni no bries­mīgā laupītāja rokām.

Savas bezspēcības apziņa pamodina cilvēkā ticību Dievam.

«Dievs! Sargi manu meitu, manu mīļo Helēnu!» nesa­karīgi atkārtoja nelaimīgais tēvs.

Acīmredzot nasta nemaz neapgrūtināja no koka uz koku, no zara uz zaru lecošo gorillu. Dzīvnieks nepiegrieza vērību lejā skrejošajiem ļaudīm. Kā bija lemts beigties šim briesmīgajam skrējienam? Vajātāji to nezināja, bet instinkts lika viņiem skriet un cerība deva spēku.

Helēna pārstāja kliegt un raudāt. Vai tikai milzenis nebija viņu nožņaudzis savos apkampienos? Jeb viņa aiz bailēm bija zaudējusi samaņu?

Viņi iegāja tropiskā meža biezoknī. Biezā lapotne aiz­sedza debesis. Pār koku zariem smagi nokārās liānas.

Pakaļdzīšanās laikā viņi dažreiz iznāca laukumiņos; saules stari spiedās caur lapotni un deva iespēju saskatīt laupītāju un viņa gūstekni. Bet tas turpinājās īsu brīdi. Pateicoties savam ātrajam gaisa skrējienam, mērkaķis at­kal pazuda no redzesloka. Uz brīdi pazibēja meitenes seja, viņas galviņa gulēja uz gorillas spalvainām krūtīm. Brīžiem pazibēja Helēnas gaišās bizes. Cik notālēm va­rēja spriest, meitene vēl bija dzīva.

Savāda lieta: mērkaķis nesa savu laupījumu ar lielu uzmanību, pat rūpību, kā kaut ko vērtīgu.

Nav vārdu, lai aprakstītu tēva un nabaga meitenes brāļa izjūtas; pēdējais nosodīja sevi tamdēļ, ka nebija māsu nosargājis.

Pirmajā mirklī bēdas nav izjūtamas tik asi. No sā­kuma kapteinis vēl cerēja uz kādu laimīgu gadījumu, ce­rēja, ka viņš panāks gorillu, un neizmisa. Bet pamazām izzuda katra cerība.