TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Tā viņš pūlējās atvieglot viņiem domas par nāvi. Ugunskurs maz pamazām dzisa. Tuvumā bija daudz zaru, bet nevienam nebija tik daudz enerģijas un spēka, lai tos salasītu un uzmestu sārtam. Un kāpēc gan vajadzīga uguns, ja viņiem bija jāmirst? Kālab to uzturēt? Vai nav vienalga, nomirt gaismā vai tumsā? Tikai kapteinim bija žēl, ka uguns izdziest, un viņš vairs nevar saskatīt savu mīļo bērnu sejas, pirms cietsirdīgā nāve uzspiedīs viņiem savu zīmogu. Varbūt viņš būtu mēģinājis iededzināt uguni vai arī būtu palūdzis kādu no biedriem to izdarīt, ja nebūtu austrumos ieraudzījis pirmos ausmas starus. Viņš zināja, ka tropos ausmas nav, bet diena iestājas ātri. «Gods Dievam!» dievticīgi viņš nodomāja. «Mazākais, beidzamo reizi es redzēšu savus bērnus. Ir labāk, ka viņi nenomirst tādā tumsā!»

Kamēr viņš tā domāja, šaurā bālās gaismas svītra pie horizonta palika platāka, spožāka, pāriedama zeltainos toņos, un beidzot brīnišķa tropu saule mierīgi un krāšņi uzlēca virs mierīgās jūras.

Kad labvēlīgie saules stari apmirdzēja koku galotnes, mūsu cietēji paskatījās viens otrā. Kapteiņa skatiens pie­vērsās bērnu sejām, uz kurām jau gūlās tuvās nāves ēna.

Mertags domīgi raudzījās jūrā. Viņš atminējās mīļo Triju, no kuras to šķīra neaptveramais okeāns. Kas attie­cas uz Salu, tad viņš neskatījās debesīs, bet kaut kur telpā un koku zaros virs galvas. Pēkšņi ar viņu notika negai­dīta pārmaiņa. Izmisuma vietā viņa sejā atplaiksnīja pēkšņs prieks. Viņš iesaucās malajiešu valodā, ko viņa biedri uzskatīja par lūgšanu, jo tas nobeidzās ar vārdu «Allah!».

«Slavēts lai ir debesu Rādītājs!» viņš teica angliski, lai visi saprastu. «Mēs nemirsim! Sekojiet visi man! Nāve mūs gaida šeit, zem koka. Ja mēs no šejienes aiziesim, tad esam glābti.»

To pateicis, viņš aiz rokām satvēra abus bērnus un vilka prom no koka uz jūras krastu.

Kaut gan kapteinis labi nesaprata, bet Mertags neiz­prata nemaz šīs steigas iemeslu, viņi piecēlās un grīļo­damies sekoja malajietim.

Salu viņiem savu rīcību nepaskaidroja, līdz tam lai­kam, kamēr visi nokļuva jūras krastā, kur svaigais jūras vējiņš atvēsināja karstās galvas. Kad viņi apsēdās pie­krastes smiltīs, malajietis paskaidrojumu vietā rādīja ar pirkstu uz koku, zem kura viņi pavadīja nakti, un teica tikai vienu vārdu upass (indes koks).

Ar to pietika. Kapteinis un namdaris saprata visu. Kurš gan jūrnieks, kas ir bijis Indijas arhipelāgā, nav dzirdējis par upasu? Nezin, vai vispār atradīsies cilvēks, kas nav dzirdējis un lasījis par šo indīgo koku. Stāsta, ka katra dzīva būtne, pat citi augi, krūmi un zāle iet bojā diezgan lielā atstatumā no upasa, visur, kur vējš aizpūš viņa indīgos izgarojumus.

Kapteinis Redvuds bija par daudz izglītots un gudrs cilvēks, lai ticētu visām šīm pasakām. Viņš tomēr zināja, ka visos šajos nostāstos ir daļa patiesības, un ka upass ir tiešām bijis viņu pārdzīvotās nakts moku iemesls. Ce­ļotāji bija apmetušies zem viena no Šiem nāves nesējiem kokiem un sakūruši uguni pie tā saknēm. Dūmu ierosi­nāti, bija radušies izgarojumi, un ļaudis bija ieelpojuši koka indīgos tvaikus.

Kaut arī vēl tagad viņi cieta no ieelpotās indes, viņi tomēr atradās ārpus indes iedarbības sfēras.

Spēks un veselība vēl nebija atgūta, bet viņi izjuta laimi, kādu sajūt ļaudis, kas izglābti no nāves briesmām.

Saule mirdzēja visā savā brīnišķajā krāšņumā, apspī­dēdama vēl izmocītās sejas un visu apkārtni. Vēsais vēļš atsvaidzināja drudža karstās asinis viņu dzīslās.

Viņi juta, ka atdzīvojas. Viņi izjuta to, ko izjūt cilvēki, kas ilgi uzturējušies piesmakušā kajītē starp slimniekiem, kad pēkšņi atrodas uz cietas zemes, zaļā zālē, zem ēnaina koka, ieelpojot brīnišķo puķu aromātu.

Kaut kādā pussnaudā viņi ilgi sēdēja uz krasta. Ar miera, gandrīz prieka sajūtu, viņi raudzījās pret koraļļu rifiem šķīstošajos viļņos, lielos, baltspārnainos putnos, kas nolaidās jūrā un atkal pacēlās augšup ar mirdzošām zvīņainām zivīm knābjos. Viņi izturējās pret visu notie­košo, apzinoties tikai to, ka ir dzīvi, ka viņu beidzamā stunda vēl nav situsi. Viņi saprata, ka vakardienas cepe­tis nav vainojams viņu slimībā. Kapteinis Redvuds ļoti labi pazina upasa indīgās īpašības un briesmas, kas draud tā ēnā esošiem cilvēkiem. So koku viņš bija redzējis ari citās salās. Upass aug ne tikai Borneo salā, bet arī Javā un citās salās. Dažādās vietās šim kokam ir citi nosau­kumi, bet visi šie vārdi nozīmē indīgais koks.

Ja, izvēloties vietu nometnei, kapteinis būtu piegriezis vērību koka mizas gludajai, iesarkanajai krāsai un spilgti zaļajām, spīdīgajām lapām, viņš būtu novērsis briesmas visai mūsu mazajai kompānijai. Bet viņš domāja tikai par to, kā izglābties no bada, un neievēroja citas briesmas.

Ceļinieki vēlreiz laimīgi bija glābti no bojāejas. Nā­kotnē viņi, protams, būs uzmanīgāki. Ciešanas bija pārāk lielas, lai uzdrošinātos vēlreiz tās izbaudīt. Lai nomirtu no upasa izgarojumiem, vajag tos ilgi ieelpot. Cita lieta, ja sakošļā koka lapas, mizu vai saknes — upasa sula izsauc neizbēgamu un ātru nāvi.

Borneo salas iedzimtie ar upasa indi saindē savas bultas un šķēpus. Upasa indi viņi samaisa ar kādu citu Borneo salās augoša koka indi. Brīnišķīgākais ir tas, ka upass pieder maizes koka dzimtai. Koka lapas ir šķēpvei- dīgas, auglis segts kaulainām zvīņām. Biezā, lipīgā inde uzglabājas ilgi, ja to glabā hermētiski noslēgtu. Upass sastopams diezgan reti. Tāpat kā zelts, briljanti un pēr­les, arī indes, paldies Dievam, sastopamas reti.

Tomēr tur, kur aug šis indīgais koks, saplūst pēc indes savām bultām visi kareivji un mednieki. Uz tāda koka mizas vienmēr var redzēt daudz iegriezumu, ko taisa iedzimtie, lai iegūtu indi.

Tā kā kokā, zem kura pavadīja nakti mūsu draugi, nebija tādu iegriezumu, tad Salu atzina, ka tuvumā iedzimto nav un šis krasts ir neapdzīvots. Par to visi bija ļoti priecīgi.

Ceļotāji gulēja sīkās, sidrabotās smiltīs vuņi ar pilnu krūti ieelpoja rīta svaigo gaisu. Viņiem šķita, ka asinis dzīslās rit ar jaunu spēku. Salu pareģojums piepildījās: viņi drīz atžirga. Atgriežoties spēkam, atgriezās arī gara­stāvoklis un ēstgriba.

Pārciesto sāpju ietekmē viņi bija nolēmuši tukāna gaļu neēst, bet atlabuši viņi ar labpatiku atcerējās tukāna mātīti, no kuras nolēma brokastīm pagatavot cepeti.

Šoreiz ugunskuru iekūra tālāk. Drīz austeres gliemež­vākā ūdens sāka vārīties, un cepeša aromāts kairināja mūsu draugus vairāk nekā jūras vējš un stiprā tropisko meža puķu smarža.

Kamēr cepa veco tukāna mātīti, draugi neatturējās no kārdinājuma izcept cāli uz iesma. Daudz jau katram ne­tika, bet pēc tāda viegla uzkožamā bija vieglāk gaidīt brokastis. Beidzot pieredzējušais cepeša pagatavotājs Salu paziņoja, ka cepetis gatavs; noņēma no uguns katlu un nolika mitrās smiltīs, lai atdziest.

Visi apsēdās pie «galda», un katrs dabūja savu porciju tukāna. Vienam gadījās spārniņš, otram kāja, citiem māga, krūtis un mugura.

Katlā palika daudz mērces, ko Salu bija pagatavojis no dažādiem augiem Mērci ielēja kausiņos, ko bija pa­spējuši paņemt līdzi, kuģim ejot bojā. Ja viņiem būtu bijusi maize, šo buljonu varētu lietot kafijas vietā. Bet par maizi varēja tikai sapņot. Uz salas maiznīcu nebija.

Pabrokastojuši draugi sāka meklēt jaunu vietu nakts­mītnei un atpūtai. Divas reizes izvēle bija bijusi neveik­smīga, tagad viņi ar lielu uzmanību apskatīja kokus, zem kuriem gribēja apmesties. Diezgan tālu no upasa viņi at­rada vīģes koku ar lieliem un lapotiem zariem un pārnesa tur visas savas mantas. Viņi atkal uzcēla telti un novie­tojās indiāņu svētā koka ēnā.