TOMASS MAINS RĪDS - BORNEO SALA

Lietodams airi lāpstas vietā, Mertags .uzmanīgi atraka smilšu uzkalniņu un atrada kādas trīsdesmit lielas olas.

Uzmanīgi savākuši olas, viņi tās nogādāja nometnē un tad devās atpakaļ un turpināja meklēt ligzdas.

Cerība arī šoreiz viņus nevīla. Ceļotāji diezgan viegli atrada vēl vienu ligzdu. Smilšu rakums likās gluži svaigs,

uz mežu. Dažreiz viņiem pievienojās ari Henrijs. Bet ne­raugoties uz mednieku uzmanību, viņi vienmēr atgriezās tukšām rokām. Medījuma nebija, v Neveicās arī Salu olu un gliemežu meklējumos. Acīm- N redzot šai salas daļā nebija vairs ne putnu ligzdu, ne i Singapūras austeru, ne citu gliemežveidīgu dzīvnieku.

Nemanīja arī vistu, kas novietoja olas. Ierakušas olas smiltīs un atstājušas tās saules iedarbībai, vistas parasti neatgriežas pie savām ligzdām. Cāļi paši rūpējas par sevi: pārsit čaulu, izšķiļas un rokas siltajās smiltīs. ^ Tie ir veikli putni.

Mūsu ceļotājiem atkal bija jāēd dzeloņriekstu augļi, j kas bija ļoti gardi, bet maz barojoši! Bet arī tos nebija v viegli iegūt. Salu'bija norāvis visus, o varēja sasniegt, uzrāpjoties kokā. Rieksti bija vel tajā kokā, zem kura U ceļinieki apstājās pirmajā diena. Bet pa gludo, apmēram j piecdesmit metrus augsto koka stumbru bija neiespējami uzrāpties. Henrijs pāris reižēs mēģināja rāpties, bet aug­stāk par pieciem metriem netika, un bija spiests atteikties ng tālākiem mēģinājumiem.

Kapteinis dažus riekstus notrieca ar šāvieniem, bet izlietot lādiņus tādam medījumam būtu liela neuzmanība. Un tomēr, lai nenomirtu badā, katrā ziņā vajadzēja iegūt dzeloņriekstus.

Salu vēl reizi izglāba savus biedrus no nelaimes.

Salu bija dzimis Sumatrā, kur tādi paši meži kā Borneo salā, tālab viņš bija ļoti labs pavadonis. Ceļotāji ļoti aug­sti novērtēja Salu spējas, vienmēr prasīja viņam padomu un sāka ticēt, ka viņš atradīs izeju no visgrūtākām situā­cijām.

Tomēr, kad Salu paziņoja, ka viņš uzrāpsies pašā koka galotnē, visi šaubījās, bet Mertags nemaz neticēja.

«Salu par mums smejas. Tādā kokā var uzrāpties var­būt tikai vāvere. Stumbrs gluds, kā ar kaparu apšūts kuģa korpuss. Nav kur pieķerties. Ja mēs paļausimies uz Salu, tad mums, man liekas, būs jākar zobi vadzī.»

«Es arī nezinu, Mertag, kā var uzrāpties šinī kokā,» tejca Helēna, «bet ja Salu apsola to izdarīt, tad esmu pārliecinātā — viņš savu solījumu turēs.»

«Neticiet, mis Helēna. Salu vienmēr ir nopietns, bet kādēļ lai viņš kādreiz nepajokotu? Es to bieži esmu ievē­rojis^ Tikai šoreiz viņa joki ir nevietā.»

«tie nav joki, Mertag,» iebi 1 d^jnaļajļetļs, «es uzkāpšu kokā, un tu pats man palīdzēsi.»

«0! Es ar prieku palīdzēšu, lai tu vēlāk nevarētu mani apvainot; tikai žēl, ka arī ar manu palīdzību nekas neiz- hāks. Saki taču, kas man jādara?»

Salu klusēdams paņēma cirvi, ko bija atnesis no lai­vas, un devās uz bambusu puduri. Nocirtis piecus vai se­šus bambusu stiebrus, viņš lika Mertagam aiznest tos pie koka. Tad malajietis sacirta tos īsākos gabalos, katru apmēram pusmetru garu. Galdnieks Mertags šinī darbā Salu bija ļoti labs palīgs, katru gabalu pāršķēla uz pusēm un galus noasināja. Kamēr Mertags cirta un asināja, Salu aizskrēja uz mežu un atnesa veselu klēpi zaļu vīteņu augu, ko Borneo salas iedzīvotāji sekmīgi lieto virvju vietā.

Salu liānas nometa zemē, paņēma vienu noasināto mietiņu un ar cirvi iedzina to kokā. Tad malajietis ieķērās tajā, lai pārliecinātos, vai mietiņš var noturēt cilvēka sma­gumu. Tad Salu atkal gāja uz mežu un atnesa garus, tievus bambusu stumbrus. Vienu no tiem viņš nostādīja blakus kokam, ieurba caurumu un nostiprināja mietiņa otru galu. Tad ar augu virvi viņš mietiņu piesēja tik veikli, kā to prot tikai matroži un mežoņi.

Kapleinis Redvuds un galdnieks saprata malajieša plānu lin sāka labprāt viņam salīdzēt. Arī bērni intere­sējās par darbu un pasniedza Aiertagam bambusa kārtis un Salu zāļu virves.

Iedūris bambusu stingri zemē un piesējis šķērskokam, ar Mertaga palīdzību Salu nostājās uz pirmā pakāpiena. Iedzinis koka stumbrā otru mietiņu, viņš piesēja to ar liānu. Pagatavojis otru pakāpieny, malajietis uzrāpās uz tā ar mērkaķa veiklību.

Tā viņš pagatavoja trešo, ceturto un piekto, līdz viņam izsīka virvju krājumi. Viņš nokāpa pēc jauna krājuma un atkal turpināja darbu.

Bambusa kārts izrādījās par īsu, trepes nesniedza koka galotni. Vajadzēja piestiprināt vēl vienu bambusa kārti. Šoreiz Salu nekāpa zemē. Mertags viņam pasniedza kārti un malajietis, stingri piestiprinājis to pie pirmās kārts, turpināja pagatavot kāpnes. Tādā veidā nostrādājis mi­nūtes divdesmit, Salu nonāca pie apakšējiem zariem. Apakšā stāvošajiem, raugoties uz Salu, reiba galva. Sis mazais, vājais cilvēks karājās gaisā kādus trīsdesmit met­rus virs zemes un likās vēl mazāks un vājāks. Pie katras viņa kustība vieglās kāpnes šūpojās, Katru brīdi viņš va­rēja nogāzties zemē un nosisties.

Rūpniecības pilsētās gadās redzēt drošsirdīgus krāso­tājus un namdarus, kas kāpj augstos fabriku skursteņos, lai izlabotu uguns vai zibens izdarītos bojājumus. Pūliš skatās drošsirdīgajā vīrā, brīnās par viņa varonību un dreb par viņa likteni.

Tā arī mūsu ceļotāji, elpu aizturējuši, sekoja katrai malajieša kustībai.

Kā mēs jau teicām, malajietis sasniedza apakšējos za­rus, kad pēkšņi viņš nodrebēja un apstājās. Tanī pašā brīdī atskanēja viņa kliedziens. Viņš no kaut kā izbijās.

Visi skatījās augšup un atkāpās, baidīdamies, ka ne­laimīgais tūlīt nogāzīsies.

Bet malajietis turpināja stāvēt uz beidzamā pakāpiena, vienā rokā turēdams cirvi, ar otru pieķerdamies bambu­sam. Viņš neskatījās uz zemi un netaisījās kāpt lejā, bet cieši skatījās uz augšu, tieši savā priekšā.

Priekšmets, kam bija pievērsts viņa skats, acīmredzot nebija zaros, bet pašā koka stumbrā.

Pēc tam, kad malajietis iekliedzās, atskanēja nikns šņāciens, kas līdzinājās zoss šņākšanai, kad putnu sēta ienāk nelūgts viesis.

Izdzirduši šo troksni, ceļotāji nodomāja, ka šņāc daudz bīstamāks dzīvnieks.

«Čūska!» iesaucās Mertags.

Tā pati doma pazibēja arī visiem pārējiem.

«Ras noticis, Salu?» kliedza kapteinis. «Kādas bries­mas tev draud?»

«Pā> briesmām nav ko runāt, kaptein! Man vienkārši ļoti laimējies!»

šāda atbilde, kaut arī neskaidra, tomēr visus nomie­rināja.

«Nu, ko tad tu tur atradi?» painteresējās misters Red­vuds.

«Gan jau redzēsit!» atbildēja malajietis un rāpās aug­stāk.

Atkal atskanēja malajieša cirvja sitienu troksnis, un pa starpām šņācoši svilpieni, ko tiešām varētu noturēt par čūskas šņākoņu, ja brīžiem nebūtu dzirdami kaut kādi krācieni.

Skatoties uz Salu, ceļotāji ievēroja mazliet augstāk par malajieša galvu kaut kādu bālganu priekšmetu, kas līdzinājās bambusa mietiņiem, ko Salu iesita kokā. Šis sa­vādais priekšmets te parādījās, te nozuda koka dobumā.

Kas tas bija: putns vai rāpulis, vai cits kāds dzīvnieks —? nav zināms, bet acīmredzot viņš šņāca un svilpa.

«Kas tas ir?» prasīja kapteinis.

«Liels putns, kaptein.»

«Kāds?»

«Piparēdāja mātīte. Viņa sēž ligzdā uz olām, bet vecais tēviņš viņu ir ar māliem iemūrējis iedobumā.»

«Tas ir tā saucamais tukāns,» bērniem un namdarim teicakapteinis.

«A!» iesaucās Henrijs. «Tas ir liels putns, ar dubultu knābi!»